Svētvakara noskaņā. Dzimtas mājas barona rijā: saimnieks uzgleznojis vai katru apkārtnes ainavu 2
Mēdz teikt, ka nejaušību nav, viss, kas notiek, ir likumsakarīgi. Man gadījās tikties ar gados jaunu stikla mākslinieku Tomu Cīruli, kurš ieteica rakstīt nevis par sevi, bet savu vectēvu – gleznotāju, mednieku, mācītāja palīgu Aldoni, kura mūžs esot ievērības cienīgs.
Aizkustinoši, ka jaunietis tā godā savu dzimtu. Tā nu ieinteresēti esam devušies uz Salacgrīvas pagasta “Kursīšu” mājām, netālu no Svētupes. Pakalnā – gara koka dzīvojamā ēka, kurai uzlikts jauns zaļš jumts. Tā iekārtota bijušajā rijā, ap kuru visapkārt plešas lauki un meži – pagaidām vēl tipiski latviska ainava.
Apkārtne rosina to uzgleznot
Ir 6. decembris – Svētā Nikolasa piemiņas diena. Sidrabots lietus ar vēja brāzmām sitas ēkas logos. Spēcīgi šalc dabas elpa, kas apkārtni pārklāj it kā ar viegli bālganu miglu. Varētu teikt – parasta, pelēcīga šāgada decembra diena.
Mums ar fotogrāfi tā tomēr ir spilgta, neaizmirstama, jo tiekamies ar viesmīlīgo mājas saimnieku Aldoni un viņa dzīvesbiedri Birutu. Aldonis glezno, Biruta ir ādas māksliniece, strādā arī par skolotāju.
Meitas Inta un Ieva beigušas mākslas skolas, un Toms ir Intas dēls. No paaudzes paaudzē kupla ģimene – Biruta un Aldonis lepojas jau ar septiņiem mazbērniem.
“Šajās mājās esmu dzimis 1949. gadā, te arī kristīts un nosvinētas manas kāzas. Te mans tēvs Jānis un māte Olga kopa zemi un aprūpēja kuplo sešu bērnu ģimeni, kurā esmu jaunākais. Vecāki pašaizliedzīgi atbalstīja manu izglītošanu, deva svētību mākslas studijām.”
Apkārtne ir tik brīnišķīga, ka rosināt rosina to uzgleznot. Saules gaisma, ēnu spēles, gadalaiku nokrāsas, noskaņu dažādība… Aldonis uzgleznojis vai katru apkārtnes skaistāko ainavu.
Krūts par mazu ordeņiem
Pēc Mākslas akadēmijas, kur meistarību apguvis pie tādiem dižgariem kā, piemēram, Rita Valnere, Edvards Grūbe un Boriss Bērziņš, visu savu darba mūžu nostrādājis vienā darbavietā – Labiekārtošanas kombinātā, pēc tam tā nosaukums bija “Rīgas dizains”.
“Ko tik visu neesmu gleznojis uz brandmūriem – gan Vecrīgas siluetu iepretī Dzelzceļa stacijai, gan Ļeņina, gan Brežņeva portretus… Amizanti, ka ik pa brīdim Brežņevam nācās piegleznot ordeņus – nebiju vadonim sākotnēji uzzīmējis tik platu krūti, kur tos visus iespraust, vajadzēja vizuāli pagarināt plecu,” stāstot nosmīn Aldonis.
Viņš atklāj, ka Rīgas ģerbonī nav iegleznojis sarkano zvaigzni, bet gan atslēgas, par ko A. Rubiks piedraudējis ar tiesas darbiem. Toreiz “Labvakar!” zēni izstāstījuši šo gadījumu televīzijas skatītājiem.
Paša mūrēta plīts
Dzīvojamā ēka, kas senāk bijusi barona rija, sadalīta divās daļās – vienā pusē dzīvo Bērziņu ģimene, attālāki radinieki, otrā – Cīruļi. No senajām celtnēm vēl turas arī saimniecības ēka, pārbūvēta pirts ēka, kuras otrajā stāvā vasarā var pārgulēt ciemiņi. Interesants risinājums – pirts griestos ir šaura lūka uz otro stāvu, lai varētu ieplūst siltums.
Dzīvojamā ēkā ir četras istabas, tās apsilda plīts, kuru uzmūrējis pats Aldonis. “Plīti mūrēju kādu pusgadu, uzmeistaroju tādu, lai siltu arī cepeškrāsns un čuguna katls – ūdenim. Tālāk siltums ieplūst senajā krāsnī, kuru restaurēju ķieģelīti pa ķieģelītim. Vārdu sakot, izveidota centrālapkure, kas apsilda visas telpas!”
Saimnieks atklāj, ka, mainot grīdas dēļus, apmēram 60 cm dziļumā uzgājis vecās rijas krāsns klona fragmentu. Mājas interjers veidots no dažādām mēbelēm. Vissenākais ir galds (iespējams, no 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem), uz kura novietota svētku eglīte.
Pirms medībām – baznīcā
Vai visās telpās, kā jau pie gleznotāja, goda vietā Aldoņa gleznas, kas izstaro papildu gaismu – arī garīguma spēku. Kopš 2003. gada mākslinieks ir Lielsalacas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē, kalpo par pērminderi jeb mācītāja palīgu.
“Ar savu darbu esmu atbalstījis Lielsalacas, Brīdagas un Ērģemes dievnamu iekārtošanu.” Neierasti, ka viņš ir arī mednieks, turklāt medību vadītājs! Vai ticības lietas var savienot ar dzīvnieku šaušanu?
“Kad pie mums kalpoja zviedru tautības mācītājs Magnuss Bengtsons, viņš man teica – pirms medībām atnāc uz baznīcu, pēc tam droši vari doties mežā. Aizeju desmitos uz dievkalpojumu un jau divpadsmitos esmu uz masta!
Ierasti nostādu medniekus ierindā un pirms medībām visiem novēlu – ar Dievpalīgu! Uzticība Tam Kungam man ir jau no senčiem, arī mans vectēvs bijis pērminderis – kalpojis Dikļos. Ticiet vai ne, pieredzēti visādi brīnumi, piemēram, reiz aizšauts mežakuilis izskrēja man caur kājstarpi, bet nenogāza…
Pielūdza gredzentiņu
Stādot priedītes, pamanīju, ka pirkstā vairs nav laulības gredzena… Iegādājos detektoru, ar kuru liktenīgo vietu pārmeklēju ne reizi vien. Pagāja vairāk nekā divi gadi, šoruden septembrī, attīrot stādus no krūmiem, atkal meklēju, bet nekā…
Tad nometos ceļos un lūdzu, lai Dieviņš dod kādu zīmi, kur atrast. Ieeju savā malkas šķūnīti un piepeši redzu, ka smiltīs spīd mans gredzentiņš!”
Aldonis ir arī kaislīgs spiningotājs: “Daudzviet esmu ķēris foreles, bet, kopš iztīrīja Svētupi, tajā foreles izzuda…” Tagad viņš copējot līdakas.
Aldonis, rādīdams vectēva istabu, izstāsta, ka studiju gados kopā ar brāli naktī iztukšojuši vectēva slēpto kortelīti, kurā pēc tam ielējuši ūdeni. Ļaunu prātu vectēvs neesot turējis, jo pats bijis jokdaris, nodzīvojis gandrīz simt gadus.
