“Gan jau pienāks Jāņi, sērga būs prom.” Intervija ar operdziedātāju Raimondu Bramani 2
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par spīti pandēmijai Latvijas Nacionālā opera un balets aicina skatītājus arī šogad izbaudīt tradicionālos gada nogales svētku iestudējumus. Nopērkot biļeti, tiešsaistē varēs baudīt Johana Štrausa operetes “Sikspārnis”, Pētera Čaikovska baleta “Riekstkodis” un jaunizveidotā Gadumijas koncerta ierakstus līdz pat 10. janvārim.
“Sikspārnī” un Gadumijas koncertā piedalās arī viens no vadošajiem mūsu Baltā nama solistiem tenors RAIMONDS BRAMANIS.
Ļenskis “Jevgeņijā Oņeginā”, Arhitekts Ērika Ešenvalda “Iemūrētajos”, Rūdolfs “Bohēmā”, titulloma “Faustā”, Tots operā “Spēlēju, dancoju”… Raimonds Bramanis pēdējos gados atveidojis daudz nozīmīgu lomu mūsu Baltajā namā.
2015. gadā saņēmis “Latvijas gāzes” Gada balvu kā Labākais operas solists. Viņš ir arī devies Latvijas Nacionālās operas viesizrādēs uz Makao pilsētu Ķīnā (2013), kā arī Tallinas un Viļņas Nacionālo operu (2011). Sadarbojies ar Tronheimas simfonisko orķestri un operu (Norvēģija), izpildot titullomu operā “Fausts”.
– Jūs varam redzēt Alfrēda lomā Johana Štrausa operetē “Sikspārnis”, stāstā par greznu un reibinošu pasauli, kurā valda spožums un jautrība, flirts, intrigas un pārpratumi. Grāfa Orlovska rīkotajā ballē turīgais Gabriels fon Eizenšteins aizraujas ar apburošu svešinieci, pat nenojaušot, ka maska slēpj paša sievu Rozalindi. Jautrība un spožums piestāv ne vien operetēm, bet arī Jaungada svinībām, kur tas viss šogad gan izpaliks, jo valkājam pavisam citas maskas…
R. Bramanis: – Diemžēl spožo karnevāla masku šogad nebūs… Neveiksmīgā situācija, kas “Sikspārnī” norisinās ballē, mūsdienās noteikti pārvērstos drāmā – nu kā, vīrs taču mēģināja krāpt! Taču tas viss ir pārpratums, humors. Publika pasmejas, no skatuves skan tosts, un ar smaidu uz lūpām izskan burvīgā operete. Un mēs visi ejam tālāk pa dzīvi priecīgāki. Svarīgi, kā uz lietām paskatās.
Šobrīd daudziem ir ļoti neomulīgi, dīvaini un skumji, taču nedrīkst zaudēt izturību. Mēs operā esam priecīgi, ka, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, tomēr varam piedalīties mēģinājumos un gatavoties laikam, kad atkal tiksimies ar skatītājiem. Šobrīd ir vairāk laika ģimenei, bērniem, kādai labai grāmatai, filmai. Prieku var rast pavisam ikdienišķās lietās, kaut vai izmēģināt kādu jaunu recepti svētku galdam.
– Gadumijas koncertā, ņemot vērā šā gada īpašo situāciju, par koncerta spēles laukumu kļūs visa Latvijas Nacionālās operas un baleta zāle – mākslinieki atradīsies skatītāju vietās. Vai jau zināt, kurā rindā stāvēsit un ko dziedāsit?
– Visu parteri aizņems operas orķestris, solistiem būs vietas uz paceltas orķestra bedres, kā arī kādā ložā. Priecājos par šā Gadumijas koncerta repertuāru. Es dziedu Rudžero Leonkavallo “Rīta dziesmu” un Ferenca Lehāra Paganīni dziesmiņu no operetes “Paganīni”.
Optimistiska un mažorīga noskaņa. Stāsts par vīrieti, kurš mīlējis tik daudz, un par to, ka mīlestība ir tā, kas patiesībā valda pār pasauli. Koncertu noslēgsim ar visā pasaulē populāro Lehāra komponēto “Tev pieder mana sirds” visu koncerta dalībnieku sniegumā.
– Iepriekšējos gados biļetes uz Gadumijas koncertiem operā vienmēr bija izpirktas un visiem nepietika. Varbūt arī turpmāk varētu pārdot biļetes koncerta vērošanai tiešsaistē, ja opernams izpirkts?
