Svinam VEF 100! Ekskluzīvs ieskats fabrikas pirmā vadītāja Aleksandra Tīpaiņa atmiņās 3
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākusi klajā monogrāfija divās grāmatās par VEF vēsturi “Nezūdošās vērtības”.
“2019. gada 10. jūnijā aprit simt gadi kopš VEF dibināšanas. Pēc bijušā ražošanas apvienības VEF ģenerāldirektora Ivara Braža iniciatīvas tapusi monogrāfija, kurā aptverts laika posms no Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas izveidošanas līdz VEF praktiskai likvidācijai 20. gadsimta 90. gados. Ceram, ka šī monogrāfija ļaus nākamajām paaudzēm iepazīties gan ar faktiem, dokumentiem un statistiku, gan arī saglabāt atmiņā stāstus par personībām, kuru dzīves un darba ritums ir bijis saistīts ar VEF,” raksta monogrāfijas zinātniskais redaktors, Dr. oec. Juris Binde.
Monogrāfijas autori ir bijuši saistīti ar VEF, un notikumu atspoguļojums no tiešo dalībnieku redzesviedokļa rada nepastarpinātas klātbūtnes efektu.
2019. gada 10. jūnijā, sagaidot VEF simto jubileju, piedāvājam ekskluzīvu ieskatu VEF dibinātāja, pirmā vadītāja Aleksandra Tīpaiņa 1961.–1965. gadā sarakstītajā manuskriptā “Kā Pasta un telegrāfa departamenta galvenā darbnīca izauga par VEF”, kas pirmo reizi tiks publicēts vien tagad – VEF simtgadei veltītajā monogrāfijā “Nezūdošās vērtības” (izdevniecība “Latvijas Mediji”).
Monogrāfija tapusi, pateicoties LMT un Valsts kultūrkapitāla fondam.
Darbnīcas 10 gadu darbības svinības
Savas pastāvēšanas un darbības 10 gadu jubileju galvenā darbnīca svinēja 1929. gada 10. jūnijā, atrodoties “Union” fabrikas telpās.
Pasta un telegrāfa departamenta (PTD) nenozīmīgā remonta darbnīca desmit gados bija izvērtusies par modernu fabriku ar daudzpusēju ražošanas programmu un turpat 1000 nodarbinātajiem. Šajos gados bija veikts liels organizatorisks un materiāls darbs, un to visu bija veikuši latvieši, tie Eingeborene, tas Bauernvolk bez neviena Deutschbalt1 vai cita sveštautieša palīdzības vai piedalīšanās!
Galvenā darbnīca sekmīgi pārvarēja “Osram” organizētos viņiem piederošās stikla fabrikas “Muskau” īstenotos mēģinājumus “uzspridzināt” galvenās darbnīcas spuldžu ražošanas nozari. Tagadējā jubilāre, Pasta un telegrāfa departamenta galvenā darbnīca, ražoja telefonu ekspluatācijas un kārtībā uzturēšanas piederumus visu sistēmu telefona aparātiem, automātiskajām centrālēm, manuālajiem komutatoriem, krosu iekārtām. Minēto darbu izpildīšanai galvenā darbnīca iegādāja tikai izejmateriālus, turklāt no ārzemēm tikai to, ko nevarēja iegādāt iekšzemes tirgū.
Uz jubilejas svinībām bija lūgti un ieradās Valsts prezidents Gustavs Zemgals, valdības galva Hugo Celmiņš ar visiem valdības locekļiem, Saeimas locekļi (ieradās kuplā skaitā), citu resoru pārstāvji un PTD vecākie pārstāvji.
Vispirms aicinātie viesi apstaigāja galvenās darbnīcas meistaru darbnīcas. Ar daudzajiem ražošanas iecirkņiem un ražošanas norisēm viesus iepazīstināja darbnīcas vadītājs. Pēc galvenās darbnīcas (faktiski ņemot – fabrikas) apskates viesi un, cik to atļāva telpas, arī darbinieki sapulcējās galvenās darbnīcas izstādes telpās uz svinīgo sēdi.
Pirms svinīgās sēdes atklāšanas mācītājs Tēriņš teica piemērotu svētrunu. Tad sēdi atklāja satiksmes ministrs Frīdrihs Ozoliņš. Darbnīcu apsveica Valsts prezidents G. Zemgals, Ministru prezidents H. Celmiņš un vēl citi viesi. Ko katrs teica, neatminu. Manas dienasgrāmatas, kurās bija sīki aprakstīti arī visi notikumi darbnīcās, aizgāja zudumā, kad es ar ģimeni “labprātīgi” stundas laikā sakrāmējos un aizceļoju uz Tālajiem Austrumiem.
Vakarā bija sarīkots mielasts. Tas noritēja ļoti svinīgi.
Izraksts no Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas 10 gadu pastāvēšanas pārskata
Galvenā darbnīca uzsāka darbību 1919. gada 10. jūnijā. Bija lielas grūtības rīku, darba mašīnu un materiālu trūkuma dēļ.
Nākamos 1920. un 1921. gadā blakus remonta darbiem darbnīca izgatavoja speciālos telefona būves darbarīkus: kāpšļus, plakanstangas, trīces, naglas.
