“Nedaudz sviesta mēģinām izsmērēt pa visu maizes šķēli.” INTERVIJA ar premjeru Krišjāni Kariņu 1
Ceturtdienas rītā premjers Krišjānis Kariņš darbā ieradās apslimis. Taču darbakārtība saplānota tā, ka neko nevarēja atlikt. Šo dienu, tāpat kā pārējās, viņš pavadīja ar bērnudārza audzinātāja labvēlīgi iecietīgo smaidu, pacietīgi skaidrojot, kas nu tālāk jādara. Un, redzot neizpratni vai atbildes nepieņemšanu, viņš atkārtoti iesāk: “Vēlreiz…” Neuzspiežot, bet aiz argumentu ķēdītēm, kuras viņš virpināja vienu pēc otras, jautās skaidra nostāja. Arī intervija “Latvijas Avīzei” notika šajā tonalitātē.
Lepojaties ar vēsturiski lielāko budžetu, kāds gan tas bijis katrs nākamais pēc krīzes pārvarēšanas. Kāpēc katru budžetu pavada arī vēsturiski lielākā neapmierinātība? Jūsu izvēles pie vēsturiski lielākā budžeta.
K. Kariņš: Mans mērķis bija atdalīt budžeta procesu no nodokļu politikas. Pirmoreiz daudzos gados tas ir izdevies. Nodokļi jāmaina sistēmas uzlabošanai un taisnīguma stiprināšanai, nevis tikai tūlītējai budžeta papildināšanai, lai apmierinātu viena vai otra politiskā spēka vajadzības.
Bieži nodokļi tika paaugstināti tikai tāpēc, lai varētu palielināt budžeta izdevumus, nevis lai uzlabotu sistēmu.
Tāpēc tikai pēc budžeta pieņemšanas spriedīsim, kā nodokļu sistēmu uzlabot. Tas bija mans pirmais uzstādījums: iedzīvotājiem nodokļus necelsim, tikai lai politiķi varētu rast papildu naudu dažādām vajadzībām. Tā arī darām.
Precizējiet: vai nodokļus nekustinājāt (akcīze tomēr tika pamainīta) tāpēc, ka iepriekšējā valdība tā solīja, tāpēc, ka uzņēmēji ar to rēķinājās, vai tāpēc, ka tāds ir jūsu uzskats?
Kad startēju kā savas partijas premjera kandidāts, tas bija mans uzstādījums pirms vēlēšanām. Es nepiekritu visām pārmaiņām, kādas tika veiktas, taču valstī jābūt stabilitātei un pēctecībai. Pēc veiktās reformas jāļauj putekļiem nosēsties. Ir radīta nelīdzsvarota sistēma, kuru centīsimies uzlabot līdz nākamā gada Jāņiem. Tas būtu laiks, kad Saeimai jāpieņem lēmums, lai izmaiņas stātos spēkā pusgadu pēc to pieņemšanas.
Par ko būt neapmierinātiem, ja itin visās nozarēs ir lielāks budžets! Tā neapmierinātība… nu… Pirms vairākiem gadiem Valdis Dombrovskis teica: “Samazināt budžetu ir ļoti grūti. Bet vēl grūtāk būs tad, kad parādīsies nauda – tad visi plēsīsies par tās pārdali.” Tā tagad ir. Mūsu valstī vajadzības pārsniedz mūsu kopējās iespējas.
Esam ilgi strādājuši, lai atrastu veselīgu līdzsvaru, ko Saeima varētu pieņemt.
Esam izskatījuši vairākus budžeta variantus. Piemēram, septembrī partiju sadarbības sanāksmē piedāvāju budžeta variantu, kur pieaugums būtu gan tiesībsargam, sabiedriskajiem medijiem, gan neatkarīgajām iestādēm, bet pārējo naudas pieaugumu pārdalīt tikai mediķiem un skolotājiem. Tas ir iespējams. Bet tad tikai uz tā rēķina, ka ne centa vairāk nebūtu ne iekšlietu, ne kultūras darbiniekiem. Šāda pieeja neguva atbalstu.
Tātad skolotāju sūdzības par to, ka valdība nepilda solījumu par algu palielinājumu, ir pamatotas…
Vēlreiz: skolotājiem algu pieaugums ir un būs. Diskusija šobrīd ir par to, vai algu pieaugums turpināsies nākamā gada septembrī. Arī turpmāk darīsim līdzīgi kā šogad. Ja tiek īstenotas reformas un budžetā ir nauda, tad seko algas pieaugums – to nosaka iepriekšējās valdības pieņemtais Ministru kabineta rīkojums par pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku. Mērķis nav iesaldēt algas, bet panākt reformas, kas padara algu pieaugumu iespējamu.
