Par īstu latgaļu sentēvu alu un tautasdziesmām! Kā latvieši godina tradīcijas un gatavojas Jāņiem 2
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Jāņus šoreiz svinēsim ļoti mierīgi – mājās. Pēdējos gados Līgo dienā parasti braucām uz kādu pasākumu vai zaļumballi tirgoties. Nekas, gan jau nopelnīsim, kad atkal būs kopīgās balles citos svētkos!” apciemots pirmsjāņu nedēļā, saka bērzpilietis, īstā latgaļu alus brūvēšanas tradīciju turpinātājs un “Kolnasātu” saimnieks Dainis Rakstiņš.
“Kolnasātās” Latgales mājas alu dara pēc sentēvu receptes.
Brūvēšana notiek koka kublos, no pašu gatavota iesala, kas kaltēts melnajā pirtī no pašu saimniecībā audzētiem miežiem un vietējās Ičas upes krastos vāktiem apiņiem.
Kamēr no Rīgas caur Balviem aizkuļos līdz Bērzpilij, aldaris kārtējo brūvējumu jau salējis kubulos – rūgst! Vajagot piecas sešas dienas, un jaunais miestiņš būs gatavs. Vai tad nu Jāņos bez alus! Tikmēr, piepildot māla krūku no alus krājumu muciņas, brūveris Dainis savā nu jau labu laiku oficiāli atzītajā “latviskā mantojuma” un “Latgales kulinārā mantojuma” saimniecībā labprāt ieaicina uz viesu zāli – papļāpāt.
“Man stiprākais brūvējums ir 5,6 grādi – nu, tāds pļāpājamais alus. Pasēdēt, parunāt, labi pavadīt laiku.
No dabiskām sastāvdaļām pēc sentēvu receptes stiprāks neiznāk. Kad aizbraucu uz Rīgas tirdziņiem, bieži saka – ļoti stiprs!
Bet citā vietā atkal var pateikt – ja nav 7 grādu, neies jau muti brūķēt! Padomju laikā alu taisīja arī ar cukuru, ļoti stingru – lai piedzertos. Tagad redzu, ka dzeršanas kultūra mums vispār ir ļoti gājusi uz labo pusi. Tā aktīvāk pa dažādiem tirdziņiem ar savu alu sāku braukāt pirms kādiem gadiem desmit. Sākumā, piemēram, jaunieši bieži vien nāca un meklēja alu dzeršanai, bet tagad – pamatā, lai pagaršotu.
Tā viņi arī man saka – tieši tādēļ arī nāku un pērku, ka šis alus ir citāds. Tiesa gan, tie, kuri meklē tos stipros grādus, uz tirdziņiem jau nenāk. Katram jau tā gaume ir citāda, un es arī vairs neapvainojos, ja godīgi pasaka – nu šitas man negaršo,” par saviem vērojumiem stāsta Dainis.
Bet kā tad kļūst par aldari un īsta latgaļu alus tradīciju turpinātāju? “Kolnasātu” saimnieks atceras, ka Bērzpilī vēl viņa bērnības laikā – vairāk nekā pirms 50 gadiem – bijušas stipras brūvēšanas tradīcijas:
“Kad nāca svētki, alu brūvēja katrā mājā. Visiem jau bija līdzīgi: tradīcija sākās ar to, ka tēvs brūvēja alu, kurš to bija mācījies atkal no sava tēva utt.
Man tēvs bija Jānis. Kad viņš kļuva vecāks, alu uzbrūvēja labi ja reizi gadā – parasti uz Jāņiem. Tā ap kādiem 18 gadiem to darīšanu no viņa jau pavisam pārņēmu. Tolaik mācījos Priekuļu tehnikumā. Sāku brūvēt savām un draugu vajadzībām.
Tā nu ar šo arodu ņemos jau vairāk nekā 30 gadus – jūtu, ka tā kubulu cilāšana kļūst smagāka arī man, nevaru vairs kā spičkas svaidīt. Pastarītis mūsu ģimenē arī ir Jānis – par godu manam un sievas tēvam. Tā man ir cerība, ka viņš kādreiz šo sentēvu māku un tradīcijas gribēs pārņemt un turpināt.”
Labie laiki un grūtie laiki
Tā nu omulīgi iebaudām latgaļu alu, un, kamēr vēl nedziedam, brūveri sāku tincināt – kā ar iztikšanu, kā ar dzīvošanu? Redz, viesu zāles namiņš tāds plašs, gaišs, lieliem glāžu logiem un gludu grīdu, droši vien tad jau par Eiropas naudām?