1922. gadā radās ideja uzsākt telefona aparātu ražošanu.
1923. gadā darbnīca izgatavoja pirmos 500 telefona aparātus ar ievestām detaļām un reizē uzsāka priekšdarbus visu aparātu daļu būvei.
Darbnīcas vajadzībām nopirka par 120 000 latiem Pārdaugavas lombarda māju Slokas ielā Nr. 2. Uz šīm telpām darbnīca pārcēlās 1923. gada oktobrī ar 200 cilvēkiem.
Darbnīca visu turpmāko izdarīja no savas peļņas, bez tam sedza procentu atskaitījumus par ieguldīto kapitālu un amortizāciju.
Darbnīca 1924. gadā izgatavoja 2600 telefona aparātu ar visām daļām.
1925. gadā darbnīca nodarbināja līdz 500 cilvēkiem un izgatavoja 4500 telefona aparātu, 35 telefona komutatorus, vairākus simtus radioaparātu, 4000 galvas telefonu un citus (resora vajadzībām un privātā tirgū ejošus) vājstrāvas piederumus, kopsummā par 700 000 Ls. Vēl darbnīcā uzsāka priekšdarbus patstāvīgai automātisko centrāļu būvei.
Latvijā sākoties radiofonam, darbnīca nāca klajā ar iekšzemē būvētajiem aparātiem, tos laižot tirgū par patieso – ar ražošanas izdevumiem saskanošo – cenu, un nepielaida sākumā ierasto, spekulatīvo publikas izmantošanu šajā nozarē.
1926. gadā saistībā ar radiofona attīstību, strauju telefonu satiksmes pieaugumu un Rīgas telefonu tīkla pārbūvi nācās sevišķi forsēt ražošanu, un tika izlaists tuvu pie 10000 telefona aparātu, 250 komutatoru, 17 000 galvas telefonu un citi ražojumi, kopsummā par 200 000 Ls.
Tā kā telpas Slokas ielā bija palikušas par šaurām, nākamajā, 1927. gadā PTD no ārkārtējā budžetā paredzētajiem līdzekļiem par 900 000 Ls iegādāja bijušās “Union” fabrikas telpas, kurās pašlaik atrodamies. Nesaudzīgas evakuācijas dēļ, kā arī tāpēc, ka telpas gandrīz 12 gadus bija atstātas bez saimnieka, tās bija izpostītas un prasīja kapitālu remontu. Telpu atjaunošanu un iekārtošanu darbnīca veica saimnieciskā kārtā, sedzot ap 300 000 Ls izdevumu no savas peļņas, un nākamā gada aprīlī galīgi pārnāca jaunajās telpās, iegūstot iespēju uzsākt un attīstīt jaunas ražošanas nozares.
Svinot desmit gadu pastāvēšanu, galvenā darbnīca nodarbināja 141 ierēdni kalpotāju un 846 stundu strādniekus. 10 gados darbnīca ir izvērtusies par lielu rūpniecisku uzņēmumu.
Līdz šim darbnīca izpildījusi sekojošos darbus:
1. Telefonu daļa – līdz šim izlaidusi 42 000 telefona aparātu, 750 komutatoru, un pašreiz lielākais jaunums – automātisko centrāļu būve.
2. Radio daļa ir izlaidusi tirgū 9700 radio aparātu, 53 000 galvas telefonu, 2500 skaļruņu un dažādas sīkdaļas, kopumā par 175 000 Ls. Pēdējais: raidstaciju, arī lidmašīnu staciju būve.
3. Kabeļu nodaļai pasūtītas mašīnas, kas ir pienākušas un tiek uzstādītas. Nākamajā gadā paredzama izolēto vadu un telefona kabeļu ražošana.
4. Mehāniskā nodaļa ražo pasta piederumus, telefona aparātus, līniju būves piederumus, dzelzceļa signalizācijas aparātus. Ir izgatavoti 12 Hjūza un 35 Morzes aparāti.
5. Spuldžu nozarē ražojumi nāks pārdošanā augustā.
6. Automobiļu nozarē: auto remonta darbi, ir izkonstruēts vieglais auto un pirmie seši motori.
7. Sagatavošanā atrodas: elektromotoru būve, elektriskie sildķermeņi un elektriskās armatūras
ražošana.
Savā pastāvēšanas laikā galvenā darbnīca ir ražojusi par 7,2 miljoniem latu.
Izmaksātas algas ierēdņiem un kalpotājiem par 0,9 miljoniem latu.
Izmaksātas algas strādniekiem par 2,7 miljoniem latu.
Patērēts materiāls par 2,8 miljoniem latu.
Pārstrādāts dzelzs un tērauds – 764 tonnas, krāsainie materiāli – 217 tonnas, izolācijas materiāli – 14 tonnas, koka materiāli – 2100 m3.
No darbnīcas ražojumiem 92% ir tādi, kurus neviens cits uzņēmums Latvijā neražo.
Rīgā, 1929. gada 8. jūnijā.
Darbnīcas priekšnieks Tīpainis
Grāmatas tapušas, pateicoties uzņēmumam “Latvijas Mobilais telefons” un Valsts kultūrkapitāla fondam
