Vai kori ir gatavi Dziesmu svētkiem 7
Vita Krauja, žurnāliste, Dziesmu svētku dalībniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan biļešu tirdzniecība vēl nav sākta, Dziesmu svētki, kurus tradicionāli rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC), Rīgu pieskandinās no 30. jūnija līdz 9. jūlijam. Galvenais akcents būs Dziesmu svētku tradīcijas 150. jubileja. Bet Noslēguma koncertā ar īpaši šiem svētkiem rakstītu mūziku ieskanēsies komponistes Lolitas Ritmanis vārds.
3. jūlijā Mežaparkā, Kokaru zālē, notiks diriģentu kora koncerts “Diriģents”. Bez kordiriģentiem nebūtu iespējami Dziesmu svētki. Koncerts paredzēts divās daļās, parādot gan viendabīgo koru repertuāru, gan dubultkoru un jaukto koru opusus, kā arī iezīmējot nākotnes Dziesmu svētku vīziju.
Tajā pašā dienā 3. jūlijā Rīgas cirkā notiks senioru kolektīvu koncerts “Klusums reiz par tautu tapa”. Senioru kori jau kopš 1963. gada piedalās Dziesmu svētkos, un šie 60 gadi ir pilni ar dziesmām un satikšanās prieku. Koncertā piedalīsies senioru kori no visas Latvijas, kā arī deju kolektīvi, koklētāji un tautā iemīļoti solisti.
5. un 6. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē notiks koru lielkoncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Kopkoris izpildīs tautasdziesmu apdares un tautas dziesmu iedvesmotas oriģinālkompozīcijas. Šajā koncertā būtiska loma būs tieši a cappella dziedāšanai. Programmā iekļauts gan iepriekšējo Dziesmu svētku mantojums, gan skaņdarbi, kas mākslinieciski spilgti izsaka latvisko identitāti, tautas brīvību, cieņu pret senču mantojumu, garīgā tīruma meklējumus un nākamības atklāsmes. Koncerta mākslinieciskie vadītāji ir diriģenti Kaspars Ādamsons un Ārijs Šķepasts.
Un visa vainagojums – Noslēguma koncerts 8. un 9. jūlijā Mežaparka Lielajā estrādē “Kopā. Augšup” – veltījums Dziesmu svētku tradīcijas 150 gadiem.
Mežaparka “Sidraba birzī” par godu svētku norisei atjaunotajā estrādē skanēs jauktie, sievu, vīru, senioru, bērnu un jauniešu kori, pūtēju orķestri un kokļu ansambļi. Latvijas novadu krāsas vizēs jaunradītās mūzikas svītās un deju sniegumā. Kā vienā elpā izskanēs arī pašu koristu izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas. Iemirdzēsies latviešu kormūzikas dimanti no Dziesmu svētku zelta fonda līdz mūsdienām. Iecerēts, ka tieši divpadsmitos naktī sāksies sadziedāšanās, kas saturiski ir komponista Jura Vaivoda ziņā.
Skates rāda – kori atguvušies
Patlaban Latvijā un ārzemēs noris koru repertuāra pārbaudes skates, kas sākušās 25. martā Rīgā un noslēgsies ar diasporas koru izvērtējumu 7. maijā. Skates ir sava veida atskaites punkts, tajās kori var baudīt savu un citu kolēģu skanējumu un sniegumu, uzvilkt tautastērpus, saņemt žūrijas komentārus un tālāk jau drošu sirdi gaidīt pirmo kopīgo satikšanos Dziesmu svētku 150. jubilejā Mežaparka “Sidraba birzī”. Repertuāra pārbaudes skates norisinās 21 vietā Latvijā.
Jau pēc pirmajām skatēm marta beigās var sacīt – paldies Dievam, šogad Dziesmu svētki būs. Pēc visiem Covid-19 pandēmijas pārbaudījumiem kori ir atdzimuši gan enerģijas līmenī, gan arī skaitliski. Viens otrs, kas tuvojās senioru vecumam, nu sācis līdzināties jauniešu kolektīvam, tik ļoti atjaunināts sastāvs. Šogad kori skatēs dzied vienu izvēles dziesmu un divas izlozes dziesmas no svētku repertuāra. Turklāt izlozēts tiek no diviem groziem tā, lai viena dziesma noteikti būtu a cappella. Kā vienmēr, šīs dziesmas izlozē apmēram pāris nedēļas pirms skates, tā koriem tiek vēl nedaudz laika dziesmu pieslīpēšanai.