“Kad gribēju būvēt melno pirtiņu iesala žāvēšanai, uzrakstīju projektiņu ES fondu naudām, taču to neatbalstīja. Ar tām Eiropas naudām jau tā ir – lai projektu “izsistu”, vajadzīgs laiks, katrs sīkums jāparedz un jāapraksta. Nav vienkārši, ja neesi piešāvies.
Esam gājuši citu ceļu – cik naudu nopelnām, tik arī būvējam! Nav mums ne ES naudu, ne kredītu, ne arī citu parādu,”
ar atbildi pārsteidz Dainis Rakstiņš, kurš tagad oficiāli skaitās individuālais komersants. “Kolnasātās” tagad ir arī kārtīga, pašu būvēta senču alus demonstrācijas zāle.
Dainis atceras, ka paši grūtākie laiki mājražotājiem bijuši, kad 2004. gadā Latvija iestājās ES: “Mājas alus? Slims palikšu, vēders sāks sāpēt, skrejamais piemetīsies – kas tikai nebija jādzird! Tagad visus tos filtrētos un mākslīgos produktus cilvēki ir atēdušies, mode pēc roku darba ražojumiem nāk atpakaļ. Mājas maize, sieri, alus – dod tikai. Taču ar mājas alu ir tā, ka pa šo laiku ļoti daudzi jau bija beiguši brūvēt. Man paveicās, es paliku.”
Aldaris atklāj, ka gadā saražo apmēram četras tonnas miestiņa. Brūvēšanai miežus izaudzē pats, lai gan ģimenei pieder tikai 6 ha lauksaimniecības zemes, kur, protams, ir arī sakņu dārzs, kā arī ganās kāds ragulops. Apiņi pašam nemaz neesot jāaudzē. Agrāk tie bijuši katrā mājā, tagad izsējušies un aug brīvā dabā – ej tikai un lasi.
“Vienā “partijā” savos kubulos varu izbrūvēt 250 litrus. Lai sanāktu četras tonnas, vajag 16 “partijas”. Sāku ar tēva kubuliem, tagad nu jau esmu divas “paaudzes” nomainījis. Ja ir iesals, tad cikls vienam brūvējumam – apmēram nedēļa.
Īstā sentēvu metode ir bez karsēšanas. Uguns nepieciešama iesala žāvēšanai melnajā pirtī, bet tur nu gan vajag ļoti daudz malkas!
Nav jau nekāds vieglais šis darbs. Ja vien spētu sabrūvēt vairāk – visu varētu notirgot. Rīgā no pienākušajiem katrs otrais vai trešais pircējs ir no Latgales. Pagaršo – nu, bērnības garša! Iet no rokas, bet – cik tad tā piebrūvēsi,” saka meistars.
Tādēļ citi palikušie brūveri arvien vairāk pārejot uz dažādām smalkām iekārtām – tā esot vieglāk. Koka kubuli, melnā pirts – citu skatījumā tagad esot nepareiza tehnoloģija. Bet viņu alus ir citāds, no viņiem pērk un brauc arī ciemos.
Tagad saimnieko ar sievu Ilonu. “Mums nav bijušas ne iepriekšējās, ne tagadējā krīze. Šogad vīrusa dēļ apmeklētāju sētā praktiski nav, toties bija brīvāks laiks – padomāt, mājā ko padarīt. Līdz tam gājām no rīta līdz vakaram, visu laiku bijām aizņemti.”
Un ko tad Dainis Rakstiņš pa šo laiku tā padomājis? “Tos pēdējos trakumus cilvēki piedzīvoja Rīgā un pilsētās.
Laukos mums ir savs darbs. Labi, ka nav kredītu, varam naktī mierīgi gulēt. Tieši pirms pandēmijas bija kārdinājums – varbūt jaunu mašīnu līzingā paņemt? Jau trīs mēnešus būtu gauži maksājis!
Labi, ka nesastrēbu karstu. Varam nogaidīt, šogad Jāņus mierīgi, kā tais laikos nosvinēt. Ilona piespēlē ermoņikas, mums arī tagad nekādus magnetofonus nevajag. Padziedāsim arī par alu – tas jau no seniem laikiem visās latviešu tautasdziesmās iedziedāts.”
Tautasdziesmas – ne tikai par Jāņiem un alu!
Kamēr būs brūži un brūveri, skaidrs, ka bez alus Jāņos nepaliksim. Bet kā ar tām tautasdziesmām un pašu latviešu valodu? Kam jaunajiem tā mūsu valoda un tautasdziesmas, ja lielā pelnīšana un skaistā dzīve tikai ar citām, lielajām tautām?
