Svētku nedēļā jābūt īpaši vienotiem – Ošs par noskaņu Latvijas futbola izlasē 0
Latvijas futbola izlase gatavojas divām pēdējām Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm 16. novembrī viesos pret Slovēniju un 19. novembrī mājās pret Austriju. Pirms mačiem interviju Latvijas Futbola federācijai sniedza izlases aizsargs Mārcis Ošs.
Ar kādām emocijām atbrauci uz izlases treniņnometni?
Visupirms jau jāsaka, ka no viena līdz otram sabraukumam ir diezgan ilgs laiks, gandrīz mēnesis. Tas ir tāds nozīmīgs brīdis izlases spēlētājiem, jo tad ir jābūt maksimāli labākajā spēļu ritmā un fiziskajā kondīcijā. No tā ir atkarīgs arī tas, kāds ierodies izlasē. Par sevi varu teikt, ka šis pārtraukums starp izlases treniņnometnēm oktobrī un novembrī bija diezgan pozitīvs periods.
Gan man individuāli, gan klubam kopumā. Spēļu ritms un fiziskā sagatavotība ir diezgan labā līmenī, tāpēc mentāli un fiziski esmu gatavs šai nometnei. Pagaidām gan pagājusi tikai viena diena. Ir grūti spriest kaut ko vairāk, bet šī ir svētku nedēļa. Liels notikums mūsu spēlētājiem, ka tieši šajā laikā varam būt izlasē. Šis ir brīdis, kad mums jābūt vienotiem, vienam par otru laukumā un ārpus tā. Līdz šim tas izdevies vien epizodiski, bet šī ir tā nedēļa, kas tautai ir sevišķi cieša un tuva. Mums tas jāparāda arī laukumā, lai visi, kuri seko mūsu gaitām un atbalsta, būtu lepni par to.
Izraēlā pirmoreiz mūžā spēlēji balsta pussarga pozīcijā. Kā tajā juties?
Funkcijas jau man diži nemainījās. Treneris teica, ka tāpat man galvenokārt jākoncentrējas aizsardzības darbībām. Vairāki treneri bija gribējuši mani tur ielikt un pamēģināt, bet līdz tam neviens to nebija uzdrošinājies. Šis bija tāds ārkārtas gadījums, jo pirmajā puslaikā Izraēlā spēle nevedās, aizsardzībā spēlējām briesmīgi – pretinieks izveidoja ļoti daudz vārtu gūšanas iespēju, un mums noteikti kaut kas bija jāmaina.
Treneris puslaika pārtraukumā jautāja, vai esmu gatavs spēlēt kā balsta pussargs. Nedrīkstēju atbildēt “nē”.
Gāju laukumā un darīju visu, kas manos spēkos. Mēs gan tāpat vairāk aizsargājāmies. Kā redzējām, otrais puslaiks bija mazliet saturīgāks. Varbūt tajā visā var saskatīt arī kaut ko pozitīvu.
Izraēlā pie Pāvela Šteinbora sargātajiem vārtiem nozvanīja vairāki trauksmes zvani pēc būtībā līdzīgām epizodēm – tāla piespēle mūsu aizsargiem aiz muguras, pretinieku uzbrucējs ir ātrāks un iziet viens pret vienu ar vārtsargu.
Jāsaka, ka mūsu izlases sākumsastāva spēlētāju vidējais vecums ir diezgan nobriedis. Viena lieta – ko saka treneris. Otra – ko pats dari laukumā. To, kas laukumā darāms, vislabāk jūt paši spēletāji. Esam pieredzējuši, vairākus gadus spēlējam futbolu. Mums jāsaprot, kurā brīdī jāspēlē “augstāk”, kurā – jānosēžas zemāk. Es domāju – tas bija brīdis, kad mums vajadzēja apstāties un nedaudz nomierināties. Pretinieks spēlēja mājās, savu skatītāju priekšā, devās uz priekšu. Trīs-četri trauksmes zvani pie mūsu vārtiem jau bija.
Domāju, mums vajadzēja būt apdomīgākiem un bija jāpieņem pareizais lēmums. Varbūt tobrīd labākais būtu nedaudz nosēsties un atelpoties.
Četri izgājieni viens pret vienu pirmajās desmit minūtēs – tas nav labs rādītājs. Tā ka tiem spēlētājiem, kas tobrīd bijām laukumā, nedaudz jāapdomā sava rīcība. “Autobusu” izlikt savu vārtu priekšā nevajadzēja, bet nedaudz zemāk nosēsties, lai neļautu spēlēt pretiniekiem tik brīvi mums aiz galvām – to gan varēja.
Mūsu izlases galvenajam trenerim Slavišam Stojanovičam mačs pret Slovēniju būs ļoti īpašs. Kā būs spēlētājiem?
Gribētos teikt, ka treneris lielai daļai no mums devis ļoti lielu uzticības kredītu. Arī man. Viņš man vienmēr uzticējies. Mums jādod viņam kaut kas pretim. Nedrīkst būt tā, ka treneris mums uzticas, bet mēs nedodam viņam pretī. Treneris stāv aiz mūsu mugurām un iestājas par mums, bet mēs šobrīd īsti neesam tie, kas pasargā viņu.