Pēc pirmajām skatēm žūrijas priekšsēdētājs Romāns Vanags “Kultūrzīmēm” koru sniegumu vērtēja atzinīgi: “Droši vien par visām dziesmām to vēl nevar teikt, bet tajās, ko skatēs dzirdējām koru priekšnesumā, lielu kļūdu, pārkāpumu nošu vai neizpratnes partitūras ziņā tikpat kā nebija. Varbūt daži tempi nebija precīzi uztverti no diriģentu puses vai atsevišķās vietās varētu vēlēties lielāku tīrību akordu precizitātē. Bet emocionāli repertuārs dziedātājus ir uzrunājis un nav piepildījušās sākotnējās bažas – kur tik daudz dziesmu, kas tās iemācīsies…”
Cilvēciska kļūda vai precedents ar tendenci?
Prieks, ka šogad izpalikušas gandrīz vai tradicionālās domstarpības par repertuāra sarežģītību, toties diemžēl pēc otrās skates dienas 26. martā izcēlās skandāls, par ko kaislības sociālajos tīklos virmoja vēl ilgi. Rīgas projektu koris, kura mākslinieciskais vadītājs ir Kristofers Volšs Sinka no ASV – pirms astoņiem gadie0m, iedvesmojoties no Latvijas koru tradīcijas un augstā kormūzikas līmeņa, viņš pārcēlās uz dzīvi Latvijā – saņēma 47,67 punktus no 50 iespējamiem.
Atšķirībā no citiem žūrijas vērtējumā 45 punktu slieksni pārkāpušajiem koriem Volša Sinkas vadītajam LNKC nebija piešķīris augstāko pakāpi, bet parādījās piezīme, ka kora sniegums skatē tiek vērtēts ārpus konkursa. Ko tas nozīmēja? Kā redzams no punktiem, koris izturējis repertuāra pārbaudi un saņēmis ceļazīmi uz Dziesmu svētkiem. Taču ar visnotaļ atzīstamo sniegumu tomēr nepiedalītos koru karos.
Tieši tas dziedātājos izraisīja sašutumu. Pēc pāris dienām LNKC izplatīja paziņojumu, ka notikusi cilvēciska kļūda, uzņemoties atbildību par notikušo, kā arī atvainojoties kora diriģentam un žūrijas priekšsēdētājam Romānam Vanagam. Sociālajos tīklos atvainojās arī Rīgas projektu kora diriģents.
“Kultūrzīmju” jautāts, kāda ir pieļautās cilvēciskās kļūmes būtība, LNKC koru nozares eksperts Lauris Goss man sniegtā atbildē bija atturīgs: “Tā bija kļūda savstarpējā mutiskā komunikācijā.” Vai tas nozīmē, ka arī Rīgas projektu koris varēs piedalīties koru karos, kas notiks 1. jūlijā? Kā man sacīja Romāns Vanags, tas būs zināms maija vidū, kad visi kori būs nodziedājuši skati un žūrija pieņems gala lēmumu, kurus korus ieteikt LNKC virzīt koru kariem.
Pieredze gan rāda, ka pārredzamā pagātnē neviens augstāko pakāpi ieguvis koris, ja vien vēlējies piedalīties koru karos, šajā izcilāko sacensībā, ārpus tās nav atstāts. Koru kari publikai ir elpu aizraujoša dziedātāju sāncensība vokālajā meistarībā, kora prestiža un arī ambīciju lieta, kur uzvaru var izšķirt pat punkta desmitdaļa. Taču piedalīšanās šajā sāncensībā nebūt nav obligāta.
Vēsturē zināms gadījums, kad koris “Dzintars” saņēmis skatē visaugstākos punktus, bet Ausma Derkēvica paziņojusi – uz koru kariem mēs neiesim. Un aizgājuši augstu paceltu galvu kā augstāko punktu ieguvēji.
Jaundarbi – diviem komponistiem
Tā kā svētki veltīti tradīcijas 150 gadiem, Noslēguma koncertā iekļauti to skaņražu darbi, bez kuriem šie svētki nebūtu iedomājami. Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš… Un, protams, mūsdienu autori Arturs Maskats, Juris Karlsons, Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Raimonds Tiguls… Noslēguma koncertam radīti tikai divi tiem īpaši pasūtīti jaundarbi.
