Svētku dienas cilvēkiem nepieciešamas kā emocionālie vitamīni 0
Lai gan kalendāram pāršķirtas jau vairākas lapas, atsevišķās vietās Rīgā joprojām saglabājies pilsētas domes plakātiskais sveiciens sievietēm 8. martā. Bet arī pēc drukāto uzsaukumu novākšanas šā datuma atspulgs pastāvēs kā viela pārdomām, miermīlīgām debatēm un spīvām uzskatu sadursmēm par Latvijā joprojām aktuālo padomjlaiku mantojuma iespaidu.
Feminisma ideju kopēji atkal izteiks nožēlu, ka mūsu sievietes pret 8. martu izturas nepiedodami gaisīgi, pilnīgi aizmirstot sugas māsas, kuras savulaik daiļajam dzimumam izcīnīja vēlēšanu tiesības. Kāds meklēs izdevību, lai atcerētos 8. marta dzerstīšanos darba vietā, liktu pie sirds mums daudz iederīgākās Mātes dienas svinēšanu un nosodītu visas, kuras ar pateicību pieņēma viņām Starptautiskajā sieviešu dienā pasniegtās tulpītes.
Tēlaini izsakoties, tulpes un citi 8. martā klēpjiem tirgotie ziedi ir savdabīgs spogulis, kurā bez īpašas piepūles varam ieraudzīt šo svētku dzīvīguma sakni Latvijas sabiedrībā un pie reizes varbūt kaut ko patapināt valstiski svarīgākām svinamdienām, kas ieviešas ar lielām grūtībām vai paiet gandrīz nepamanītas. Tajā skaitā arī ģimenei svarīgās. Viens nezināšanas iemesls varētu būt nesenā tās ieviešana. Bet pats galvenais – oficiāli apstiprinātā šādas dienas noderība tai piešķir birokrātisku nokrāsu, kas uz cilvēkiem vienmēr iedarbojas atsvešinoši. Turklāt labais tonis pie latviešiem prasa katriem valstiski izsludinātajiem svētkiem līdzi iedot tādu kā pienākuma pauniņu un tautas piedzīvotā atgādni. No šī smaguma īsti brīvi ir tikai pagāniskie Jāņi, pilni līksmes un pāri malām pludojoša dzīvīguma. Tā smarža piemīt arī 8. marta tulpītēm – pavasara sākumā vienkārši ir liela emocionālo vitamīnu vajadzība, ko daļēji apmierina šai dienai atbilstīgie ziedu sniegšanas un ņemšanas rituāli. Nekāda “sarkanuma” tur nav, esmu gatava saderēt.
Par spīti tam, ka valstī ekonomisko spaidu blaknes vēl dzīvas, ziedu tirgošana šogad 8. martā gāja no rokas. Un atkal – manuprāt, ne jau tāpēc, ka vairojas padomjlaiku tradīciju dievinātāju pulks. Domāju, aizvadītajā Starptautiskajā sieviešu dienā ļoti daudzi instinktīvi saskatīja iemeslu emocionālai atslodzei, lai tulpīšu, narcišu un cēlāku puķu klātbūtnē mazliet atspringtu.
Kaut kā taču jāglābjas no nemitīgās un neskaidrās reformēšanas spriedzes. Kuru amatpersonu paklausies – daudzina pārmaiņas. Izglītībā, sociālajā sfērā, veselības aprūpē, nodokļu sistēmā. Visi runā latviski un tajā pašā laikā dažādās mēlēs, acīmredzot izbaudot sludināšanu un nerūpējoties, vai pārmaiņu skartie ir gatavi jaunumus vismaz saprast. Šādos apstākļos viena negaidot uzradusies sarkana tulpe vāzē uz brīdi atsaista uzmanību no bābeliskās ikdienas, un ar to dažreiz pietiek, lai dzīve liktos mazliet vieglāka.
Pati atbalstu viedokli, ka par ziediem un labiem vārdiem jāatceras ne tikai neviennozīmīgajā 8. martā. Bet cilvēks reiz nu tā iekārtots – viņam vajadzīgs iemesls, turklāt sabiedrības apziņā jau nostiprinājies. Tāpēc velti cerēt, ka tulpju dāvināšanas tradīcija Starptautiskajā sieviešu dienā pati no sevis izplēnēs. Patīk kādam vai ne, to uzturēs emocionālo vitamīnu nepieciešamība.
