“Svētkos manā ģimenē ir savs “Baltijas ceļš”!” Saruna ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci 2
Pirmo reizi es Rasu Bugavičuti-Pēci satiku “Latvijas Mediju” izdevniecības redakcijā – viņa bija iepriekš atsūtījusi grāmatas idejas aprakstu, tā mūs uzrunāja. Un klātienē es ieraudzīju viņā stihiju, reizē jūtīgu un drosmīgu, kas ar teātra pieredzi gribēja ielauzties sausajā un nereti nežēlīgajā grāmatniecības pasaulē.
Izrādās, sarakstīt grāmatu par puiku, kurš dzimis neredzīgu vecāku ģimenē, Rasu iedvesmoja viņas vīrs!
Manuskriptu grāmatai “Puika, kurš redzēja tumsā” Rasa slīpēja ilgi un rūpīgi, sapratu, ka viņa ir ne tikai talantīga, bet arī perfekcioniste.
Un tagad, kad grāmatu ir priecīgi satikuši lasītāji Latvijā (daži tulkotāji jau izrāda vēlmi pārcelt to igauņu mēlē), kad “Puika” ir iemiesots arī Latvijas Nacionālā teātra izrādē (režisors Valters Sīlis) –
tagad, kad mēs visi varam baudīt darba augļus, es vēlējos iepazīt Rasu tuvāk.
Kas tā bija par dienu, kad vīrs tev pastāstīja par savu bērnību?
Pirmo reizi par viņa bērnību ko vairāk uzzināju tad, kad mēs vēl nedraudzējāmies, bet gatavojām izrādi “Bezgalīgo stāstu stāsts” Liepājas teātrī. Man bija jāraksta luga, viņš bija galvenajā lomā, tā bija izrāde bērniem, un visi izrādes veidošanā iesaistītie runājām arī par savu bērnības pieredzi.
Taču pēc tam, kad sākām draudzēties un vēlāk arī apprecējāmies, visdažādākie stāsti “uzpeldēja” un joprojām “uzpeld” visnegaidītākajās situācijās – kā tas ar atmiņām nereti notiek.
Pēkšņi kāds sīks notikums izsauc dīvainu reakciju,
un izrādās, ka tam visam kājas aug bērnības pieredzē.
Vai viņš pats ir sajūsmā, ka esi izveidojusi no tā grāmatu un izrādi?
Es nezinu, vai “sajūsma” ir īstais vārds, bet
tāds mērens šoka stāvoklis gan joprojām viņā par to ir.
Nav tā, ka tas viss notika pēkšņi un negaidīti, kā spēriens no skaidrām debesīm. Jo ar domu, ka vispār vajadzētu kaut ko ar viņa pieredzi iesākt, nēsājos apkārt gana ilgi, un, protams, viņš bija pirmais, kam par to stāstīju! Tomēr droši vien, ka brīdī, kad grāmata ir iznākusi taustāmā formā, ir kaut kā jocīgi.
Tāpat arī ar izrādi! Mēs katrs pie savas dzīves un tās apstākļiem esam pieraduši tiktāl, ka mums tas viss nešķiet nekas īpašs, kur nu vēl lai par to rakstītu grāmatas un taisītu izrādes. Tomēr es domāju, ka par katru cilvēku un viņa piedzīvoto vismaz vienu romānu jau nu pavisam droši varētu uzrakstīt.
Veidojot grāmatu, es un mani draugi, un kolēģi bijām tuvu asarām vietā, kur puika atstāj kaķēnu mežā. Kurā vietā bimbāt gribējās tev pašai?
Man laikam vislielākais līdzpārdzīvojums Jēkabam (galvenajam grāmatas varonim. – Red. piezīme) ir tajā brīdī, kad viņš pēc aklās zarnas izoperēšanas slimnīcas pidžamā iet cauri visām Cēsīm uz mājām, lai pateiktu vecākiem, ka šiem jānāk viņam pakaļ uz slimnīcu. Kā arī brīdī, kad Jēkaba uzburtais stāsts par Matiasu sabrūk. Jo abos gadījumos viņš ir gribējis tikai un vienīgi, kā labāk, bet sanācis viss šķērsām un nepieņemami.
Tāpat arī nodaļa, kurā viņš tiek pie draugiem, jo ir uzkrājis jau zināmu pieredzi, bet baidās visu laiku, ka tikai no viņa nenovēršas, ieraugot viņā ko citādu. Man tas viss iekšēji šķiet tik ļoti saprotami!
Tomēr, protams, kaķēna nešana uz mežu ir stipri asaraina vieta,
jo mēs taču visi ļoti labi saprotam, ko tas nozīmē kaķītim, kā arī to, ka Jēkabs nedz to nojauš, nedz grib to pieļaut, bet vajag. Viņam šķiet, ka tā vienkārši vajag darīt mīļā miera labad.
Atstāt mājdzīvnieku mammas dēļ… Vai tev ir gadījies līdzīgi?