Atceros, kad pirms pusotra gada sēdēju jūsu Eiropas Parlamenta deputāta kabinetā Briselē, jūs spriedāt, ka uz vēlēšanām izglītībai jābūt “Vienotības” prioritātei. Iesēžoties premjera krēslā, jūsu soļi izglītības kā valsts attīstības pamata stiprināšanai vairs nav tik strauji. Maniem amatbrāļiem radiožurnālistiem, kuriem jau tagad ir teju divreiz lielāka alga nekā skolotājiem, jūs atradāt naudu, bet skolotājiem – ne.
Tas saistās ar skolu tīkla reformu. Mēs vairāk nekā 9% no budžeta pīrāga atvēlam izglītībai. Igaunijā pat mazāk par 9%, bet tur skolotāju vidējās algas ir krietni lielākas par mūsējām, jo kaimiņos ir mazāk skolotāju pret bērnu skaitu. Skolu tīkla konsolidācijas vai optimizācijas rezultātā valstī jāspēj iztikt ar mazāku skolotāju slodžu skaitu.
Izglītības darbinieku arodbiedrība grib, lai likumā ierakstāt ikgadēju skolotāju algu pieaugumu – vismaz 0,25% no iekšzemes kopprodukta augstākajai izglītībai un vismaz 0,15% zinātniskajai darbībai… Šķiet loģiski – lai būtu kā Saeimas deputātiem…
Vēlreiz: budžetā ir nauda skolotāju algu pieaugumam – pie 818 miljoniem finansējuma izglītības nozarei papildus paredzēti 23 miljoni. Arodbiedrības grib, lai konstants pieaugums būtu neatkarīgi no nekā. Es pieturēšos pie iepriekšējā formulējuma: tad, ja būs reformas. Mēs nevaram atļauties uzturēt tīklu ar mūžīgu algu pieaugumu.
Ja ejam tajā virzienā, ko piedāvājusi izglītības ministre, tad divsimt vidusskolu vietā mums jāspēj iztikt ar simt. Mazāks skolu skaits, lielākas skolas, lielākas algas. Bet šādas pārmaiņas nevar notikt vienā vai pat pāris gados – tas ir evolucionārs process.
Virzība ir pilnīgi skaidra: mums ir trīs saistītas reformas, kas jāveic vienlaikus, – administratīvi teritoriālā, izglītības un veselības.
Kad šīs reformas tiks īstenotas, būs mazāks novadu skaits, tam atbilstošs skolu tīkls un koncentrētākas slimnīcas (skaits nemazināsies, bet diferencēti pakalpojumi). Būtiski šajā kontekstā ir mobilitātes jautājumi – kā pacientam nokļūt slimnīcā, bērniem – skolā. Jārisina transporta un ceļu jautājumi.
Jūs runājat par trim reformām, bet sabiedrība apspriež tikai novadu reformu, kas tiek veikta, neko nezinot par skolu pārveidi. Pūce par to nerunā. Šadurskim bija gatavs skolu tīkla modelis, bet tas ir apstādināts.
Ja pašvaldību ministrs nerunā par skolu reformu, tas ir saprotami, jo viņš ir nozares ministrs. Es šīs reformas saistu gan. Pēc nedēļas vai mazliet vairāk valdībā nonāks administratīvi teritoriālā reforma, kas ir priekšnosacījums jeb fundaments, lai varētu mainīt arī skolu tīklu. Un tikai tad sekos diskusijas, cik vidusskolas un kur un vai tām jābūt valsts vai pašvaldību īpašumā.
Visas trīs reformas būs secīgi viena pēc otras, bet vai skaidrība par tām būs līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām?
Mans mērķis ir panākt, lai tā būtu. Jādomā, lai valsts attīstītos arī ārpus Rīgas. Es salīdzināšu to ar maizi un sviestu. Sviesta vienmēr pietrūcis.
Līdzšinējā politika ir bijusi tāda, kur nedaudz sviesta mēģinām izsmērēt pa visu maizes šķēli plānā kārtiņā, tik plānā, ka to nevar sagaršot.
Otra pieeja ir sviesta piku uzklāt uz pirmā kumosa, lai vismaz tas būtu gards. Tā būtu Rīga. Bet pārējie kumosi – bez sviesta. Ko mēs gribētu: lielo piku sadalīt mazākos pikučos un tos salikt uz katra kumosa – tie būtu attīstības centri. Valdības vīzija ir koncentrēt resursus ap pilsētām – attīstības centriem. Nedrīkstam vairs izšķērdēt jau tā ierobežotos līdzekļus.
Vai tad šī ir jauna pieeja? 21 attīstības centrs un deviņas lielpilsētas ir vairāk nekā desmit gadus.