Viens ir Lolitas Ritmanis dziesma “Augšup dzīvība skan” ar literatūras un teātra pasaulē labi zināmās Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem, kas sākas ar poētisku tēlu par saknēm, no kurām uz lapotni augšup dzīvības sulas līst… Otrs ir Jēkaba Jančevska uznāciena skaņdarbs, kas radīts koriem no viņa mūzikas topošajai filmai “Zeme, kas dzied”. Tautasdziesmu dzeju uznāciena mūzikai sakārtojusi skaņraža māte aktrise Zane Jančevska. Ar šo mūziku estrādē tiks ienests Dziesmu svētku karogs.
Jēkabam Jančevskim pieder arī viens no dziedātāju iemīļotākajiem šo svētku skaņdarbiem “Koki”, ko skaņradis īpaši pārlicis kopkorim. Daudzi kori “Kokus” bija izvēlējušies dziedāt skatē kā izvēles dziesmu. Publika to dzirdēs koru lielkoncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Būs brīnišķīgs atklājums, ka tāda mūzika var skanēt arī estrādē.
Virsdiriģenta tribīnē
Izšķiršanās ir tāda, ka koru lielkoncertā tiek iesaistīts pēc iespējas vairāk diriģentu, kas līdz šim nav kāpuši Mežaparka tribīnē, bet kas to jau ir pelnījuši. Viņu vidū ir jau daudz darījuši diriģenti – Jānis Baltiņš un Andris Veismanis, Aigars Meri un Jānis Ozols. No jaunajiem – Jurģis Cābulis un beidzot arī nu jau vidējai paaudzei piederīgais Imanta Kokara jaunākais dēls Uldis Kokars.
Koru Lielkoncertā viņi kāps Mežaparka Lielās estrādes tribīnē, tā pirmoreiz kļūstot par Dziesmu svētku virsdiriģentiem. Savukārt Noslēguma koncertā diriģēs tie, kuriem vismaz jau divi svētki aiz muguras, kā arī Goda virsdiriģenti. Jau pašā sākumā bija iecerēts, ka abās programmās diriģēs viesi – Lilija Zobens no Anglijas un Andrejs Jansons no Amerikas. Reiz jau mūsu estrādē kāpusī Lilija Zobens abos koncertos diriģēs vienu un to pašu skaņdarbu “Mazs bij tēva novadiņis”. Tāpat ar “Lokatiesi mežu gali” to būtu darījis Andrejs Jansons.
Taču viņa diemžēl vairs nav mūsu vidū. Bet, tā kā šī dziesma abās programmās bija paredzēta Goda virsdiriģentam, nu tā uzticēta Jurim Kļaviņam. Svētku starplaikā no mums šķīries arī Goda virsdiriģents Edgars Račevskis. Virsdiriģenta tribīnē neredzēsim Jāni Zirni. Bez viņa līdz šim nav bijuši iedomājami nevieni svētki jau daudzus gadu desmitus. Taču diemžēl tagad veselības stāvoklis vairāku koru ilggadējam mākslinieciskajam vadītājam neļauj pilnvērtīgi iesaistīties svētku procesā.
Dimitera un Ukrainas jautājums
Karš Ukrainā diemžēl atbalsojas arī ceļā uz Dziesmu svētkiem. Vai atstāt Noslēguma koncerta programmā Zigmara Liepiņa dziesmu “Svētī debesīs šo zemi” ar Kaspara Dimitera vārdiem, ja dziesminieks savā pēdējā laika daiļradē pauž simpātijas Krievijai? Vai latviešiem dziesmu trūkst? Varbūt Zigmara Liepiņa mūzikai jaunus vārdus tagad varēja uzrakstīt kāds cits? Iespējams būtu viss, taču izšķiršanās ir principiāla. Varbūt estrādē pieteikt Zigmara Liepiņa dziesmu, neļaujot izskanēt dzejas autora vārdam?
