FOTO. Likteņupes krastā, ar bagātu vēsturi, vairākkārt atjaunota, upurēta Rīgas HES celtniecībai – leģendārais Salaspils Svētā Jura baznīcas stāsts 0
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Salaspils Svētā Jura baznīcas drupas glabā autentisko substanci jeb materiālu no 1380. gada, kad dievnams tika uzcelts kā trešā Livonijas ordeņa baznīca Latvijas teritorijā. Likteņupes krastā, ar bagātu vēsturi, vairākas reizes atjaunota, upurēta Rīgas HES celšanas labā, atmodas aktīvistu gaismā celta, to tik un tā pameta novārtā – visu sarežģīja īpašuma tiesības un viena saimnieka trūkums.
Kad 2020. gadā priesteris Ilmārs Tolstovs ierosināja tām piešķirt valsts aizsargāta pieminekļa statusu, zemes īpašnieks “Latvenergo” bija pret. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde to ignorēja, un drupas ieguva reģionāla pieminekļa statusu. Tagad sākas pašvaldības labo darbu laiks – izsludināts iepirkums drupu konservācijai, kas ir tālejošas attīstības sākums.
Salaspils, kas cauriskrējējam atstāj padomju laikā darināta guļamrajona iespaidu, patiesībā ir vissenākās vēstures lieciniece. Applūdinātā Salaspils Laukskolas apmetne ir senākā un pašlaik vienīgā zināmā cilvēku apmešanās vieta Latvijā, kas datēta ar laiku pirms 11 000 gadu – pēc ledāja atkāpšanās. Tagad Laukskolas vietu ūdenskrātuves klajā iezīmē vien īpaši izcelts elektrības stabs…
Nosaukumu Salaspils ieguvusi no pils, ko bīskaps Meinhards 1186. gadā licis uzcelt Mārtiņsalā – vietā, kas tagad arī ir zem ūdens. Turpat tika uzcelta baznīca – otrā pēc Ikšķiles. Četrpadsmitā gadsimta beigās Livonijas ordeņa mūra pili uzcēla arī Daugavas labajā krastā, lībiešu ciema vietā. Tur, protams, tapa baznīca. Ap pili un baznīcu 15.–16. gadsimtā izauga pilsētiņa, kas kļuva par ievērojamu viduslaiku Livonijas centru. Uzplaukumu pārtrauca Livonijas karš, kura laikā 1557. gadā Salaspili pilnībā nopostīja.
Baznīca sākotnēji piederēja Romas katoļiem, to godāja Svētā Jura (Georga) vārdā, kas visās konfesijās tiek slavināts kā cīnītājs, uzvarētājs, karavīru aizstāvis. Nākamajā karā, kad poļi cīnījās ar zviedriem, Svētais Juris Salaspilī nostājās poļu pusē – 1605. gada 27. septembrī notikusī kauja joprojām ir viena no spožākajām lappusēm ne tikai poļu tautas, bet visas Eiropas militārajā vēsturē. Lietuvas–Polijas spēki ar 4000 kareivju šajā kaujā uzvarēja 14 000 zviedru strēlnieku. Tomēr tie, kas atjaunoja baznīcu 1631. gadā, bija zviedri – godinot arī savus bēdīgi slavenajā kaujā kritušos biedrus, kas turpat apglabāti. Šajā laikā notiek baznīcas konfesijas maiņa – sākas luterāņu laiks.
Nākamā ievērojamā baznīcas pārbūve notiek 1896. gadā, kad baznīcu paplašina, uzbūvē zvanu torni un padara par īpaši skaistu zīmi likteņupes Daugavas krastos. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tiek nopostīta, bet tas nemazina ticības spēku un draudzes pieaugumu – vēl 1924. gada iesvētāmās jaunavas baltajās kleitās un jaunekļi uzvalkos svinīgi caurvij baznīcu, kurā spokaini rēgojas tukšas logu ailas. Taču ir ticība un draudzes ziedojumi, par kuriem 15 gadu laikā baznīca tiek atjaunota – 1934. gada 1. maijā notiek tās iesvētīšana. Stalta un majestātiska no ārpuses, iekšpusē tā piedāvā lakonisku un klusinātu dzimtenes izjūtu. To īpaši rada altārglezna 4 x 2 metru izmērā.