Nē. Lai gan mums bērnībā bija ļoti nešpetna kaķene, kura klupa virsū tieši manai mammai, viņas beigu beigās atrada kopīgu valodu un Murka kļuva par pilntiesīgu mūsu mini ģimenes locekli.
Lielākais “upuris”, ja to tā vispār var saukt, kuru es atceros no savas bērnības, ir ekskursija no skolas uz Pēterburgu, par kuru es mammai neko nepateicu līdz pēdējam brīdim, jo biju izdomājusi, ka mēs to nevaram atļauties. Gan jau, ka nevarējām arī!
Bet nešaubos, ka mamma būtu kaut ko izdomājusi, ja es būtu viņai pateikusi, ka tāda ekskursija vispār ir plānota un notiks.
Tavā ģimenē aug brīnišķīgi dvīņi! Iedomājos, ka tas noteikti ir liels piedzīvojums – audzināt uzreiz divus, vai tā?
Tas ir neiedomājams piedzīvojums, par kuru, visdrīzāk, pēc kāda laika nogriežņa man arī gribēsies ko uzrakstīt.
Interesantu brīžu, kurus starp viņiem novērot, ir neskaitāmi daudz.
Mirkļi, kad pamanu, cik viņi ir atšķirīgi. Kad pamanu abos tādas klišejiskas dzimumu izpausmes. Kad vienam no viņiem pret otru pēkšņi uznāk mīlestības izpausme, un kā otrs to konkrētajā brīdī uztver. Kad abi par kaut ko sakašķējas un kā to risina – kuros brīžos vienkārši auro, kuros brīžos cenšas ar otru visu mierīgā ceļā sarunāt.
Pirmie pusotra gada ar dvīņiem bija pilnīgs vājprāts!
Bet, tā kā man ir fantastisks vīrs, kurš savus līdzcilvēkus ļoti labi jūt, tad pa abiem kopā (un nekautrējoties arī pārējai ģimenei prasīt palīdzību) tikām ar visu galā.
Tagad dvīņiem ir trīsarpus gadi, un tā ir pilnīgi cita lieta – viņiem ir savas darīšanas, savas sačukstēšanās pirms miega, savi dārziņa draugi, un mēs varam tikai to visu vērot un visā piedalīties, kad mums ļauj.
Atceros, ka pirmizrādes priekšvakarā viens no “Puikas” aktieriem Romāns Bargais nebija klāt, jo devās uz bērnudārzu izņemt mazos. Burtiski stundu pirms pirmizrādes. Sāku domāt – kā tad tev sanāk: tu Rīgā prezentē izrādi un grāmatu, vīrs noteikti gatavojas lomai Liepājā, bet kam tad radošajā tandēmā paliek bērni?
Mums komandā ir arī mana babiņa – viņa ietilpst jau “80+” vecuma kategorijā, bet ar dvīņiem viņiem ir savi rituāli, savas tradīcijas, noslēpumi, sekcijas skapīšos paslēpti cepumi un citi brīnumi, kas mums, protams, ir milzīgs atspaids brīžos, kad jāpagūst izjoņot cauri darbiem.
Gana regulāri pie mums atbrauc arī omes un opīši, arī krustmātes ik pa brīdim pieslēdzas palīgos. Tādā veidā tā loģistika kaut kā saorganizējas, un mēs tai organizējamies līdzi!
Dārziņā bērnus palaidām tikai šogad, kad abiem bija jau trīs pilni gadi, un tas bija pareizs lēmums, jo viņi jūtami tam ir gatavi un arī viņu imūnsistēma diezgan labi visam tur līdzi.
Tev varētu būt interesanta ģimenes vēsture – cik saprotu, joprojām diezgan daudznacionāla un pat starptautiska ģimenes dzīve?
Jā, manas mammas vecāku puse ir no Lietuvas, tāpēc ģimenē (īpaši vasarās) gana regulāri runājam lietuviski.
Man arī pasē ailītē “tautība” ir ierakstīts “lietuviete”, jo es tiešām lepojos ar to, ka manī plūst lietuviešu asinis,
un man pašai šķiet, ka varbūt tieši tas man palīdz izdarīt vairāk, nekā tas reizēm izklausās iespējami.
Savukārt manas mammas dzīvesbiedrs ir igaunis! Ar dvīņiem viņš runā tikai igauņu valodā. Svētkos mums ir pašiem savs personiskais “Baltijas ceļš”! Pa vidu visam skan arī krievu un angļu valoda, lai visiem būtu vieglāk saprasties, un, manuprāt, tā ir tikai un vienīgi pievienotā vērtība visam.
Kad pirmo reizi tikāmies, lai apspriestu “Puikas” izdošanu grāmatā, nevarēju nepamanīt Lietuvas karodziņa tetovējumu. Lietuviešu nacionālās krāsas uz ādas izskatās ļoti eksotiski…
Uz otra apakšdelma man ir Latvijas karodziņš! Man likās svarīgi uztetovēt kaut ko tādu, no kā es negribētu emocionāli tikt vaļā. Gribēju kaut ko nepārprotamu, bez simboliskiem plīvuriem, un nonācu līdz karodziņiem.
