Svētki nosvinēti. Kāpēc sekoja “melnā piektdiena”? 0
Autore: Dace Baltruma
Aizvadīti svētki. Neskaitāmos koncertos, uzvedumos, izrādēs esam izrunājuši, izdziedājuši un izdejojuši savu identitāti. Esam lepojušies ar piederību tautai, kas simts gados tik daudz sasniegusi. Patiesi esam lepojušies. Bet tie bija svētki.
Svētkiem seko ikdiena. Pēcsvētku ikdiena sākās ar „melno piektdienu”. Pār mums gāzās reklāmu gūzma. Izpārdošanas, izsmalcinātas pircēju pievilināšanas metodes, atlaides, kuras nereti tādas nemaz nav u.t.t.
Protams, mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kurā iepirkšanās daudziem ir viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām un augstākais kultūras izpausmes lidojums. Ar to ir jārēķinās.
Un tomēr… Kāpēc „melnā piektdiena”? Nosaukums, kas cēlies tālajā Amerikā un kas cieši saistīts ar amerikāņu Pateicības dienu. Nosaukums, kuram amerikāņu sabiedrībā ir saknes.
Kāds mums ar to sakars? Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā atrastu apzīmējumu arī tādam balagānam kā prātam neaptveramas iepirkšanās alkas.
Jebkuras pasaules tautas tradīcijām ir savas saknes, kas ieaugušas konkrētās tautas vēsturē. Tām ir savi pirmsākumi, tie kaut ko simbolizē, tie nes līdzi virsuzdevumu, ko izprot tikai attiecīgās tautas piederīgie. Pavirši mēģinot pielāgot sev viegli pamanāmo citas tautas tradīciju ārējo izpausmi, mēs sev izrakstām dvēseles nabadzības apliecību.
Man ir skumji par to, ka mēs nekritiski esam gatavi savākt visu, kas tikai gadās pa ceļam. Man ir skumji, ka mūsu irdenajā tautas apziņa tik viegli un ātri iesakņojas virspusējas izpausmes, bet vērtības netiek pamanītas.
Mūsu saslauku krātuvē jau ir popkorns kā neatņemama kino seansa sastāvdaļa. Ir laipni ierādīta vieta „ķirbim” kā Helovīna atribūtam. Ne jau latviešiem sen senis pazīstamajam, bet gan tam „ķirbim”, par kuru idejiski ir vienalga, vai tas nāk no Krievijas, Amerikas vai Mozambikas.
Helovīna svinēšana nes jautrību. Un tas ir galvenais. Kas par to, ka šajos it kā svētkos ir iekodēta tāda sastāvdaļa, kā diedelēšana, kas nebūt nav raksturīga mūsu tautai. Kas par to, ka konfektes diedelējošiem bērniem nav ne mazākās nojausmas, kam un ko šie svētki simbolizē dziļākajā būtībā.
Kā gan lai viņi to zinātu, ja to nezina arī vecāki? Nezina ne jau tādēļ, ka tā ir slepena informācija, bet gan tādēļ, ka negrib to zināt. Vai nav vienalga – galvenais ka ir jautri.
No citiem mēs itin viegli esam gatavi pieņemt seklo un viegli uztveramo. Dziļākas vērtības mums nepielīp tik vienkārši, jo tās prasa domāšanu.
Tiem, kam galvenais ir jautrība, tas ir par grūtu. Amerikānis pārstāj ēst savu hamburgeru, kad spēlē valsts himnu. Viņš pieceļas kājās un liek roku pie sirds. Jo viņš ir lepns par savu valsti. Zviedrijā svētkos un svētdienās netirgo alkoholu. Jo viņi domā par savas tautas nākotni. Tas ir tas, ko sauc par patriotismu.
Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet man ir tāda sajūta, ka arvien mazāk un mazāk paliek to, kuriem kādā sirds kaktiņā glābājas negrozāma atziņa (arī tad, ja objektīvi ņemot, tā nemaz nav taisnība), ka nekur citur pasaulē nav tik zilas debesis, kā virs Latvijas, ka nekur citur pasaulē ziemā nav tik balts sniegs un vasarā tik zaļa zāle, kā mūsu zemē.
Lai Dievs dod, ka mēs spējam nosargāt savus svētkus, kuros skaistāks par visskaistāko mūziku ir dzimtās valodas skanējums. Lai to nosargātu, mums vispirms pašiem ir jāprot atšķirt sēnalas no graudiem.