Tā ir Kārļa Miesnieka “Dienišķā maize”, kam šīs baznīcas vajadzībām mākslinieks radījis kristīgo versiju – “Jēzus svētī dienišķo maizi”. “Tā stāsta par lauku ļaužu darbu un tikumu, par dziļo godbijību, ar kādu vecais zemnieks griež sviedros pelnīto rupjas maizes riecienu, par pelēko putru, ko māla bļodā vīriem uz lauka atnesusi meitene, jauna un daiļa kā Piebalgas gleznainā ainava ar baltajiem un tālajiem ceļiem,” poētiski uzsver draudze, pirms sācies ceļš no Kristus prom.
Celtnīte būtu jāsaglabā
Lai arī 1946. gada nogalē mācītājs raksta atskaiti virsvaldei: “Salaspils draudzē šogad noturēti 22 dievkalpojumi, kristīti 16 bērni (11 zēni un 5 meitenes), laulāti 2 pāri, apglabāti 16 (12 vīrieši un 4 sievietes), iesvētītas 3 jaunavas un 3 jaunekļi, apkalpoti 16 dievgaldnieki (4 vīrieši un 12 sievietes)”, ceļš uz uzspiesto draudzes iznīcināšanu ir sācies. Likumsakarīgi, ka bojā iet arī celtne – tas notiek ļoti ātri.
Pirmā palīgā saucēja balss tuksnesī fiksēta 1949. gada septembrī, kad arhitektūras students I. Stahovskis apseko pieminekļu sarakstā neuzņemto Salaspils baznīcu. “Jumts caurs, ārsienas veselas, tikai vietām izlauzti caurumi, griesti veseli. Grīda – iznīcināta līdz izdedžiem, logi – iznīcināti ar visām aplodām, rāmjiem. Iekšsienas – norakstītas ar “asprātībām”, nepieciešams krāsojums.
Durvis – visas atjaunojamas. Kancele, altāris, balkons – iznīcināti. Tornis – vesels, skārda jumts ar krustu galā. Zvans karājas tornī, jo tam nav iespējams piekļūt. Nepieciešams kapitālremonts.”
Brīnums ar remontu nenotiek, gluži pretēji. Šajā laikā notikusi masveidīga baznīcas izzagšana, liecina laikabiedri. Zaga visu – priežu solus, kanceli, torņa nerūsējošo zviedru skārdu utt. Arī zvans, kurš sakausējumā no vara un sudraba bija liets Zviedrijā, ar ciema varas rīkojumu tika sagriezts lūžņos.
1950. gada pārskatā mācītājs A. Perlbahs ziņo, ka baznīca ir izpostīta, bet “mūra kapliča izremontēta, savesta lietojamā kārtībā, dievkalpojumi noturēti kapličā gandrīz katru svētdienu – kopskaitā 46”. Pavīd formālais iemesls, kas pieļauj ēkas bojāeju – draudze neesot likumiski reģistrēta, tāpēc nemaksā nodokļus un nespēj ēku uzturēt.
1959. gada 2. martā 475 pilsoņu vārdā tiek nosūtīta vēstule Reliģijas kulta lietu padomēm Maskavā un Rīgā, lai viņiem kā “ev.-luterticīgiem latviešiem” tiktu reģistrēta draudze un “kulta un garīgajām vajadzībām” lietošanā nodota Salaspils baznīca. Dažādi formulētu atrunu veidā tas tomēr nenotiek, bet baznīcas telpas piesmej ar traktoru remontu, un HES celtniecība ir īstais iemesls spītīgās drupas uzlaist gaisā…
“1972. gada aprīļa mēneša pirmajā pusē no Rīgas HES celtniecības pārvaldes Doles salā biedrs Korobovs (tāļr. 243250) prasīja atļauju uzspridzināt Salaspils baznīcas drupas. Lai noskaidrotu altārdaļas vērtību, aprīļa vidū aizbraucu ar arhitektu G. Jansonu, vēsturnieku R. Malvesu un fotogrāfu Šaicānu, kur pie baznīcas drupām tikāmies ar biedru Korobovu un teicām, ka vecā altārdaļa jāsaglabā. (..) Salaspils ciema padome nedod piekrišanu baznīcas nojaukšanai. Ir vajadzīga atļauja no Latvijas kultūras pieminekļu nodaļas,” ziņo Tiltu celtniecības pārvaldes Rīgas iecirkņa priekšnieks Rjazanovs.