Koncerta radošās komandas vadītāja Romāna Vanaga viedoklis ir šāds: “Man cilvēciski arī nekādi nav pieņemami Kaspara Dimitera pēdējā laika izteikumi. Taču koncertā nevērtējam personību, kā tas varbūt notiek pieminekļu strīdos. Koncertā runa ir par konkrētu skaņdarbu, kura vērtība nav mainījusies. Zigmara Liepiņa mūzikai Dimiters savulaik sacerējis brīnišķīgus vārdus par brīvību, sauli un Dievu… Un izsvītrot vienu vērtīgu, muzikālu dziesmu, kuras pirmais uznāciens estrādē turklāt bija saistīts ar Gido Kokaru, tikai tādēļ, ka mums nav pieņemami Kaspara Dimitera pašreizējie ideoloģiskie uzskati, manuprāt, būtu aplami.”
Tiesa, tad jau varētu iebilst arī pret Imanta Kalniņa dziesmu atskaņošanu, jo arī šis skaņradis pirms kāda laika paudis grūti izprotamas simpātijas Krievijai. Tagad gan nekas tāds no viņa puses nav dzirdēts.
“Ja cilvēkam šajā brīdī ir citāda domāšana, tas nenozīmē, ka viņa iepriekšējais devums, ja tas bijis vērtīgs, tagad viss ir ārā metams,” manis uzrunāta, striktu pārliecību šajā jautājumā pauž rakstniece Māra Svīre.
Dziesmas virsdiriģents Mārtiņš Klišāns, kurš strādājis ar latviešu koriem ārzemēs, stāsta, ka diasporā dziesmu “Svētī debesīs šo zemi” dzied ar lielu sajūsmu un prieku. Bet iespējams, ka Kaspara Dimitera daiļrades pēdējā laika “akcenti” okeāna viņu krastu nav sasnieguši…
Kad tapa Noslēguma koncerta koncepcija, Ukrainā vēl nekaroja. Bet nu ierosināts: varbūt programmā, paužot atbalstu Ukrainai, vajadzētu iekļaut arī kādu ukraiņu dziesmu? “Vispārējie latviešu dziesmu svētki uz mūžīgiem laikiem lai ir un paliek latviešu mūzikas svētki!” ir pārliecināts Romāns Vanags. Taču arī šajos svētkos paudīsim ukraiņiem, ka esam kopā ar viņiem.
Noslēguma koncertā kopā ar Rīgas Doma kora skolas zēnu kori un Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēniem estrādē uz pēdējām sešām dziesmām uznāks arī Ļvivas Nacionālais akadēmiskais vīru un zēnu koris “Dudaryk”, kas svētku gājienā Rīgas ielās ies ar Ukrainas karogu. Starptautiskajā koru karu žūrijā ierosināts iekļaut arī vērtīgu ekspertu no Ukrainas Andželu Masļeņņikovu. Uz šī galdiņa stāvēs Ukrainas karodziņš.
Daudz emocionālu brīžu
Noslēguma koncertā pirmoreiz izveidota arī vesela svīta, kurā apvienota folkloras kopu sadziedāšanās, sasaukšanās, saspēlēšanās ar katram novadam – arī Sēlijai – tipisku tautasdziesmu apdarēm. Te daudz palīdzējis Ilmārs Pumpurs.
Noslēguma koncerts sāksies ar apvienotā pūtēju orķestra jaundarbiem, skanēs arī Lolitas Ritmanis mūzika, Riharda Zaļupes jaundarbs, Imanta Kalniņa labi zināmā “Pūt, vējiņi!” simbolika, Jurjānu Andreja mūzika. Kamēr publika sanāks, koristu tribīnē jau muzicēs Laima Jansone ar saviem koklētājiem no visas pasaules.
“Būs daudz emocionālu brīžu, kuros aizmirsīsim, cik ir pulkstenis,” sola koncerta radošās komandas vadītājs Romāns Vanags.
UZZIŅA
Noslēguma koncerta radošajā grupā par pūtēju nozari atbild Guntis Kumačovs, par dejām – Iveta Pētersone-Lazdāne, par koru nozari – Agita Ikauniece un Aira Birziņa, režisors – Reinis Suhanovs, scenogrāfs – “Sidraba birzs” autors Austris Mailītis, koncerta scenārija autore – Rasa Bugavičute-Pēce. Koncerta radošās grupas vadītājs ir diriģents Romāns Vanags.
Abās atšķirīgajās programmās – koru lielkoncertā un Noslēguma koncertā – atkārtojas tikai trīs, bet ļoti būtiskas dziesmas – Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava” un latviešu tautasdziesma Alfrēda Kalniņa apdarē “Dziedot dzimu, dziedot augu”.