– Man liekas, ka mūzikai jābūt pieejamai visiem. 2018. gadā Ķīpsalas hallē notika Zigmara Liepiņa rokopera “Lāčplēsis”, kurā es izpildīju Lielvārda lomu. Biļetes bija izpirktas, un daudzi gribētāji uz izrādi netika, taču vēlāk uzvedumu varēja redzēt ierakstā. Labs risinājums.
– Dzirdētas domas, ka mūsdienās daudzi uz operu iet, lai redzētu pazīstamu darbu kādā dīvainā, izaicinošā skatuves versijā… Ko saka jūsu kā solista pieredze?
– Piemēram, publikas iemīļotais uzvedums “Madama Butterfly” mūsu operas repertuārā bijis daudzus gadus, tas ir īsta pērle, un neesmu dzirdējis nevienu atsauksmi, ka klasiskās dekorācijas kādam kaitinātu aci. Varbūt kādam tās vienkārši apnikušas līdzīgi kā klasiskais šampanietis, kas garšo tā, kā gadu desmitiem, bet tur neko mainīt nevar un nemaz nevajag.
Bet, protams, ja visas izrādes būtu klasiskas, kļūtu garlaicīgi. Man prieks par tiem režisoriem, kuri meklē, kuriem ir ko teikt. Ja režisors operu, ko apņēmies iestudēt, dzirdējis un redzējis vairākas reizes dažādās interpretācijās un nu nonācis pie savas idejas, kurai ir pievienotā vērtība, tad viņš patiešām radīs kaut ko jaunu.
Un tad tas nostrādā. Bet lielākais grēks, ja režisors nezina mūziku, kaut gan mūsdienu pasaulē daudziem tas vairs nešķiet svarīgi… Bet komponists, rakstot mūziku, taču ir uzbūris savu ainu, ilustrējis savu sajūtu. Un ir grēks mēģināt viņu interpretēt, nesaprotot nevienas nots vēstījumu. Laimīgā gadījumā kādam paveicas, un tas nostrādā, bet lielākoties iznāk parodija, jo inscenējums iet pret mūziku, pret to, ko komponists vēlējies teikt.
Gadās arī plaģiāti, kur sagrābstīts no visa redzētā, taču šis “rasols” nav īsti godprātīgi veikts darbs. Bet es tiešām priecājos par režisoriem, kuri saprot mūziku, tās un stāsta jēgu. Kāpēc, piemēram, komponists jau uvertīrā iepinis tēmu no fināla? Tam visam ir milzīga nozīme. Tie režisori, kuri izvēlas izgriezt mūziku, jo minūtes rit, man nekad nebūs pieņemami.
Piekrītu, ka operas, kuras ilgst četras piecas stundas ar milzīgiem rečitatīviem, ir jāīsina, protams, nemainot muzikālo un jēdzienisko saturu. Bet diemžēl ir režisori, kas mūsdienās pie operas iestudēšanas ķeras nevis ar svētu atbildības sajūtu, bet, neslēpsim, naudas dēļ, jo piedāvājums labs, honorārs arī…
– Pērn ar MDR orķestri diriģenta Risto Josta vadībā jūs koncertējāt Leipcigas “Gewandhaus” zālē un Erfurtes teātrī, esat dziedājis Hercoga lomu “Rigoleto” Honkongas operas festivālā, interpretējis Alfrēda Žermona lomu “Traviatā” arī Magdeburgā Vācijā, Fausta lomu – Norvēģijā. Kā mūsu opera izskatās pasaules opernamu reitingu aspektā?
– Domāju, ka mūsu opernama mākslinieki ir ļoti augstā līmenī. Ne velti visā pasaulē opernamos dzirdam latviešu mākslinieku balsis. Tikko “La Scala” sezonas atklāšanas koncertā Milānā dziedāja trīs burvīgas operdziedātājas no Latvijas (Elīna Garanča, Kristīne Opolais un Marina Rebeka. – V. K.).
Vēl, pirms iestājos Mūzikas akadēmijā un uz Balto namu skatījos ar lielu bijību, es pat neuzdrošinājos sapņot, ka varētu dziedāt Hercogu no “Rigoleto”. Biju laimīgs, kad man uzticēja šo lomu izpildīt un īstenot diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā režisores Margo Zālītes iestudējumā.
Kā es nokļuvu Honkongas festivālā? Izcilais, arī Latvijā iemīļotais tenors Vorens Moks pirms “Turandotas” izrādes iedziedājās grimētavā, kur mēs šobrīd sarunājamies, bet es gatavojos izrādei blakustelpā.
Uzreiz pēc tam nejauši satikāmies koridorā, un Vorens vaicāja, vai tas biju es, kas tikko dziedāja. Pēc izrādes viņš man piedāvāja piedalīties Honkongas operas festivālā ar Hercoga lomu. Protams!