Nākamā instance ir Latvijas PSR Kultūras ministrija, kas leģendārā pieminekļu jomas vadītāja L. Plauciņa personā Salaspils veco baznīcu aizstāv un aicina saglabāt. Viņš raksta: “Tā celta 1380. gadā. Pāri palikusi tikai apsīda – altārdaļa, pašreiz saglabājušies tikai mūri bez jumta. Vecās baznīcas altārdaļai ir arhitektūras pieminekļa vērtība.”
Tālāk tiek uzskaitītas romānikas un gotikas stila iezīmes, analizēti būvmateriāli, salīdzināts un skaidrots: “Celtnīte būtu saglabājama arī aiz tādiem motīviem, ka Daugavas lejtecē tā atrastos vistuvāk Rīgai no viduslaiku celtnēm – 19 km. Nākamā ir Lielvārdes pils, celta 1205. gadā – 56 km no Rīgas.”
1972. gada 6. maijā LPSR kultūras ministrs Kaupužs sarakstē apstiprina: “Salaspils baznīcas altāra daļai kā viduslaiku objektam ir liela arhitektoniska un vēsturiska nozīme. Pašlaik šī baznīca ir drupās. Pēc Rīgas HES celtniecības pabeigšanas šīs drupas atradīsies sausumā starp dambi un ūdenskrātuvi, 3 m augstāk par paredzēto ūdens līmeni.
Pie Rīgas ūdenskrātuves labiekārtošanas projekta īstenošanas nepieciešams konservēt bijušo kapelu un saglabāt apkārtējo kultūras slāni. Pārējās drupas, kas celtas 1880-tajos gados, nav uzskatāmas par ārkārtēju vērtību un var tikt nojauktas. Pie šo darbu izvešanas jābūt klāt restauratoram speciālistam.”
Uzvar saimnieciskais aprēķins, pieminekļu aizsardzība notiek “post factum” – tikai 1976. gadā, vairākus gadus pēc uzspridzināšanas, pārpalikušās drupas tiek pasludinātas par vietējas nozīmes pieminekli.
Pāri krācēm
Kamēr vara postīja, daži cilvēki tomēr centās glābt baznīcas relikvijas. Draudze lepojas ar trīs liecībām, kas saglabājušās no nopostītās baznīcas. Senākā draudzes relikvija ir granīta krusts. Leģenda vēsta, ka to vēl pirms 1380. gada pa laipām pāri krācēm no Mārtiņsalas atnesis kāds mūks. Kur viņš krustu nolicis, tur arī celta jaunā baznīca. Kad uzcēla HES, Mārtiņsala ar savām vēstures liecībām nonāca zem ūdens, bet no Sv. Jura baznīcas pēc sprādziena bija palikusi vien akmeņu kaudze.
To uzmanīgi pētot, draudzes loceklis Otto Šmits atrada šo granīta krustu. Tas tika aizvests mājās, iemūrēts sienā, lai nepazustu, un gaidīja brīdi atgriezties. Otrai relikvijai ir līdzīgs liktenis – tā ir no baznīcas sienas noņemtā piemiņas plāksne “Latvijas brīvības cīņās kritušajiem Salaspils dēliem”, ko okupācijas laikā pie sevis glabāja K. Vērmanis. Trešā relikvija ir K. Miesnieka altārglezna, kas padomju laikus pārdzīvoja Rīgas Vecajā Ģertrūdes baznīcā.
Atmodas laiks nāca ar milzu pacēlumu, atsākās dievkalpojumi, kas vispirms notika izpildkomitejas sēžu zālē, tad domes laulību zālē. Entuziasti apkopa drupas, vēla akmeņus, izveidoja no tiem baznīcas siluetu, sapņoja par atjaunošanu, grasījās vākt ziedojumus… Tika noturēti svinīgi aizlūgumi, un ar pašvaldības atbalstu 1997. gadā virs drupām uzlika baltu krustu. Ar to arī mantojuma romantika apsīka, jo birokrātijas un katram savu rūpju krāces neļāva veikt drupās ko lielāku.