VIEDOKLIS
Iemesls turpināt diskusiju
Cilvēciski kļūdīties var katrs, taču pārdomu vērtas ir divdomīgās situācijas ar Rīgas projektu kora izraisītajām diskusijām. Sociālajos tīklos kora pārstāvji izteica aizdomas, ka uz koru kariem neesot virzīti tādēļ, ka nodziedājuši pārāk labi. Tas gan nebūs tiesa, jo kori “Sōla”, “Kamēr…” un “Balsis” nodziedāja vēl labāk un saņēma vairāk nekā 48 punktus. Un tas nebija iemesls apšaubīt viņu dalību koru karos!
Bet kāpēc tāds satraukums par koru kariem, kas būtībā skaistajam notikumam – svētkiem Mežaparkā – ir tikai pievienotā vērtība? Vai uzvarētājam balvā tiek liela naudas prēmija? Kā allaž, “Grand Prix” ieguvēji visās četrās kategorijās – jaukto, vīru, sievu un senioru koru grupās – saņems balvu, kuras autore šogad ir māksliniece Maija Rozefelde, un svētku rīkotāji apsver iespēju arī par naudas prēmiju. Pārredzamā pagātnē tāda koru karu uzvarētājiem pirmoreiz tika piešķirta 2018. gada svētkos.
Taču diez vai tas ir noteicošais iemesls tieksmei iekļūt un uzvarēt koru karos. Drīzāk principa lieta. Jā, labākajiem koriem ir savas ambīcijas, iepriekšējos gados par uzvaru cīnījušies vai vieni un tie paši spices kori un balvas likteni izšķīrušas vien nieka punkta desmitdaļas… Vai varētu būt tā, ka aiz “cilvēciskās kļūmes” slēpjas nevēlēšanās koru karos redzēt uznākam vēl vienu uzvaras pretendentu? Lai kā, notikušais ir precedents, kura izraisītās diskusijas liek aizdomāties par Dziesmu svētku kustības principiem un tendencēm nākotnē.
Koriste Kristīne Zvirbule sociālajos tīklos jautāja, vai varētu būt tā, ka Rīgas projektu koris esot atstāts ārpus koru kariem tādēļ, ka nesanāk regulāri divas reizes nedēļā (un to apstiprina arī diriģents) kā citi kori. Un kas tad esot galvenais – cik daudz mēģināts vai rezultāts? Bet no tā izriet nākamais jautājums – kāpēc vieni pusgadā var apgūt to, kas citiem prasa pusotru vai divus gadus? Kāpēc daudziem koriem jāmēģina un jāmēģina? Atbilde ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka atšķirībā no kamersastāviem vairumā koru dzied dažāda vecuma cilvēki ar ļoti atšķirīgu muzikālo izglītību un balss dotībām. Viņu vidū reti gadās pa kādam ar absolūto dzirdi, būs vairāki, kas var lasīt notis no lapas, bet lielais vairums ir cilvēki, kuri ilgāku vai īsāku laiku spēlējuši kādu mūzikas instrumentu, dziedājuši vidusskolas korī vai iepriekš arī to nekad nav darījuši.
Taču arī viņi vēlas un var dziedāt korī! Tikai atšķirībā no muzikāli izglītotajiem šiem dziedātājiem repertuārs ir jāiemācās. Un tādēļ šādi kori nāk regulāri uz mēģinājumiem, lai sadziedātos ansamblī. Bet vai nav tā, ka tieši no šī vairākuma veidojas Dziesmu svētku kustība? Ja par svētku kustības mērķi kļūtu tikai pēc iespējas augstāks punktu skaits koru karos un ātrāk sasniegts rezultāts, tad daudziem pašreizējiem dziedātājiem koros vairs nebūtu vietas. Iespēja dziedāt korī kļūtu par muzikāli izglītoto privilēģiju.
Un ar plašu pieejamību amatieru kora mākslai, kā arī ar daudzu cilvēku dziedāšanu korī kā radošu pašizpausmi būtu cauri. Mūsu jaunajā “Sidraba birzī”, kur tiešām ir lieliska akustika, labu skanējumu var panākt arī neliels muzikāli izglītotu dziedātāju skaits. Bet – ko īsti vēlamies redzēt Dziesmu svētkos? “Sidraba birzs” centrā dažus korus kā festivālā vai tomēr tūkstošiem dziedātāju piepildītu estrādi?