Man bija ārkārtīgi liels prieks dziedāt šīs divas izrādes Honkongā, izjūtot lielu publikas atsaucību un pēc tam dzirdot atzinīgus vārdus no Vorena Moka un citiem kolēģiem.
Mūsu teātris ir brīnišķīgu balsu pilns, un tie, kuri saka, ka te ir balsis, bet nav skolas, absolūti maldās, jo solisti turpina mācīties un meklēt savu ceļu.
– Publika gaida, kad beigsies šī ārkārtas situācija un operā pirmizrādi piedzīvos “Simons Bokanegra” britu radošās komandas iestudējumā, kur jūs esat sagatavojis Gabriēles Adorno lomu.
– “Simons Bokanegra” koncertuzvedumos rādīts bieži, mūzika skaista, bet sarežģītā, politiski samezglotā un samudžinātā sižeta dēļ šī opera pasaulē uzvesta reti. Cilvēkiem patīk kaut kas vieglāk uztverams, kur nav katram vārdam jāseko līdzi. Lai pilnībā izbaudītu šo brīnišķīgo Džuzepes Verdi operu, es iesaku skatītājiem iepazīties ar tās libretu.
Šajā sarežģītajā un aizkustinošajā stāstā mans varonis piedzīvo gan mīlestību, gan tiek iesaistīts politisko intrigu virpulī un beigās pat tiek pie kroņa. Verdi mūzika ir brīnišķīga.
Skaistas partijas soprānam, tenoram, baritoniem un basam. Režisors modernā iestudējumā ir saslēdzis tagadni ar pagātni, spēlējas ar laiku, un, manuprāt, tas šo uzvedumu padara īpašu. Bet galvenās šajā stāstā ir attiecības – starp konkurentiem, starp tēvu un meitu, starp tēvu un topošo znotu, starp mīlētājiem…
– Turpinot par attiecībām. Pirms desmit gadiem jūs operā “Traviata” pirmoreiz dziedājāt partnerībā ar operas solisti, savu dzīvesbiedri Danu Bramani, bet nupat septembrī pirmo reizi dziedājāt galvenās lomas operā “Madama Butterfly”, kur Dana dzied japāņu meiteni Čočo-sanu, bet jūs amerikāņu virsnieku Pinkertonu. Tas, ka esat pāris dzīvē, uz skatuves palīdz vai arī traucē?
– Ir burvīgi tik daudz laika pavadīt mūzikā – uz skatuves un sarunās par to, jo mēs tajā dzīvojam. Mēs izbaudām partnerību uz skatuves, dziedot vienā izrādē. Brīžiem uz skatuves pārāk pārdzīvoju par Danu, un pēc izrādes ir sajūta, ka esmu nodziedājis divas lomas.
Starp mūsu abu un skatuves tēlu mīlestību savelkas tāds sakausējums, ka kādā momentā pat sajaucas, kurā mirklī mīli tēlu un kurā savu sievu (pasmaida). Mums arī balsis, paldies Dievam, labi skan kopā.
– Kādi ir Ziemassvētki jūsu mājās?
– Parasti svētkos ciemojamies pie sievas vecākiem, bet šogad ir citādi. Esam atbildīgi cilvēki un ar lielu pietāti izturamies pret sevi un apkārtējiem. Gan jau pienāks Jāņi, sērga būs prom, un mazbērni atkal varēs apmīļot vecvecākus.
Ziemassvētku vakarā mums ar Danu un abiem mūsu puikām ir tradīcija – katru gadu ar visu ģimeni un karstas tējas termosu somā braucam uz mežu pēc egles.
Mežziņa ierādītā stigā mazais puika izvēlas eglīti, vecākais zāģē, mājās kopā greznojam. Arī pīrāgus un piparkūkas cepam kopā. Man tas ļoti patīk. Kā visa māja smaržo! Varbūt kādam liekas banāli, bet tā ir tā neatņemamā svētku būtība.
Tāpat kā Ziemassvētku mūzika, kā eglītē degošas sveces, dāvanas, pantiņi. Nupat ar mazāko puiku skatījāmies amerikāņu multfilmu par Grinču.
Ir tāds stāsts, kur nozog Ziemassvētkus. Tiek nozagtas un aizvestas visas dāvanas, bet ciemata iedzīvotāji tik un tā svin. Grinčs,to ieraudzījis, nepatīkami pārsteigts, izsaucas: kā nu tā, es taču nozagu jums visas lampiņas, visus rotājumus, visas dāvanas!
Taču maza meitenīte atteic: bet svētki jau ir sirdī.