Draudze sarūpēja sev jaunu dievnamu, 2015. gadā tas tika iesvētīts Rīgas ielā 49/1, kur apmeklētājus sagaida arī starp diviem ozoliem novietotais granīta krusts. Svētā Jura baznīcas drupas tikmēr kļuva arvien žēlīgākas, pret atpūtnieku aktivitātēm tās neglāba pat krusta zīme. Arī pašvaldības deputāti to vairāk uzskatīja par akmeņu čupu, nevis savas pilsētas senāko un vērtīgāko mantojuma objektu. Savējie jau bija pieraduši vai pārsāpējuši, kad katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs, kas bija sācis kalpot Salaspilī, šo nolaidību un barbarismu nav varējis izturēt un meklējis atbalstu Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē – kā kristietis un aktīvs kultūrvides patriots.
Stopkrāns ar cerību
Nav tā, ka pašvaldībai līdz tam nekas nebija rūpējis. Pussalā, kur atrodas senās baznīcas drupas, Salaspils dome pirms vairākiem gadiem labiekārtoja teritoriju, izkopjot ainavu un izbūvējot pludmali un atpūtas vietas iedzīvotājiem. Arī ap baznīcu teritorija tiek kopta. Ir izvietota informācija par vietas vēsturi. 2020. gadā tika sāktas sarunas ar “Latvenergo” par nepieciešamību baznīcas drupas nostiprināt, veikt arhitektoniski māksliniecisko izpēti, apsekot tehnisko stāvokli, izstrādāt projektu un sākt konservāciju. Drupas ir Daugavas krastmalas ainavas sastāvdaļa, tāpēc šī projekta vadība uzticēta ainavu arhitektei Daigai Veinbergai, jo vēsturiskā mantojuma speciālista pašvaldībā nav, bet viņa ir draudzes locekle… Atliek strādāt, un viņa to dara.
“Salaspils dome no “Latvenergo” nomā zemi, lai iedzīvotājiem būtu ērta pieeja Daugavai. Juridiski gan zeme ap ūdenskrātuvi, gan Sv. Jura baznīcas drupas pieder “Latvenergo”, un bija steidzami kaut kas jādara, lai objekts netiktu pilnīgi iznīcināts, lai nenotiktu kāda nelaime. Drupas ar katru gadu tika vairāk izpostītas. Tās ir pakļautas gan laika apstākļu ietekmei, gan cilvēku neapzinīgai rīcībai: daži pa tām kāpelē, apdraudot savu dzīvību, citi no baznīcas akmeņiem veido ugunskura vietas – tas nekas, ka Daugavas krastā jau tādas ir izbūvētas… Drupas gāja mazumā, kļuva bīstamākas. Pirms vairākiem gadiem rosinājām “Latvenergo” – lūdzu, atļaujiet saglābt!” stāsta Daiga Veinberga.
Process jau bija nonācis līdz tehniskā projekta izstrādei, veikta cenu aptauja un pieredzējis arhitekts esot bijis gatavs darbam, kad pašvaldība uzzinājusi – kāds ir rosinājis šīs drupas iekļaut pieminekļu sarakstā! Tajā brīdī norauts “stopkrāns” – radusies pilnīgi cita situācija.
“Labu gribot, priesteris uzsākto nobremzēja. Nepārmetu labos nodomus. Viņš pamatoti bija sašutis, ka drupas ir tādā stāvoklī, ka gadiem ilgi neviens neko nedara. Bijām atmesti atpakaļ. Atkal sarakste ar “Latvenergo” – jo statuss taču mainījies! Piemineklis pieder viņiem, un pēc likuma viņiem kā īpašniekiem ir pienākums īstenot tā aizsardzību. Tomēr no “Latvenergo” atkal saņēmām atbildi, ka viņi neplāno veikt nekādas darbības, bet neiebilst, ka to dara pašvaldība,” tā Veinberga.