Bet mūsu nauda nekoncentrējas tikai tur. Es darīšu visu, lai mūsu valsti virzītu uz ziemeļvalstu labklājības modeli. Lai mēs par tādu kļūtu, mums ir jāmaina paradumi…
… un jāceļ nodokļi.
Mums ir jāmaina paradumi. Mums ir jāatzīst, ka izveidotās sistēmas mēs nespējam uzturēt. Arī nodokļu sistēma izveidota netaisnīga, it īpaši tiem 600 tūkstošiem, kuri nodokļus maksā standartrežīmā. Mums ir kādi seši citi legāli režīmi, kā patentmaksājumi, mikrouzņēmuma nodoklis, kuriem proporcionāli mazāks nodokļu slogs, bet visi no valsts gaida vienādi daudz – izglītību, veselības aprūpi, pensijas.
Rosināt vienādu nodokļu likmi visiem?
Nevar nemaksāt nodokļus un tikai ņemt no kases ārā. Ja visi solidāri ņem ārā naudu no budžeta, lai visi solidāri maksā iekšā! Mūsu tauta fundamentāli atšķiras piemēram, no amerikāņiem – mēs uzskatām, ka jāgādā par tiem, kuri netiek paši uz priekšu.
Puse skolēnu ir virs vidējā, bet otra puse – zem vidējā. Mums jāpalīdz tai otrai pusei. Tāds ir Latvijas, tāds ir Ziemeļeiropas modelis. Tāda ir veicamo reformu jēga.
Atgriezīsimies pie budžeta izvēlēm. Varbūt panāksiet, ka Latvija nenokļūs “Moneyval” pelēkajā sarakstā, bet diez vai panāksiet, ka uz ienākumu nevienlīdzību zemāk atalgotajiem nenorādīs Eiropas Komisija.
Pirmais, ko darām, zemās algas atslogojam no nodokļiem, ceļot neapliekamo minimumu. Otra nabadzības riskam pakļautā grupa ir tie, kuri saņem invaliditātes un citus pabalstus – mēs palielinām pabalstus. Vai tos ceļam pietiekami? Nē. Līdzekļu trūkuma dēļ.
Paņemsim par piemēru brīvpusdienas skolās. Mēs nešķirojam tos, kas pusdienas var atļauties samaksāt, no tiem, kuri nevar. Visi bērni ir vienādi, un visi saņem brīvpusdienas. Nākamgad skolēnu ēdināšanai puse būs no valsts, puse no pašvaldību budžeta.
Tā bija valdības partiju iniciatīva, ka no 2015. gada visām četrām pamatskolas klasēm pienākas brīvpusdienas. Pašvaldību, kuras funkcijas ir atbalstīt trūcīgās un daudzbērnu ģimenes, valsts pārtrumpoja un nolēma no budžeta ēdināt pilnīgi visus. Ko tagad dara jūsu valdība – pārliek savas saistības paēdināt pilnīgi visus pašvaldībām!
Piekrītu, ka tas nav pareizi. Labāk būtu palīdzību novirzīt tikai tiem, kam tas ir nepieciešams. Kāpēc turīgas ģimenes bērnam izmaksāt brīvpusdienas vai transportu? Mēs esam novirzījušies no solidaritātes principa un maksājam visiem neskatoties. Tas ir neefektīvi. Valdības koalīcijā nav vienprātības par šo, bet centīšos to mainīt. Tā nav valstij raksturīga funkcija, bet pašvaldības. Arī koalīcijas partneru pārliecināšana ietilpst manis nosauktajā nepieciešamajā paradumu maiņā.
Ja gribam dzīvot labāk, jārīkojas gudrāk.
Latvieši ir tik lepni, ka dažkārt pabalstus neprasa. Nelaime nav izvēlīga, un mēs nedrīkstam tās skartajiem likt kautrēties. Šodienas tehnoloģiju laikmetā pabalsta saņēmēju vairs nediskriminēs arī morāli. Kad gan autobusā, gan skolā par pusdienām norēķināsies ar karti, neviens neuzzinās, vai maksātājs ir pats pakalpojuma saņēmējs vai pašvaldība. Esam lepna tauta, bet varam būt arī iejūtīgi un taisnīgi.
Par taisnīgumu un iejūtību neliecina noteiktais garantētais minimālais ienākums, kas šogad ir 53 eiro, bet nākamgad noteikts 64 eiro, ko tiesībsargs iesūdzējis Satversmes tiesā.
Vēlreiz: ir pieaugums. Arī tas nebūs pietiekams. Pietiekamu palielinājumu varētu panākt, ja pieauguma summu novirzītu divām trim prioritātēm. Bet tāds budžets Saeimā negūtu atbalstu.
