Uldis Šmits: Uzbrukumi mūsu kultūras identitātei arvien grūtāk atvairāmi 12
Par gada nogales iestāšanos Eiropā liecina ne vien izrotātas eglītes, bet arī bruņotas patruļas. Tomēr uzbrukumi mūsu kultūras identitātei kļūst arvien biežāki un grūtāk atvairāmi. Pavisam novērst upurus neizdodas. Kā 19. decembrī Berlīnes Ziemassvētku tirdziņā, kur terorists izmantoja par ieroci kravas auto, varbūt atdarinādams to pašu metodi, kas šogad tika izmantota masu slaktiņam Francijas nacionālo svētku dienā Nicā.
Vācijā ir tūkstošiem Ziemassvētku tirdziņu, ko apmeklē desmitiem miljonu cilvēku, nerunājot par dažādu pasākumu apmeklētāju neaptveramo skaitu visā Eiropā. Daudzviet viņi pakļauj sevi riskam un, var pat sacīt, apzinātam. Strasbūras tirdziņš, kas ir viens no vecākajiem un iecienītākajiem, notiek terora aktu iespējamības ēnā jau kopš šā gadsimta sākuma, jo visiem labi zināms, ka 2000. gadā drošības iestādes paguva laikus atklāt islāmistu grupu, kam bija vērienīgu atentātu nodomi. Ziņas par tamlīdzīgiem atmaskojumiem parādās regulāri. Pirms kāda mēneša Strasbūrā un Marseļā aizturēja vairākas personas, kas plānoja decembrī veikt uzbrukumus Parīzes Disnejlendai un arī Elizejas lauku Ziemassvētku tirdziņam. Nesen, vien pateicoties laimīgam gadījumam, izdevās izjaukt spridzināšanas mēģinājumu pie Parīzes Dievmātes katedrāles. Francijā joprojām ir spēkā ārkārtas stāvoklis, ko izsludināja pēc pērn 13. novembrī notikušajiem terora aktiem, turklāt valdība to pagarinājusi līdz nākamajai vasarai, kad būs beigušās vēlēšanas. Upuru piemiņa tiek godināta, bet vēl svarīgāk, ka terorismam nav izdevies nomākt dzīvi ne uzbrukumu pārcietušo kafejnīcu terasēs, ne koncertzālē “Bataclan”, kas traģēdijas gadskārtas priekšvakarā atsāka skanēt ar britu rokmūziķa Stinga uzstāšanos; ienākumus no šī koncerta pārskaitīja cietušo atbalstam.
Ārkārtas stāvoklis nav brīnumlīdzeklis, un tā pastāvīga paildzināšana ir pelta gan pašā Francijā, gan Vācijā. Arī vācu prese, šķiet, pēdējā laikā pakāpeniski pazeminājusi kritikas toņkārtu, un 19. decembris Berlīnē varbūt dos tam kārtējo iemeslu. Šajā sakarā ir noderīgi atcerēties ietekmīgu plašsaziņas līdzekļu apjukumu un ko līdzīgu paškritikai pēc iepriekšējā Vecgada vakara, kad pienāca, taču palika nepubliskotas ziņas par masveida uzbrukumiem sievietēm Ķelnē un citur. Taču apmulsums drīz pārgāja. Demokrātiskās Eiropas sabiedrībā, ieskaitot Latviju, izraisījās neliela diskusija, vai tādi uzbrukumi būtu vērtējami kā terorisma paveids vai “tikai” kā noziedzīga darbība. Eksperti parasti deva priekšroku otrajam variantam. Vien daži atgādināja, ka organizēti seksuālie noziegumi vēsturē un tāpat mūsdienās nereti kalpojuši par kaujas stratēģiju un ieņemtās teritorijas sava veida iezīmēšanu.
Lai nu kā, bet izmantoto ieroču arsenāls ir plašs un karš Eiropā norit, to tagad atzīst pat visnotaļ atbildīgi politiķi. Viņi attopas novēloti, tomēr vēl ne gluži par vēlu – arvien ir krāšņas egles pilsētu laukumos un svētkus svinoši ļaudis. Vērtības, kas jāaizstāv.