Šī svētku nedēļa ir īstais brīdis, kad varam parādīt, ka spēlējam par savu valsti un arī par treneri. Nedrīkstam būt tik bezzobaini laukumā.
Kaut kad beidzot šajā ciklā ir jāparāda, ka mēs kaut ko varam, nevis tikai uzņemt visu negatīvo.
Tu par stabilu izlases vērtību kļuvi tieši Stojanoviča vadībā šogad. Vai vari teikt, ka pārcelšanās uz Šveici ļāva tev progresēt kā spēlētājam?
Noteikti, ka tā. Kad nokļuvu Šveicē, pirmās spēles bija ļoti sarežģītas. Bija grūti pie tā pierast. Brīžiem likās – ko es vispār te daru? Taču ar ticību sev un trenera uzticēšanos pamazām vairoju pārliecību. Arī tāpat Latvijas izlases treneris uzticējās man. Varbūt tas arī tāpēc, ka sāku citā klubā spēlēt. Mēs nevaram zināt, kā būtu, ja es turpinātu spēlēt Latvijā. Taču izlases treneris man uzticas, un man viņš par to jāatalgo. Jādara viss iespējamais, lai arī izlasē varu demonstrēt to pašu, ko daru klubā.
Kāds ir mūsu izlases mērķis atlikušajos divos mačos šajā ciklā?
Grūti runāt par mērķiem, ja ņemam vērā, kā līdz šim bijis… Katru reizi, kad dodies laukumā, mērķis ir tikai viens – cīnīties par uzvaru vai vismaz punktiem, mēģināt pierādīt, ka neesam tik slikti, kā dažs labs par mums domā. Cita lieta – kā mums tas šobrīd izdodas. Bet mērķi no tā nemainās. Futbolistam var būt tikai viens mērķis – cīnīties par uzvaru. Mēs to darām savas tautas priekšā. Mums jāparāda, ka esam cienīgi pārstāvēt savu valsti.
Līdz šim esam guvuši divus vārtus. Abas reizes izbraukumā. Abās reizēs drīz vien dabūjām bumbu atpakaļ savos vārtos. Vai tās ir vienas no tām lietām, kas novembrī jācenšas labot?
Tur ir kā domino efekts. Viens kļūdās, un viss pārējais aiziet kā ķēdes reakcijā. Tāpat arī mēs veidojam uzbrukumus – viens kļūdās, un vairs nekas neizdodas arī priekšā. Ir svarīgi noturēt koncentrēšanos, jo to uzbrukumu mums nav daudz. Jāizspiež no katras tādas iespējas maksimums. Esam palielā krīzē, ja nespējam gūt vārtus savās mājās. Es pat neatceros superlabas iespējas. Ir jautājums, kāpēc mūsu futbolisti spēj gūt vārtus savu klubu sastāvos, bet ne izlasē. Jāvar! Tikai jāatrod problēmas cēlonis. Šī problēma ir aktuāla jau vairākus gadus. Jāturpina pie tā strādāt. Jo ātrāk, jo labāk.
Nākamajā gadā provizoriskais spēļu kalendārs mudina domāt, ka 2020. gadā izlasei varētu būt pavisam cita situācija. Esat par to jau domājuši komandā?
Par to tā grūti runāt. Nākamais izlases sasaukums būs pēc ilga perioda. Tai laikā daudz kas var notikt. Grūti prognozēt, kādi spēlētāji mums būs, kādā gatavībā viņi būs. Daži varbūt var pārcelties uz spēcīgāka čempionāta klubiem. Viss būs atkarīgs no mums – kur būsim, kā spēlēsim. Ja mums nebūs spēlētāju, kuri ikdienā maizi pelna labās līgās, progresēt būs grūti. Visu valstu spēlētāji progresē, pārceļas uz spēcīgiem čempionātiem. Mums tas sagādā problēmas.
Pēdējā spēle šajā ciklā – 19. novembrī mājās pret Austriju. Kā aicināt līdzjutējus uz stadionu?
Grūts jautājums. Katru reizi aicinām viņus, ceram uz viņu atbalstu, bet kaut kā neizdodas viņus iepriecināt, sanāk viņus pievilt. Gribu piebilst, ka diezgan pamatoti viņi mūs kritizē. Un tas liek mums aizdomāties. Dažkārt spēlētāji piedzīvo kārtējo zaudējumu un tad aizbrauc uz klubu. Tomēr tā kritika ir tik liela, ka liek apdomāt visu. Kad brauc uz nākamo nometni, saproti, ka gribi darīt visu, lai nepiedzīvotu atkal tās nepatīkamās emocijas. Arī pēc atgriešanās kluba rīcībā seko daudz jautājumu par to, kāpēc tā. Līdzjutējiem nedaudz jāpaciešas. Es ticu, ka tam visam agri vai vēlu būs beigas un ka mēs drīz atkal iepriecināsim fanus. Valsts izlase tomēr visiem ir tikai viena. Tie, kuri mīl futbolu un savu valsti, viņi vienmēr nāks atbalstīt mūs. Aicinu viņus nākt uz stadionu. Kad izlasē spēlēs citi, es vienmēr nākšu uz stadionu, jo tā ir mūsu vienīgā izlase, ko atbalstīt.
