Ritvars Eglājs: “Svēto nometne” – nekad mūžā neesmu lasījis tik pravietisku darbu 8
No dienvidiem pa jūru uz Eiropu dodas simtiem tūkstošu trešās pasaules imigrantu. Liberālā elite un tās plašsaziņas līdzekļi aicina pilsoņus atvērtu sirdi un atvērtām durvīm uzņemt bēgļus no vardarbības un nabadzības. Nacionālisti brīdina par eiropiešu tautu un baltās rases iznīcināšanu. “Eksperti” diskutē plašsaziņas līdzekļos. Kreisi inteliģences pārstāvji raksta atklātas vēstules, ka jaunu cilvēku piesaiste ir iespēja attīstībai. Austrālija paziņo, ka nelegālus imigrantus neuzņems. Pāvests aicina izrādīt kristīgu žēlsirdību. Savādi, bet imigranti atraida viņiem sniegtu pārtiku un mantas.
Nē, tas nav apskats par 2015. gada notikumiem Eiropā un Latvijā. Tas viss aprakstīts franču rakstnieka, ceļotāja un pētnieka Žana Raspaja 1973. gada romānā “Svēto nometne”. Diskusijās par masu imigrāciju tas tiek piesaukts pietiekami bieži, ka es to ievēroju, neizturēju, atradu internetā un izlasīju. Nosaukumā un vietām sižetā simboliski izmantota Jāņa atklāsmes grāmata (Atkl 20:9): “Tie uzkāpa zemes augstienē, ielenca svēto nometni un mīļoto pilsētu. Tad uguns krita no debesīm un aprija tos.”
Jāņa atklāsmes grāmata ir vienīgā Jaunās Derības pravieša grāmata, un pēc “Svēto nometnes” izlasīšanas jāatzīst, ka pirmo nodaļu iespaids līdz romāna beigām tikai nostiprinās – nekad mūžā neesmu lasījis tik pravietisku darbu! Atšķirības, protams, ir redzamas: romānā viss notiek pāris mēnešos, dzīvē simtreiz lēnāk; Āzija kopš 1973. gada atmetusi daudz kā no sociālisma, tāpēc tur simtiem miljonu cilvēku izrāvušies no nabadzības utt. Taču, ievērojot gaišredzības nepastāvēšanu un laiku, kas pagājis kopš “Svēto nometnes” sarakstīšanas, pravietisms ir apbrīnojams. Tik apbrīnojams, ka, sākoties jaunam imigrantu uzplūdu vilnim, romāns Francijā 2011. gadā atgriezās dižpārdokļa godā.
Negrasos atklāt sižetu un romāna atrisinājumu; vērtētāji atkarībā no sava pasaules uzskata “Svēto nometni” saukuši gan par ksenofobisku, gan lielisku, taču parasti ir vienisprātis, ka šis ir ievērojams literārais darbs.
Nevar nepieminēt izjūtu, kas rodas, lasot romānu pamīšus ar ziņām. Tā ir visai baiga: līdzību ar dzīvi tik daudz, ka šķiet – mēs dzīvojam “Svēto nometnē”. Tomēr romāns ir tikai romāns, bet realitātē nākotne ir atklāta un mūsu pašu rokās. Taču izšķirīgais jautājums tas pats: vai eiropiešu tautām ir gana gribas aizstāvēt sevi pret draudiem un iznīcināšanu, vai arī liberālisms dzīvesgribu iznīcinājis.
Vēl mazliet par autoru. Žans Raspajs dzimis 1925. gadā. Atzinību guvis ne tikai ar literāru darbību, bet arī ar ceļošanu, kur pētījis tautu apdraudējumus un mijiedarbību mūsdienu pasaulē. 50. gadu sākumā Raspajs vadījis Ugunszemes-Aļaskas autobraucienu pāri abām Amerikām. 2007. gadā Francijas Ģeogrāfijas biedrība viņam piešķīrusi Lielo ceļojumu zelta medaļu par visu mūža darbu. Literāros darbos atainojas gan ceļojumu iespaidi, gan autora katolisms un franču tradicionālisms. Šogad septembrī intervijā franču žurnālam “Le Point” Raspajs atzinis, ka pati dzīve kopš “Svēto nometnes” iznākšanas pakāpeniski atspēkojusi viņa kritizētājus un pašreizējie imigrantu uzplūdi ir tikai sākums, ar ko būs jāsaskaras Eiropai. Lai mūsu valstis nenogrimtu, būs jāatsakās no līdzjūtības nevietā.
Izlasījis “Svēto nometni”, saku, ka to vērts izlasīt ikvienam, lai labāk izprastu, kas notiek un kas darāms. Romāns pelnījis, lai to iztulkotu un izdotu arī latviski, turklāt, ievērojot pēdējā laika notikumus, noiets varētu būt visai labs.
