Svinam kopā ar saviem mīluļiem! 0
“Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem – 90. gadu sākumā, laikā, kad Latvija kļuva brīva un cilvēki atguva savus īpašumus, daudziem vajadzēja padomus, gan kā kopt zemi, gan kultūraugus, gan dzīvniekus… Laikraksts “Lauku Avīze” tolaik saņēma tik daudz vēstuļu ar lasītāju jautājumiem, ka tā lappusēs uz visiem nebija iespējams atbildēt. Toreizējam laikraksta galvenajam redaktoram Voldemāram Krustiņam radās ideja par laikraksta pielikumu – “Praktiskais Latvietis”. Domāts – darīts! Lielās piekrišanas dēļ pielikums ātri vien pārtapa par patstāvīgu žurnālu.Ejot līdzi laikam, melnbaltās lappuses kļuva krāsainas, mainījās žurnāla formāts un iznākšanas regularitāte. Mainījās arī saziņas forma – no vēstulēm, kas savulaik pārplūdināja redakciju, uz daudz ātrākiem, ērtākiem un modernākiem saziņas veidiem: e-pastu, “WhatsApp”, “Facebook”… Lasītāji atzīst – žurnāls ne tikai sniedz padomus, bet arī iedvesmo jaunām un aizraujošām lietām mājā, dārzā un ikdienā. Bet kas darbam iedvesmo “Praktiskā Latvieša” radošo kolektīvu? Tie ir arī mājdzīvnieki, kas piedalās ikviena žurnāla veidotāja ikdienā. Neskatoties uz rūpēm, nav atsverams viņu radītais prieks. Kolēģi saka – viņi ir pirmie, kas uzklausa mūsu bēdas, viņus bužinot, dalāmies ar prieku un mīlestību. Lūdzu, iepazīstieties, žurnāla “Praktiskais Latvietis” komanda un tās četrkājaino atbalstītāju pulks!
Viņi izvēlas mūs, nevis mēs viņus
Tikai ar gadiem sapratu, ka ilūzija – mēs esam tie, kas izvēlas mājdzīvniekus, – ir aplama. Kad apņēmības pilna braucu uz dzīvnieku patversmi, lai sameklētu sev rudu runcīti, mājās pārbraucu ar melnu kaķeni. Taču sapnis par rudu runcīti nebija zudis, līdz kopā mūs saveda nejaušība. Viesojoties pie astroloģes Līgas Pommeres, pēc intervijas, kad jau jādodas prom, pa mājas durvīm izvēlās divi mazi kamoliņi – viens ruds, otrs pelnu pelēks. Acumirklī iesaucos: “Re, kur mans kaķis nāk!” Runcis ir ar humoriņu un diezgan nešpetnu raksturu, bet droši varu teikt – esam viens otra cienīgi.
Kad mūsu ģimenē ienāca Tibetas mastifs Semīrs, domājām, ka Džesim viņa trakulīgās nekaunības dēļ būs beigas. Taču suns ir apbrīnojami pieklājīgs, jo kaķi neapēda pat tad, kad tas nekaunīgi pie suņa bļodas locīja iekšā suņa gardāko konservu.
Sandra Ruska, žurnāla “Praktiskais Latvietis” galvenā par visu un visiem
Dūmiņš logā
Viņš ienāca pa logu, pareizāk sakot – ielēca no sastatnēm, kuras apvija siltināšanas darbiem pārņemto daudzdzīvokļu ēku. Ar visām četrām asi nagotām ķepām ieķērās kreklā un miesā un nekādi nebija pierunājams doties atpakaļ. Kopts, elegants, graciozs. Viegli dūmpelēkā krāsā ar violetu sirsniņu ap kaklu. Īsts Dūmiņš. Izstaigājis dzīvokļa stūrus un izkāpelējies pa visiem mēbeļu plauktiem, nogūlās gultas vidū, apliecinot savu būtību šeit palikt uz ilgāku laiku…
Pēc kāda brīža par notikušo dalījos sociālajā tīklā, kur attēla komentārā atklājās noslēpums. Rakstīja kaimiņš – ak, tad redz, kāpēc viņa kaķis vakaros skaļi prasoties laukā un dodoties uz otro stāvu. Uzzināju, ka tas nav nekāds Dūmiņš, bet Riko, kurš, kā jau kaķim pienākas, dienā guļ, bet vakaros tiek laists medībās.