Bet Romāns Vanags piemin salīdzinājumu: “Novembrī manam Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu korim universitātes aulā bija brīnišķīgs koncerts, kurā piedalījās arī apmēram sešdesmit skolas absolventi, kas ir profesionāli mūziķi. Un tas bija labākais vīru koris, kādu pēdējā laikā biju dzirdējis.
Skanēja gan “Mūžam zili”, gan citas iemīļotas dziesmas. Tajā brīdī vīri ieteicās – paklau, dibinām vīru kori un ejam uz Dziesmu svētkiem! Sacīju, varam to darīt, ja ir pacietība nākt uz mēģinājumiem, piedalīties koru grupu kopmēģinājumos – vīru balsis Dziesmu svētkos ir vajadzīgas –, bet mēs nedrīkstam iet koru sacensībā ar “Dziedoni”, ar “Gaudeamus”… Jo esam sanākuši kopā tikai uz šiem svētkiem. Ja paliksim kopā arī nākotnē, tad cita runa. Ja mēs, tādi profesionāļi, sanāktu, uzvarētu dziesmu karos, vai man par to būtu kāds gandarījums? Nekāds! Man būtu žēl un ļoti neērti “Gaudeamus”, “Dziedoņa” priekšā tādēļ, ka esam pārkāpuši pāri viņiem, kas gadiem minuši Dziesmu svētku taku, pārkāpuši pāri viņu patiesajām Dziesmu svētku sajūtām ar tādu mirkļa ideju – profesionāļiem sanākt kopā pēdējā brīdī pirms svētkiem un vinnēt koru karos!”
Dziesmu svētku kustība nav sastingusi. Ir kori, kas kustībā zināmi jau desmitiem gadu, ir tādi, kas pazūd, un vietā rodas citi. Latvijā pastāv arī kori, kas nav Dziesmu svētku kustības dalībnieki. Kā atzīst LNKC koru nozares eksperts Lauris Goss, nākotnē acīmredzot precīzāk jānosaka tas noietā dziesmu ceļa nogriežņa garums, pirms kāds no jauna radīts koris drīkst kļūt par kārtējo svētku dalībnieku. Tas acīmredzot būs viens no jautājumiem konferencē pēc svētkiem. Kā saka Romāns Vanags, Dziesmu svētku process nedrīkst kļūt par projektu, tā svētkus var pazaudēt.
“Romān, esmu laimīga!”
ROMĀNS VANAGS, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs: “Abi koru koncerti kopumā ielūkojas gan pagātnē, gan nākotnē. Bet skats nākotnē vairāk ir vērsts tieši koru lielkoncertā, jo tur skanēs samērā daudz jaundarbu, tādēļ man bija grūti kādam no jau uzrunātiem komponistiem lūgt vēl kādu skaņdarbu. Bet mana koncepcija bija, ka noteikti vēlos vienu dziesmu Noslēguma koncerta beigām, kas būtu īpaši šiem svētkiem veltīta.
Kopā ar koncerta scenārija autori Rasu Bugavičuti-Pēci un režisoru Reini Suhanovu jutām, ka īstais cilvēks, dziesmas autors šoreiz varbūt nav jāmeklē Latvijā, bet tam, protams, jābūt latviešu komponistam. Un pirmā, kas ienāca prātā, ir Lolita Ritmanis, ko pazīstu jau ļoti sen. Vēl viņas tēti iepazinu 1985. gadā, kad strādāju jauniešu nometnē “Kursa” Vašingtonas štatā, kur Andris Ritmanis bija patrons, pēc profesijas dakteris, bet sirdī dzejnieks, mūziķis, visu mīlēts dziedātājs, Dziesmu svētku rīkotājs.
Tā kā Lolita Ritmanis man vaicāja, klau, vai to manu dziesmu kāds vispār mācās, jums taču ir tik daudz skaņdarbu, braucot pa Latviju, visos koru kopmēģinājumos esmu sācis ierakstīt, kā koris dzied tieši Lolitas Ritmanis dziesmu. Un pēc katra kopmēģinājuma sūtu viņai video. Būs jau sakrājušies kādi trīsdesmit. Iedomājieties, cilvēks dzīvo Losandželosā, varbūt nemaz netic, ka te vasarā kaut kas tik krāšņs notiks, pēc katra video saņemšanas viņa man sūta bučas un augšup paceltu īkšķi. Romān, esmu laimīga!”