Lūk, arī saimnieka faktors – tieši kurš, ko un par kādu naudu darīs? Kurš uzņemsies atbildību? Iniciatīva, interese, vēlme atjaunot ir bijusi, bet izplēnējusi, jo atdūrusies nekonkrētībā un intereses trūkumā. Kurš tad ir īstais objekta mantinieks?
“Ar sabiedrības interesi vien nepietiek – kādam jāuzņemas procesa vadība, jāorganizē izpēte un projektēšana, jāfinansē būvdarbi. Tā arī pamata atbilde, kāpēc pagaidām nekas nenotiek. Pašvaldībām darīšanas laiks pienāk tad, kad situācija ir nobriedusi. Kad ir attiecīgie prāti un līdzekļi. Politiski viss mainās. Kādam citas lietas šķiet svarīgākas, kādam pagātne neinteresē principā. Šobrīd ir situācija, kad atsākam domāt par garīgām vērtībām – šī taču ir svētvieta! Lokālpatriotisms, tūrisma pievienotā vērtība, specifiska ainava… Te ir garīgā plus materiālā substance, spēcīgs materiāls. Es to ļoti labi apzinos, bet citiem bija jāpierāda – mantojuma ziņā šis objekts ir unikāls!” uzsver Daiga Veinberga.
Jā, vērtības var uzskaitīt gana – sens, sakrāls, ainavisks, ar slaveniem vēstures notikumiem, pašapziņu ceļošs, radoši interpretējams, tuvu Rīgai, viegli sasniedzams piemineklis ar daudzveidīgu izziņas un aktivitāšu potenciālu. Papildu priekšrocība – šis ceļa posms ir iekļauts slavenā Jēkaba ceļa paplašinājumā, svētceļnieku maršrutā “Camino Latvia”, kam šāds objekts ir īpaši vērtīgs. Tāpēc gandarījums par Salaspils domes sāktajiem drupu konservācijas priekšdarbiem ir jo lielāks.
“Salaspils domes vadība augstu vērtē novada retās vēstures liecības un katra objekta īpašo nozīmi. Līdz ar to arī pret arheoloģijas pieminekli “Sv. Jura baznīcas vieta” izturamies kā pret lielu vērtību. Pēc pieminekļa statusa piešķiršanas esam pārstrādājuši darba uzdevumu izpētei un konservācijas būvprojekta izstrādei. Iecerētie darbi būs komplicētāki, izmaksās vairāk, nekā tas būtu 2020. gadā, bet ejam uz priekšu. Iespējams, ka objekts ietver arī kādus pārsteigumus, ka pēc izpētes atklāsies vēl nezināmi fakti. Noslēgsies projektēšanas iepirkums, strādāsim ar arhitektiem un paralēli meklēsim finansējumu būvdarbu veikšanai. Iespējams, ka notiks sarunas arī ar “Latvenergo”.
Pašvaldībai būs gan jāinvestē nopietni līdzekļi, gan jāmeklē kvalitatīvi būvdarbu veicēji, bet ieguldītais darbs vienmēr sniedz labus rezultātus – objekts būs tikpat skaists, cik unikāls! Sagaidām rosinošu rezultātu gan tūristiem, gan Salaspils iedzīvotājiem, gan visu garīgai izaugsmei,” uzsver Daiga Veinberga.
Drošība pirmajā vietā
Ainava ap ūdenskrātuvi ir īpaša – cilvēka radīta un uzturēta. Tāli apvāršņi, ceļš, ūdens, debesis… Reljefs, kāda citādi nebūtu, un cilvēks, kas var sajust savu mērogu plašajā pasaulē, grimt pārdomās viens vai baudīt apkārtni draugu pulkā. Pašvaldība to saprot un pie upes jau gadiem veido atpūtas zonu. Garīgi orientētos apmeklētājus tracina apzīmējums “futbola laukums”, kas teritorijas shēmā iezīmēts tieši blakus drupām.