Ar īpašnieku vienojāmies, ka Riko drīkst dažreiz paviesoties pie manis, kur viņu sagaida kaķu “platekrāna televizors” – liels logs un putnu barotava, kur rosās zīlītes un baloži.
Edvīns Kamoliņš, “Praktiskā Latvieša” reklāmas projekta vadītājs 30 gadu garumā…
Cipars grib brīvi
Mans runcis jau no mazotnes taisa visādus “ciparus”, tāpēc arī nokristīts – par Ciparu. Pirmais kopdzīves pusgads mums bija īpaši jautrs, jo Cipars dzīvoja tikai iekštelpās. Kā jau aktīvs un zinātkārs kaķēns, iemēģināja savus mazos nadziņus visur. Ar šausmām gaidīju vasaru, kad būs saulei jāatsedz savas rokas un kājas, jo Cipars tās bija visā to garumā krustu šķērsu “izrotājis” ar dažāda dziļuma švīkām. Diemžēl draiskuma brīžos trakulis sāka man lēkt pat uz pleciem, sirsnīgi saskrāpēdams arī muguru.
Tagad Cipars gāž podus ne vien mājās, bet arī pagalmā – dzīvodamies pa kokiem, dzenājot vārnas un ālējoties ar kaimiņu minčiem. Cipars mūsu mājās ir karalis un luteklis. Kaķis ir omulība, mājīgums, rūpes un uzticība. Mīliet kaķi, un saņemsiet pretī divtik!
Madara Briede, žurnāliste, pārzina juridiskos jautājumus
No kaķiem var mācīties
Neformālajā dalījumā, kad sākas diskusija starp “sunistiem” un “kaķistiem”, es nešaubīgi esmu kaķu advokāte. Tagad – jau ilgāk nekā gadu – pie manis dzīvo divi audžukaķi, jo pēc tam, kad atvadījos un līdz pēdējam turēju rokā savu Runča Rudaka ķepiņu, svēti nosolījos – nekad vairs neuzņemties atbildību. Šķiršanās ir pārāk sāpīga. Tomēr nekad nesaki – nekad! Manas īrnieces – meitas kaķenes Pika un Pēda – jau ir papluinījušas tapetes, izvilkušas diegus no atpūtas krēsliem, piespalvojušas visu, ko tikai var. Vislabākais triks – iekļūt skapī, kad laikus nav aizcirstas durvis, un izrevidēt apģērbus vai vienkārši apgulties uz melnā džempera. Arī atvadu astoņnieki gar melnajām biksēm tiek pīti, vīti tik ilgi un neatlaidīgi, ka gadījies izsprukt no mājas un pie sabiedriskā transporta pieturas šausmās ieraudzīt savas apspalvotās drēbes.
Mūsu līdzāspastāvēšana ir abpusēji izdevīga. Jo no kaķiem tik daudz var mācīties. Viņi ir tik relaksējoši! Tik atturīgi mīļi! No kaķiem jāmācās neatkarība, pašapziņa, konformisms, cieņa un mīlestība.
Aiva Kalve, žurnāliste, praktiska saimnieču lietās
Draudzība ar izaicinājumu
Iepazīstieties! Tā ir mana melnā, pūkainā kaķene Olga, kura 1. maijā svinēs jau astoņu gadu jubileju. Kāpēc tāda vārda izvēle, patiešām vairs neatceros, bet esam ar to labi saraduši un citu vārdu vairs nevarētu iedomāties. Olgai jau kopš bērnības nav tas jaukākais un mīlīgākais raksturs, taču viņa ir ļoti tīrīga un kārtīga. Turklāt kaķim izveidojušās ļoti siltas un “pūkainas” attiecības ar manu meitu, kura ir precīzi mēnesi vecāka. Tieši meita arī rūpējas, lai Olga katru dienu būtu apčubināta, izķemmēta, samīļota, uzslavēta par to, cik skaista. Oldziņai, saprotams, tas ļoti patīk. Vēl svarīgs Olgas uzdevums ir kaitināt suni – draudīgi skatīties acīs un nepārprotami norādīt, ka mājā sunim patiešām nav ko darīt. Tā viņa pavada savu kaķa dzīvi.
Kādā aprakstā lasīju, ka melnie kaķi esot grūti prognozējami, spējot būt gan draudzīgi, gan stūrgalvīgi un neatkarīgi, ar visai mežonīgu raksturu un pārmantotām iezīmēm no savvaļas kaķiem. Bet kurš kaķis laiku pa laikam gan tāds nav, vai ne!?
