Aller! Uz priekšu! 21
Atšķirībā no citu latviešu pieredzes jāteic, ka mūsu saimnieka Paskāla piedāvātie dzīvošanas apstākļi mūs nepatīkami pārsteidza. Man piedāvāja gulēt uz grīdas (matraci gan saimnieki iedeva) vecā bēniņtelpā caurvējā un iespējamā žurku klātbūtnē. Tualetes – bez klozetpoda, ar caurumu grīdā. Disciplīna bija dzelžaina: mošanās plkst. 6.30, tad nelielas brokastis un plkst. 7.15 jau jābūt uz lauka. Tālāk darbs līdz 12, pēc tam divas stundas pusdienlaiks. Atsākoties pulksten 14, darba diena beidzās 17. Salīdzinājumā ar iepriekšējo pieredzi pie citiem samniekiem, darba temps bija nesaudzīgi ātrs. Ja kāds uz vīnogu vagas atpalika, saimnieks viņam uzsvērti piepalīdzēja, lai panāktu pārējos. Visu laiku atskanēja pārliecinošs aicinājums jeb pavēle – aller (uz priekšu!). Saimnieku izveda no pacietības strādnieka neatliekama, īsa telefonsaruna vai arī tualetes nepieciešamība darba laikā. Lai arī kopā būtu jāstrādā astoņas stundas un piecpadsmit minūtes, gandrīz nekad darbu nesākām un nebeidzām precīzi – laukā bijām pirms darba laika sākuma, pusdienlaiks sākās vismaz 10 minūtes vēlāk. Virsnormas laiks tika kompensēts ne tikai ar pārāk īsajām pauzītēm, kurās visiem izsniedza simbolisku ūdensglāzi slāpju remdēšanai, bet arī ar nevainīgu saimnieka galvas iebāšanu dziļāk vīnogu ceros un aktīvu darbošanos ar vīnogu griežamo sirpīti, izliekoties nemanām mums piešķirtās pārdesmit minūtes pēc darba laika beigām.
Lai arī pusdienās un vakariņās bija četri ēdieni, ieskaitot desertu un vīnu (divas pudeles uz sešām personām), kopumā ēdināšana bija vienveidīga un ar katru nostrādāto dienu arvien skopāka. Vīnogu vācējiem jāaizmirst par izslavēto franču ēšanas kultūru: kā pirmo, tā otro un trešo ēdienu ēdām no viena un tā paša dziļā zupas šķīvja, ar vieniem un tiem pašiem ēdamrīkiem. Brokastīs kafija tika dzerta no palielas stikla bļodas, cukuru tajā bez kompleksiem maisījām ar naža vai dakšiņas kātu.