Pensiju paaugstinājums budžetā par vairāk nekā 150 miljoniem. Tas summāri ir lielākais pieaugums gada laikā. Arī veselības aprūpei pieaugums – šogad bija papildus 87 miljoni, nākamajos trijos gados – pa 50 miljoniem katru gadu. Veselības budžets nākamgad būs 1,2 miljardi jeb 3,6% no IKP – nu nevaram runāt par publiskās naudas trūkumu veselības sistēmā, bet par nepietiekamu aprūpes kvalitāti. Tāpat kā izglītībā, veselības sistēmā nepieciešamas reformas.
To mūsu lasītāji sapratīs. Bet nesapratīs citu naudas piešķīrumu: partiju finansējumu ar četriem miljoniem. Vai tāds ir tāpēc ierosināts, lai Saeima nobalsotu par citām budžeta pozīcijām?
Nē. Piekrītu Valsts prezidentam, ka šis mums nepieciešams demokrātijas stiprināšanai. Šobrīd partijas gribot negribot ir atkarīgas no privātajiem ziedojumiem, lai uzturētu birojus un veiktu kampaņas. Ir ziedotāji, kas atvēl desmit eiro, un ir tādi, kas ziedo desmit tūkstošus eiro. Tiem otrajiem ir vēlme ietekmēt politiskos procesus.
Bet ziedot turpmāk taču nebūs aizliegts!
Nē, bet tiks krasi samazināti atļautie ziedojuma griesti – partiju finansēšanas likumprojektā tie noteikti līdz 12 mēnešu minimālajām algām, kas ir četrkāršs samazinājums.
Kad agrāk valdību vadītājiem vajadzēja skaidrot, kāpēc valsts kapitālsabiedrību un neatkarīgo institūciju vadītājiem ir daudzkārt lielākas algas par premjeru, tas tika pamatots, ka liela alga samazina korupcijas risku. Tagad, kad apsūdzības izvirzītas pret Latvijas Bankas prezidentu, “Latvijas dzelzceļa” un “Latvenergo” vadītājiem, redzam, ka nesamazina vis. Kā būs ar partijām?
Tēriņu griesti uz vēlēšanām paliks, iemaksu griesti mazināsies. Ja partijas atbrīvosim no ārējās ietekmes, tad partijas savā starpā varēs runāt par to, ko domā, nevis par sponsoru interesēm.
Mūsu valstī klupšanas akmeņi ilgstoši ir bijuši daudzi lēmumi, kas pieņemti ārpusesošas balss ietekmē.
Igauņi un lietuvieši gājuši šo ceļu, tāpat kā pārējā Eiropa. Mēs pilnībā neatbrīvosimies no sponsoru ietekmes, taču būs atšķirība: ja kāds ko ieteiks, partija nebūs no viņa naudas atkarīga.
Kad 2013. gadā intervēju jūsu partijas biedru finanšu ministru Andri Vilku, tad viņš plānoja bezdeficīta budžetu tai tālajā 2016. gadā. Vakar tviterī pamanīju bankas “Citadele” ekonomista Mārtiņa Āboliņa atzinumu, ka bezdeficīta budžetu varējām atļauties pirms trim gadiem. Tomēr labajos gados nebija. Arī nākamais nebūs tāds.
Mums ne tikai vajadzētu, bet mums to vajag. Pēdējos desmit gadus kopš pēdējās krīzes attīstība visu laiku gājusi uz augšu. Agri vai vēlu cikla līkne nosvārstīsies uz leju. Ja būtu spilventiņš brīdim, kad attīstība apstāsies! Bet koalīcijā pietrūkst atbalsta, lai to īstenotu. Tad daļu algu pieauguma vajadzētu novirzīt budžeta deficīta segšanai.
Tomēr budžeta deficīts nākamgad mazs – tikai 0,44%. Prognozēju, ka šai Saeimā nebūs atbalsta bezdeficīta budžetam, kaut arī tādu spētu izveidot.
Neredzu šo apņemšanos saimnieciskāk rīkoties, jo vienlaikus ir liels spiediens paaugstināt algas un uzlabot ceļus.
Varbūt veikt budžeta revīziju – veidot tā saukto nulles budžetu, tas ir, sākt būvēt to no jauna.
Skan skaisti, bet grūti realizēt, jo tad arī valsts pārvalde jāveido no jauna. Ko mēs varam darīt? Mēs jau šogad, izrevidējot tēriņus, atradām 94 miljonus eiro, kas bija neīstenota vai neefektīvi izmantota nauda dažādās budžeta apakšprogrammās. To turpināsim. Mans mērķis: uz 2021. gadu atrast divreiz vairāk. Spiedīšu, lai to atklātu.