Šķiet, ka pats Debesu vai latviešu Baltais tēvs mani šajā pašā aldara apciemojuma tūrē lika caur Cēsim izbraukt un apciemot senu draugu Vigo Račevski. Nu jau septīto gadu viņš ir arī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas direktors. Šajā nelielajā sarunā – domātājs.
“Kad biju jaunāks, pirms kādiem 20 gadiem, arī pats nekādi nevarēju saprast to mūsu tautasdziesmu svarīgumu. Četrrindes, aranžējumi, ar kuriem “ņemas” profesionāli komponisti, tad vēl etnodziedātāji – nu, šķita neinteresanti,” godīgi atzīst Vigo.
“Tad pirms vairāk nekā desmit gadiem uz ilgāku laiku dzīves ceļš mani bija aizvedis uz Irānu.
Tur fascinēja viņu tautas mūzika, precīzāk – tās izpildījuma iekšējais dziļums. Biju tik pārņemts un saviļņots, ka nemaz netraucēja tas, ko man kā profesionālam mūziķim noteikti vajadzēja dzirdēt, – reizēm pat galīgi “šķībā” dziedāšana. Svarīgs bija pavisam kas cits – viņu mūzikā un vārdos atklājās šīs tautas izdzīvošanas kods.
Kad atbraucu mājās, pavisam citā gaismā sāku skatīties arī uz mūsu tautasdziesmām, rakstiem un ornamentiem. Arī tur ir tāds pats kods, ko nepārtraukti nesam cauri gadsimtiem. Jā, var jau teikt, ka jauniešiem tas tagad varbūt arī nemaz nav svarīgi, ka šobrīd esam iestiguši vienīgi materiālo lietu attīstīšanā. Bet arī viņi, agrāk vai vēlāk, piedzīvos savu “irānu” un apzināsies piederību.
Starp citu, tieši šis pandēmijas laiks pa īstam parādīja jauniešu vēlmi pašdarboties.
Skolā bērni bija barā un gāja tam līdzi. Mācības mājās bija pārbaudījums – pie kura bara tad īsti esi piesaistīts un kurā vēlies palikt.”
Kā direktors Vigo priecājas, ka skolas apmeklētāju skaits ar katru gadu nevis samazinās, bet pieaug: “Iespējams, ka tieši starp šiem audzēkņiem izaugs arī kāds nākamais latviešu zintnieks, Baltais tēvs, kurš mūsu kopīgo kodu spēs izlaist caur sevi un palīdzēs nodot tālāk.
Šobrīd piedzīvojam tādu laiku, kad it kā izšķīstam, paliekam vieni, salienam savās aliņās, kur esam spiesti palikt ar sevi un savas saknes ieraudzīt no jauna. Caur indivīda vienpatību un viensētām tādā veidā kādreiz nonācām līdz Dziesmu svētkiem. Jebkurā gadījumā spēks ir tikai lielā masā. Esmu pārliecināts, ka drīzumā tai masu plašākai saiknei atkal būs lemts nākt vaļā.
Jāņu tradīcijas un citi nacionālie svētki ir mūsu palīgi, kas šo kodu nes visiem laikiem cauri. Tādēļ pat šajos, visādu ierobežojumu Jāņos ikvienam gribu novēlēt: svētku laikā ieklausieties ne tikai Jāņu meldiņos, bet arī vārdos – varbūt starp tām rindiņām kaut ko izdodas saklausīt!”
“Kolnasātu” alus recepte
“Kolnasātu” saimnieks Dainis Rakstiņš saka – īstam aldarim recepti nemaz nevar “nospert”, jo ikviens brūvējums koka kublos, tāpat arī melnajā pirtī dedzinātais iesals iznāks mazliet citāds. Tādēļ viņš “Kolnasātu” alus recepti nemaz neslēpj.
Izmanto savā saimniecībā sagatavotu iesalu un apiņus. Apiņi kalpo kā konservants alum, neļauj tam saskābt un piešķir patīkamu rūgtumu. Ņem dzirnavās samaltu iesalu, ber to žeirī (koka kublā), samaisi ar uzvārītu ūdeni. Iejavu (maisījumu) salini (mērcē) 4 stundas.
Tad caur iepriekš sagatavotu koka “stiru” tecini misu, ko pēc tam salej raudzēšanai paredzētā kublā. Tad pievieno apiņu novārījumu. Misu atdzesē līdz +20 °C temperatūrai, tad tai pievieno alus raugu. Norūgušo alu izkās caur kokvilnas marli un iepildi mucās. Esi vasals! Prīkā!