Latvijas uz labās rokas, jo rakstu ar labo roku un tikai latviski, Lietuvas – uz kreisās rokas, sirds pusē. Tas viss sakrita arī ar brīdi, kad Ukrainā sākās krīze, un droši vien pastiprināja manu pārliecību, ka sevi saglabāt man ir svarīgi.
Pastāsti, kādu grāmatu varētu uzrakstīt par tavu bērnību!
Pirmie nosaukumi, kuri nāk prātā, ir – “Meitene, kuras vecvecāki bija Rudzupuķe un Vētrasputns”, “Meitene, kura uzauga vilcienā”, “Meitene, kura naktīs ēda zupu”, “Meitene, kura dzīvoja 6. stāvā”, “Meitene, kurai patika peldēt”, “Meitene un viņas brālēni”…
Pirmais variants būtu vairāk par manām bērnības atmiņām, kas saistās ar dzīvošanos vasarās pa Liepāju pie vecvecākiem. Došanās makšķerēt uz seneļuka (lietuvski – “vectētiņa”. – Red. piezīme) kuģa, braukšana ar babiņu uz mazdārziņu, gliemeži, sliekas, kaķēni šķūnī, kas tik vēl ne…
Vilcienu stāsts varētu būt par manu 12 gadus ilgo pieredzi, katru rītu braucot uz skolu (RFL) vilcienā no Salaspils uz Rīgu un pēcpusdienā atpakaļ. Kas tik tur nebija par personāžiem, kurus novērot! Tajā pašā laikā es arī biju iemanījusies tamburā gulēt, stāvot kājās…
Stāsts par tām zupiņām – kad biju maza, mamma vakaros piestrādāja arī par koncertmeistari, tāpēc viņa vēlu nāca mājās, bet, kad atnāca, es mēdzu viņai pieprasīt zupas – tur kaut ko pasakveidīgu varētu izveidot.
Par sesto stāvu – tā vienkārši bija, mēs dzīvojām ar mammu sestajā stāvā, un mums bija pieeja arī jumtam!
Ne reizi vien es tur esmu sēdējusi, kājas jumta malai pāri pārkārusi,
jo pie augstuma ļoti viegli var pierast. Turklāt bērnu baiļu izjūta stipri atšķiras no pieaugušo bailēm. Un, ja vēl kaķene rāda priekšā, kā to darīt…
Par peldēšanu runājot – tas būtu jau vairāk tāds pusaudzisks stāsts, jo Salaspilī gājām regulāri ar draugiem visos diennakts laikos peldēt Daugavā uz dambja… Savukārt par brālēniem! Par brālēniem es tiešām arī kaut ko uzrakstīšu. Un drīz vien.
Grāmatas ilustrācijās Zane Veldre attēlojusi ļoti nostalģiskas mantas – visvairāk man patika kafijas tasīte no padomju laika servīzes. Ar zelta maliņu un stilīgām pumpiņām. Pastāsti par kādu sev mīļu lietu no “tiem laikiem”!
Bulciņa “Pīnīte” ar rozīnēm un balto glazūru. Telefons ar griežamo ciparnīcu – man reizi pa reizei vienkārši patika to ciparnīcu griezt tukšgaitā, bez īpašas vajadzības. Dīvāns, kurš bija jāceļ no apakšas uz augšu, gaidot knikšķi, kad mehānisms ļaus to izlaist, vai pretēji – salikt atpakaļ. Sekcija, kurai “bāriņa” daļā bija iebūvēta lampiņa, un es centos ieraudzīt parasti to mirkli sekcijai pa šķirbu, kad tad īsti tā lampiņa ieslēdzas/izslēdzas.
Videokasetes! “Трудный ребенок”(rūpju bērns. – Tulk. no krievu val.) mums ar brālēniem daudz un dikti gāja pa riņķi. Arī audiokasetes – “Summer HITs”. Penāļi vairākos stāvos! Tamagoči… Un TV programma avīzē, kurā ar pildspalvu apvilkt, kurā dienā un cikos ir kaut kas, ko vērts noskatīties. Keramikas eži.
Virtuvē aukstuma skapis, kurā tika turētas arī zāles, tostarp C vitamīna dzeltenās bumbiņas. Man patika, kā tas aukstumskapis smaržo. Visparastākās zilās lodīšu pildspalvas, kuras rakstīja tā mīksti un reizēm arī izķēpājās.
Gāzētie dzērieni, kas regulāri nāca ārā pa degunu! Ar vīru tieši nesen runājām – kāpēc tie dzērieni nenāk vairs ārā pa degunu? Nonācām pie domas, ka esam pamanījuši mazu evolūcijas attīstības lēcienu, kura rezultātā cilvēki pieraduši un iemanījušies dzert burbuļūdeņus.
Vizītkarte
Rasa Bugavičute-Pēce
Dzimusi: 1988. gada 25. janvārī
Nodarbošanās: dramaturģe, rakstniece, dziesmu tekstu autore un dvīņu māte
Vīrs: Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis
Dzīvesvieta: Liepāja
