Svētki sākās no pareizā gala – ar dievkalpojumu 0
Nošu lapas dziedātāju rokās kā baltas buras, ko piepūtis dziesmu vējš. Pār galvām liecas Doma velves, Dziesmu svētku parka koku vainagi, mākoņi un debesis. Bet pāri visam Gars, kas dara dzīvu domu, vārdu un darbu. Un mēs visi (arī fiziski klātneesošie) reizi piecos gados esam kopā vienā prātā un pateicībā par šo dāvāto brīnumu, ko sauc Dziesmu un deju svētki.
Paldies visiem, kas parūpējās, lai svētki sāktos no pareizā gala – ar dievkalpojumu Doma baznīcā un garīgās mūzikas koncertu. Šis bija sengaidīts brīdis – kristīgo konfesiju pārstāvji atzina, ka tautas garīgais mantojums īstenībā nav atdalāms un nav jāatdala no evaņģēlija. Izpaliekot vienam no abiem, sabiedrībā rodas tāds pats sajukums kā tad, kad ielu krustojumos pārstāj darboties gaismas signāli. Var teikt – šie abi ir kā divas rokas. Mēs pilnīgi visi ciešam no bezdievības, vienalga, vai to saucam par padomju ateismu vai jaunlaiku visatļautību un vērtību sajukumu. Tā graujošās sekas vispirms izpaužas kā pašapziņas trūkums.
Tieši par pēdējo bija jādomā svētku pirmajā dienā, ar acīm veltīgi meklējot klātesošo rindās simtgalvaino Saeimu un valdības locekļus. Ja Domā notiktu kāds ekonomikas forums vai investoru saiets, tad gan viņi neizpaliktu.
Šodien beidzot ir jāapzinās – garīgums un kultūra var pasargāt ne tikai skaitliski mazās, bet arī lielās tautas no degradācijas. Ilglaicīgas pastāvēšanas un uzplaukuma pamatā visupirms ir veselīga nacionālā pašapziņa, nevis mazohisms vai šovinisms. Ir jābūt galīgi apdauzītam, lai neapjēgtu – Dziesmu un deju svētki nākotnē investē neaprēķināmi daudz.
Skumji, ka tie, kas nosaka valsts nākotnes vadlīnijas, to neapzinās un uzskata tos tikai par parastiem svētkiem.
Šie svētki ir tāda mēroga notikums valsts dzīvē, ka valsts un pašvaldību vadītājiem vajadzētu atlikt atvaļinājumu un komandējumus un būt kopā ar saviem ļaudīm dienās, kad uzzied viņu koptais lauks. Lai Maldīvu salas pagaida. Lai paciešas pasaule, kas aizgrābta skatās, kad garām plūst krāšņā upe – Dziesmu svētku gājiens. Pasaule mūs apskauž par to, ka mums ir tas, ko tā jau sen ir pazaudējusi. Mūsu daiļamata meistari nemaz netaisās konkurēt ar tehnoloģijām, jo viņu sirds un roku darinājumi ir ārpus konkurences. Tāpat kā nošu partitūras, balsis un deju soļi. Tās ir vērtības pašas par sevi un mūs, kas dzīvojam reklāmu un tirgus pasaulē un tiekam no visām pusēm apšaubīti, spēj darīt pašpietiekamus un atšķirīgus no citiem.
Lai arī ko par mums teiktu pasaule un mēs paši, ir brīži, kas mūs paceļ pāri mūsu cilvēciskajam vājumam un visādām likstām. Mēs sākam starot un kļūstam skaisti un tad patiešām gaisma līgo Latvijā.