“Vai vārtus jūs redzat? Nē. Tas ir stiprināts zāliens, kur teorētiski varētu spēlēt. Tajā brīdī, kad attīstījām pludmali, galvenais bija radīt vietu aktīvai atpūtai. Tur var skriet un arī spēlēt futbolu. Tā, lai netraucētu baznīcai. Cilvēki ir dažādi, un visiem ir tiesības uzturēties pie upes. Jautājums – kā protam funkcijas savietot? Mākam vai ne? Topošais projekts prasa, lai par to runātu. Celiņi ierobežo teritoriju. Visticamāk, ka projekts aptvers visu teritoriju ap drupām, paredzēs labiekārtojumu. Mēģināsim uzprojektēt tā, lai baznīca būtu pilnībā pasargāta un nodalīta. Telpa, kurā var koncentrēties uz šo objektu,” atzīst ainavu arhitekte Daiga Veinberga.
“”Latvenergo” joprojām saimnieki – citādi nav iespējams! Viņiem šī teritorija ir hidrobūve – tas ir ārkārtīgi smags aspekts pašvaldības komunikācijā par šo teritoriju. Dambis un grāvji aptver hidrobūvi, kontrolē situāciju. Uzņēmumam ir milzīga atbildība par būves drošību! Esmu skatījusi atzīmes kartē, cik augsts ir bijis ūdens līmenis, pāri visai šosejai – sapratu, ka ar profesionāļiem nevajag strīdēties. Viņi katrā vēstulē uzsver, ka drošība ir pirmajā vietā. Viņu interese – ikdienā nelaist lielas cilvēku masas. Nekādas tirdzniecības un pakalpojumu. Ne elektrības, ne kanalizācijas – neko pār dambi pašvaldība nedrīkst būvēt, viss nodrošināms tikai ar baterijām vai saules enerģiju.”
Varbūt drupām tā ir pat labāk? Palikt masu neskartām un atvērties vien tiem, kas nāk ar cieņu? Pašvaldība ir veikusi pirmo soli – notiks drupu konservācija. Taču tā būs ar mērķi un virzību, kas rādīs vietas potenciālu.
“Darba uzdevums nosaka, ka pēc izpētes projektētājs prezentē pašvaldībai savu profesionālo redzējumu, kādas varētu būt šī objekta turpmākās attīstības iespējas. Izvērtējot projekta autora priekšlikumus, pašvaldības vadība un speciālisti pieņems lēmumu, kādā apjomā varētu notikt objekta konservācija un kādas būs tā nākotnes funkcijas. Par pilnu objekta rekonstrukciju netiek domāts, bet kādas izmantošanas iespējas pavērsies nākotnē, atkarīgs no arhitekta piedāvātā redzējuma.”
Kā pašvaldības pārstāve Daiga Veinberga neuzdrīkstas apsteigt lēmumus, bet es jau iztēlē redzu nelielu āra kapelu vai vietu dievkalpojumiem zem klajas debess! Lai top mūsdienīga svētvieta upes krastā, kur iedegt svecīti. Kam garām iet svētceļnieku ceļš, apkārt cilvēki peldas un makšķerē, bet rudeņos, kad pazemina ūdenskrātuves līmeni, ne tikai gara acīm, bet arī fiziski kļūst saskatāma grimusī Mārtiņsala ar tās baznīcas drupām. Efektīga Salaspils vizītkarte un spītīgo drupu augšāmcelšanās!
Paldies Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhīvam un Salaspils vēstures entuziastiem par savāktajiem materiāliem.
Uzziņa
• 28. maijā Latvijā notiek kristīgais pasākums “Baznīcu nakts” un “Baznīcu diena”
• Pasākumā durvis vērs vairāk nekā 100 baznīcas, bet Latvijā daudzviet sastopami tukši, izpostīti, drupās pārvērsti dievnami
• Salaspils Sv. Jura baznīcas drupas liecina gan par vissenāko vēsturi, gan par padomju ateisma garā pastrādāto sakrālo pieminekļu iznīcināšanu
• Salaspils dome ir uzņēmusies drupu konservāciju un plāno teritorijas attīstību
• Garām šīm drupām iet svētceļnieku ceļš “Camino Latvia”
• Šogad no 1. augusta līdz 30. septembrim “Latvenergo” pazeminās ūdenskrātuves līmeni un blakus Sv. Jura baznīcas drupām varēs saskatīt applūdinātās Mārtiņsalas aprises un tur bijušās baznīcas vietu