Elīna Kondrāte, galvenās redaktores labā roka
Piecpadsmit gadu kopā ar nepieradināmu
Ansi, mans sirmgalvīt, ar tevi kopā esmu jau piecpadsmitarpus gadu! Mājdzīvnieks pilsētas dzīvoklī – tā nebija mana izvēle. Mēnesi vecu kaķēnu meitai uzdāvināja tuvākie klasesbiedri, bet uz dzīvnieku patversmi viņa devās kopā ar vienu no klasesbiedrenes mammām, jo bērnam bez pieaugušo klātbūtnes nav tiesību izdarīt šādu izvēli un nav arī naudas ziedojumam patversmei. Es tiku nostādīta fakta priekšā un, atklāti sakot, nebiju īpaši priecīga, jo apzinājos, ka uzņemties rūpes par mājdzīvnieku ir īpaša atbildība. Kaķis, tāpat kā jebkura dzīva radība, ir jāpabaro, jālolo, jāārstē, bet veterinārārstu pakalpojumi ir nežēlīgi dārgi. Bet, kad tavā priekšā ir mēnesi vecs, skaļi ņaudošs kaķēns, nekas cits neatliek kā pabarot un samīļot.
Tagad Ansis ir īpaši lolojams, jo sasniedzis cienījamu vecumu, ir visādas kaites. Tāpēc naktī mostos ik pēc pāris stundām, kad runcis ņaud, un ieceļu viņu pūralādē, kurā viņš mēdz gulēt, bet vairs nav jaudas tajā ielēkt. Cenšos ar cieņu izturēties pret dzīvo radību, kurš piecpadsmitarpus gadu pavadījis “ieslodzījumā”, nenojaušot, ka ir pasaule ārpus dzīvokļa.
Māra Lapsa, žurnāliste, pārzina saimnieču lietas
Trīs mednieki
Mēs esam trīs mednieki, turklāt ļoti praktiski mednieki: es, kaķenīte Poga un Česapīkas līča retrīvers Šerloks jeb īsajā vārdā Šeris. Mēs rūpējamies par to, lai mūsu mājas saimniece – mana mīļā sieviņa Sanita – vienmēr būtu labā omā, mājā valdītu miers un kārtība un vienmēr būtu ko celt galdā.
Kaķenīte Poga ir īsta dāma ar raksturu. Ar sieviņu bieži vien smejamies, ka viņa ir mājas saimniece un mēs dzīvojam pie Pogas. Tieši viņa savulaik izvēlējās mūs, nevis mēs viņu. Vietējā avīzītē bija sludinājums, un tā nu mūsu priekšā nelielā groziņā bija divi mazi pūkaini kamoliņi. Savukārt medību suns Šeris atbrauca no tālās pilsētiņas Poličkas Čehijā. Tiesa, pārbraucis mājās, Šeris pamatīgi nobiedēja Podziņu ar skaļu “vau!”. Kaķenīte zaudēja pat ēstgribu, taču pēc vizītes pie veterinārārsta nācās atzīt, ka viņai vienkārši nepatīk lielais un par sevi ļoti pārliecinātais suns. Tiesa, kamēr viņš ir voljērā, Poga gozējas tuvumā un izaicina Šeri, savukārt, kad pagalmā skraida suns, viņa labāk pavada laiku mājās, neaizmirstot noņaudēt, lai tikai viņš kopā ar saimnieku dodas medībās un gādā svaigu aļņa gaļiņu…
Viņi abi mūs ģimenē ienesuši bezgala daudz patiesa prieka, mīlestības un bezgalīgas uzticības, kāda var būt tikai starp tiem, kuri mīl viens otru…
Indulis Burka, žurnālists, saprot mežsaimniecību un vīru darbus
Ar laimes pūķi tālajos laukos
Nesaprotu, kā cilvēki var dzīvot bez suņa. Ne jau tāda, kas paredzēts mājas un mantas sargāšanai, bet tāda, kas ir īsts biedrs un draugs.
Falkors ir labākais, kas ar mani noticis pēdējos divos – galīgi dīvainajos – gados.
Kad pirmoreiz viņu ieraudzīju, par vārda izvēli šaubu nebija. Mans Falkors ir tieši tāds kā laimes pūķis Falkors skaistajā pasaku filmā “Bezgalīgais stāsts”. Īpaši, kad viņš, baltajām ausīm plīvojot, tiek izskrieties lauku plašumos.
