Bez darba līgumiem 21
Kopumā Francijas fermeris, vismaz Božolē reģionā, ir vienkāršs un mazprasīgs sadzīvē, varētu pat teikt – nedaudz askētisks. Saimniecības, ar nelieliem izņēmumiem, izmanto pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ražotus traktorus un kravas automašīnas. Saimniekam Paskālam pašam pieder minivens “Citroen C8″– tieši tāds pats bija arī vienam no viņa viesstrādniekiem.
Vīnkopju saimniecības ēkas visbiežāk ir vecas un nolaistas, tajās netiek investēts rekonstrukcijai un labiekārtošanai. Telpā, kurā biju apmetusies, jumta konstrukcija, sijas, spāres bija ķirmju caurgrauztas un puspuvušas, tā ka jebkurš Latvijas būvinspektors varbūt nonāktu nervu sabrukumā, redzot to, ka ēka tiek ekspluatēta un tajā apmetušies cilvēki. Kāda pagalma daļa ir vistīrākā kloāka – piemētāta ar dažādām nevajadzīgām lietām un atkritumiem.
Mūsu brigādei bija tikai viens 30 gadus vecs deviņvietīgs “Renault” pasažieru busiņš. Parasti vondonžierus uz lauku pa koplietošanas ceļiem veda ar kravas furgoniem bez logiem, kuros jāsēž uz koka beņķīšiem. Ko šajā gadījumā teiktu Latvijas ceļu policija? Radās iespaids, ka Francijā tas ir normas robežās.
Uzsākot darbu, vīnogu novācējiem nav nedz apmācības, nedz arī darba drošības instruktāžas. Lai arī mums tika palūgtas pases kopijas, mēs strādājām bez darba līgumiem, arī mūsu paraksts nebija vajadzīgs, saņemot skaidro naudu aploksnē. Paziņām, kas strādāja oficiāli citās saimniecībās, darba līgums tika iedots pēdējā darba dienā. Tā vien gribas jautāt – kur stingrāk ievēro darba drošību un tiesiskās attiecības ar darbiniekiem – ES vecajās valstīs vai jaunajās?
