– Ja nav kopīgo vadlīniju, tad skolas var vispār izvairīties no valstiskās audzināšanas. 5
– Lai to novērstu, likumos būtu jānosaka kādas sarkanās līnijas, no kurām nedrīkst atkāpties. Tomēr, ja pārāk uzspiedīs valstisko audzināšanu, var rasties tieši pretestība.
E. Baltskara: – Man nav strikta viedokļa par valstiskās audzināšanas vadlīnijām, taču varu teikt, ka katru dienu dziedāt himnu es gan negribētu, kaut, manuprāt, esmu ļoti patriotiska. Man ļoti patīk, ka himnu dziedam svētkos, tad uzreiz rodas svētku sajūta. Man arī nepatiktu, ja kāds cits mani mācītu, kā mīlēt valsti. Man patīk attiecības veidot pašai.
Jaunietim valsts būs svarīga, ja tā būs viņam interesanta, ja jaunietim te patiks, ja būs kur mācīties, būs kur strādāt, ja būs laba veselības aprūpes sistēma, ja vide kopumā būs jaunietim patīkama.
E. Korsaks-Mills: – Piekrītu, ka valstij vairāk jādomā par to, lai jaunieši Latvijā justos labāk, būtu gatavi aktīvāk iesaistīties politikā un sabiedriskajā dzīvē.
E. Baltskara: – Piemēram, it kā vēlas mazināt jauniešu bezdarbu, taču nekā necenšas novērst to, ka faktiski visās darbavietās darba meklētājiem prasa vismaz divus gadus ilgu darba pieredzi. Kur lai tā rastos, ja jaunieti neņem darbā?
– Ko jūs novēlat Latvijai simtgadē?
E. Korsaks-Mills: – Arī turpmāk iestāties par tām vērtībām, ko esam ierakstījuši Satversmē, nemainīt savus uzskatus kādu iekšēju vai ārēju lēmumu dēļ. Nav šaubu, ka mēs paliksim neatkarīga valsts. Tas ir akmenī ierakstīts, un lai neviens pat nemēģina to mainīt! Nevajag aizmirst, ka jāturas kopā ar kaimiņiem, ar kuriem mums ir līdzīga vēsture un ģeopolitiskās problēmas. Un kopā jāsvin arī simtgade – 2018. gadā simt gadi apritēs vairākām Austrumeiropas valstīm.
E. Baltskara: – Pasaule šobrīd tiek it kā samaisīta. Es gribētu, lai latvietis, meklējot sevi šajā kultūru dažādībā, atrod tomēr piederību Latvijā, lai mūsu identitāte, neraugoties uz notikumiem pasaulē, tikai stiprinātos. Lai mēs saglabātu savu spēku! Ir jāsaglabā vēlme turēties pie savas valsts, un tajā pašā laikā nevajag norobežoties no pasaules. Tai jāpasaka, ka mēs lepojamies ar to, kādi esam, ka lepojamies ar savas valsts cilvēkiem, kuri ļoti dažādās jomās guvuši panākumus. Ir svarīgi apzināties, kāda ir mūsu pagātne, kādas ir mūsu saknes, un tajā pašā laikā augt, nestāvēt uz vietas. Nav jābaidās mainīties, tomēr ir jālepojas ar savu sākumu.