Kad top raksti “Praktiskajam Latvietim”, arī Falkors strādā – viņš guļ zem galda man uz kājām. Tā viņš jūtas drošs, ka es nekur neaiziešu bez viņa. Reizēm gan kādai telefonsarunai fonā var skanēt sirsnīga krākšana, bet tā jāpieņem kā blaknes darbam no mājām.
Lai nodibinātu kontaktu ar savu suni, ir vienkāršs padoms – izturēties pret viņu tā, kā tu gribētu, ja būtu suns. Un labākā saziņa ir ieskatīties sava drauga acīs. Tieši vārdi bieži vien dzīvē ir tie, kas visu sagandē.
Inita Šteinberga, žurnāliste, gudra par bitēm un dārzu lietām
Mēs te tagad dzīvosim…
Tā arī nesaprotu, pa kuru laiku no kārtīgas suņu meitenes esmu kļuvusi par riktīgu kaķu veceni. Kopš bērnības vienmēr patikuši suņi, to ienākšana mājās ikreiz bija pārdomāts lēmums, bet kaķi – tie vienmēr atnākuši paši. Uz palikšanu. Pa vienam vai uzreiz bariņā.
Brīdī, kad viņu bija pieci un man apnika tēlot šveicaru, laižot katru savā laikā iekšā un ārā pa durvīm un logiem, kad apnika visu laiku viņus pārskaitīt, vai tikai kāds nav palicis ārā aukstumā, ierīkoju kaķu durvis. Tagad viņi staigā iekšā un ārā, kad vien pašiem tīk, kā jau kārtīgi kaķi. Un reizēm nes mājās medījumu – kā jau kārtīgi kaķi. Tagad vien jāuzmanās, lai tumsā kādam līķītim neuzkāptu. Reizēm medījums tiek pārnests arī dzīvā veidā. Mani sen vairs nepārsteidz nakts vidū zem gultas pīkstoša žurka vai pa istabu lidojošs putns…
Minčus interesē viss, ko es daru, un viņi visā arī labprāt asistē. Ja strādāju pie datora – mierīgi kaut kur netālu guļ, bet, ja esmu tiešraidē “zoom”, tad obligāti būs jāierāpjas klēpī vai fonā jāuzrīko trādirīdis.
Uz jautājumu, cik tad man tagad to kaķu ir, atbildu – trīs istabā un 1–2–3 aiz loga. Viens jau pāris gadu dzīvojas pa pagalmu, viņam uztaisīju savu divistabu namiņu. Vēl ir divi pastāvīgie ciemiņi, kuri katru dienu atnāk ciemos uzēst.
Zanda Birze, nodrošina žurnāla vizuālo izskatu
Ko tu stipram padarīsi!
Kopš bērnības mani mīļdzīvnieki bijuši kaķi, mājās vienmēr bijis kāds svītrainis, jo laukos bez peļu junkura nu nekādi. Saprotams, dzīvoklī turēt dzīvnieku nebūtu īsti pareizi, tomēr iegrozījās tā, ka pēc meitas lūguma mums pievienojās mazs trīskrāsains, garspalvains, miermīlīgs runčuks Minkāns. Viņš pavadīja pie mums garus 13 gadus… Zaudējuma sāpes bija tik smagas, ka nolēmu – vairs nevienu citu.
Bet manam dēlam draugi ir suņi, un kas man atlicis – draudzēties ar suņiem!
Šis milzenis pie dēla ieradās jau paliela kucēna vecumā no patversmes neilgi pirms Ziemassvētkiem. Pirmās dienas man vajadzēja palīdzēt Brodski pieskatīt, lai savā jaunajā dzīvesvietā viņš nejustos vientuļš un ātrāk aprastu, kamēr viņa saimnieki – dēls ar vedeklu – ir darbā. Dažas reizes arī ar viņu devos pastaigās, suņukam ļoti patika brist un dauzīties pa sniegu. Jā, sniegs un ūdens ir viņa stihijas. Diemžēl man Brodska staidzināšana drīz vien beidzās, jo viņš ir ļo-o-oti enerģisks un es ātri vien viņa pārspēka priekšā piedzīvoju fiasko.
Tagad ar Brodski satiekamies ciemu reizēs vai kādos kopīgos izbraucienos, arī tad, kad viņš iet pastaigās garām manai mājai. Viņš ir draudzīgs, liels lācis, tuvojas, asti luncinādams, un iedod buču.
Brodskis bija atsaucīgs un pierunājams pozēt ar mani kopbildē. Vai nav skaistulis?!
Maija Olte, rūpējas par gramatiku
