Kad rotāta pirmā egle Rīgā? Uzzinām svētku egles rotājumu tradīcijas 1
Mūsdienās neviens vairs nebrīnās par rotātām eglēm pilsētu laukumos un mājās, sagaidot Ziemassvētkus un Jauno gadu. Tomēr retais zina, kad šī tradīcija aizsākusies un kādi bijuši pirmie rotājumi.
Latvijā vai Igaunijā?
Vēl joprojām pastāv domstarpības starp Latviju un Igauniju par to, kuras valsts teritorijā pirmo reizi uzstādīta rotāta egle. Skaidri zināms, ka šāda tradīcija aizsākusies aptuveni 15. gadsimtā Livonijas ordeņa teritorijā. Bet pavisam drošas un vēsturiski dokumentētas ir ziņas par pirmo rotāto egli Rīgas Rātslaukumā 1510. gadā. Pēc tam šī tradīcija nostiprinājusies arī Ziemeļvācijā, no kuras to pārņēmušas citas Eiropas valstis un arī Krievija. Pēteris Pirmais, 1699. gadā atgriezies no pirmā ārzemju ceļojuma, ieviesa Krievijā divas tradīcijas – greznot egli un svinēt Jauno gadu 1. janvārī (nevis 1. septembrī, kā iepriekš).
Pirmie rotājumi
No tā laika saglabājušās arī ziņas par pirmajiem eglīšu rotājumiem. Rīgas Rātslaukuma egle bijusi izrotāta ar lentēm, papīra puķēm, kaltētiem ziediem, salmu lellēm un, iespējams, arī ar augļiem. Savukārt, saglabājies apraksts par Ziemassvētku tradīcijām Strasbūrā vēsta, ka tur eglītes uzstādītas ne tikai laukumos, bet arī mājokļos un greznotas ar krāsainām papīra rozēm, āboliem, vafelēm, cukura graudiem un citām lietām.
Eksistē nostāsts par zvaigzni egles galā, kas it kā radusies no tradīcijas svinēt Ziemassvētkus, izmantojot Betlēmes zvaigznes simbolu kā eglītes rotājumu. 18. un 19. gadsimta Ziemassvētku eglīšu rotājumi bija dažādi saldumi. To savā pasakā “Riekstkodis un peļu ķēniņš” labi aprakstījis tās autors Ernsts T. A. Hofmanis, kurā attēlotā egle ir greznota ar zeltītiem un sudrabotiem āboliem, uz visiem tās zariem līdzīgi puķēm bija saplaukuši apcukuroti rieksti, raibas konfektes un citi saldumi.
Pirmos rotājumus, gadiem ejot, sāka papildināt virtenes no krāsainām ledenēm, āboliem pievienojās vēl citi augļi un no dažādas (sāļas un saldas) mīklas izceptas daudzveidīgas figūriņas. Vēl pēc gadiem tās pārklāja ar krāsainu glazūru. Sākumā figūriņas attēloja evaņģēlija stāsta un pasaku tēlus – eņģeļus, jēriņus, ēzelīšus, bet vēlāk tiem pievienojās arī zosis, cūciņas, sunīši, kaķi utt.
19. gadsimta beigās augstākajā sabiedrībā jau valdīja zināma konkurence par to, kura nama egle būs izrotāta visbagātīgāk. Tad arī parādās jauni rotājumu veidi – darinājumi no zīda un muslīna, juvelierizstrādājumi: krelles, gredzeni, pērļu virtenes. Pēc tam šie darinājumi pārtapa dārgās figūriņās – lellītēs, zaldātiņos, jātniekos, zirdziņos, lācīšos, bundziņās, kas tika dāvināti uz svētkiem, bet pēc tam iekārti eglītē.
Mūsdienu tradicionālie rotājumi – bumbas, parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Tās bija darinātas no stikla, un rotājumus ražoja tikai viena fabrika Tīringā. 20. gadsimtā par eglītes rotājumiem kļuva dažnedažādas figūriņas no daudzveidīgiem materiāliem – stikla, plastmasas, kartona, koka u. c.
