Aivars Eipurs: Svētku rīts un vakars 0
Svētdien saullēktu 8.11 sagaidīju autobusu pieturā Imantā. Bijām tikai es un kāda sieviete, novēlējām viens otram priecīgus svētkus.
Vajadzēja tā sagadīties, ka pēc pusstundas redzējāmies vēlreiz Doma baznīcā, kur bijām apsēdušies vienā solā. Ekumeniskajā Latvijas simtgades dievkalpojumā man taču bija jābūt klāt! Daudziem laikam šādas sajūtas nebija, jo baznīca nepavisam nebija pārpildīta, kā ir bijis dažas citas reizes.
Centrālie soli bija aizņemti, bet gar malām un aiz kanceles gandrīz tukšs. Protams, bija gandrīz visas prominences, taču Latvijā viņu acīmredzot nav tik daudz, lai piepildītu Doma baznīcu.
Draudzes locekļi parasti šādās reizēs uzmet lūpu un nenāk, jo netiek sēdēt ierastajos solos.
Grēksūdze ekumeniskajā dievkalpojumā ir formāla parādība un izskatās ne pēc kā, toties bija liels saviļņojums, skaitot Tēvreizi un dziedot himnu, arī – draudzes dziesmas, jo ieslīpi aiz muguras man atradās kāds brangs dziedātājs, tāpēc arī es viņa paēnā varēju izdziedāties pēc sirds patikas un, kā likās, nemaz nenojaucu meldiņu.
Arhibīskapa Vanaga intelektuālos sprediķus allaž klausos ar interesi (neskatoties uz to, ka viņš ir tas sieviešu neordinētājs), pie tam šoreiz tas nebija nosodošs vai pamācošs, toties garš gan. Arī šoreiz secināju, ka “kristīgās vērtības” ir nedaudz pretrunā ar pašu Kristu, jo Kristus sniedz roku visiem, kamēr dažas no “vērtībām” ir tuvu aizspriedumiem.
Dienas vidus pagāja ģimenes lokā un kādā no svētku koncertiem, konkrēti – kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, uz kuru bija prieks doties ar vairākiem transporta līdzekļiem un kur arī redzējām skaistu saulrietu, ne tikai zinājām, ka tāds ir.
Palikusi atmiņā arī kādas vecākas sievietes saruna pa tālruni autobusā, kurā viņa saka: “Ko tu mani te aicini? Nav man nekā. Nav nekāda prieka. Prieks (lasi: nauda iztikai) man būs otrdien.”
Toties svētku vakars… Noskatījām tramvaju, ar kuru doties uz uguņošanu krastmalā. Mēs, naivie! Tramvaji no Imantas puses nāca viens aiz otra, bet iespraukties nebija iespējams, kāds pat neapstājās. Bija palikusi pusstunda, un gājām kājām.
Pie Botāniskā dārza tomēr iekļuvām 21. autobusā un, lai gan sākumu nokavējām, pie salūta priekiem tikām. Jāredz taču, kā gaisā šauj baltu naudu! No Pārdaugavas puses, nedzirdot mūziku, salūts gan īpaši neizcēlās agrāk redzēto vidū. Toties klātbūtnes moments bija.
Pēc tam bija pūļa spiešanās Vecrīgā. No vienas puses, iespaidīgi, ka tā un ka nav pārāk daudz policistu, kas visu regulē. Taču bija risks, ka kāds var tikt saspiests vai citādi ciest. Pazemes pāreja pie Grēcinieku ielas arī bija pārpildīta, tajā pūlis virzījās garām četriem, nez kāpēc pilnīgi vienādi iereibušiem krieviem, kuri ģitāras pavadībā dziedāja “krasnije uļici…”, lai gan pietiktu ar “skoļzkije uļici”, un kliedza: “Eto nastojašcaja Latvija!” Un lamuvārdu beigās. Nez, viņi vēlāk dabūja pa muti vai tomēr ne?
Tagad pats jaukākais. Tīra Rīga, sausa, lai arī neizpušķota. Laiks, kad parki zaudē namu fasādēm, uz kurām var izpausties pasākuma “Staro Rīga” idejas. Man vislabāk patika izstāžu zāles “Arsenāls” fasāde, kur starp ornamentu un mazākiem portretiem viens aiz otra parādījās izcilu kultūras darbinieku lieli portreti, viņiem īsu brīdi runājot.
Labs vakara noslēgums bija Vilhelma Ķuzes zīmola kafejnīcā Jēkaba ielā, kurā jutāmies kā tolaik, valsts sākumā. Lūk, tas bija cilvēks, kuru īpaši gribas pieminēt valsts simtgadē! Viena no Latvijas ekonomikas leģendām, “saldumu karalistes” īpašnieks, ar labu izturēšanos pret strādniekiem un ticību labajam, kaut arī beigās bija izsūtījums un nāve.
Kaut kur tālu, tajā pašā “Ziemeļblāzmā”, tobrīd gāja vaļā simtgades balle. Gan jau vēl kaut kur. Man būtu gribējies, lai balles ir visur un arī pa dienu. Bet latvieši negrib ballēt, viņi grib vērot, skatīties un klausīties. Arī Valsts prezidenta svētku runu, kuru jau arhīvā (pirmās simtgades arhīvā!) atvēru pēc pusnakts.
