Guna Roze: Svētki ir aizvadīti, lai dzīvo svētki! 8
Pirms gadiem pieciem sešiem, kad strādāju štatā vispopulārākajā Latvijas nedēļas žurnālā, bija pienākusi mana kārta gatavot kultūras apskata lapu.
Un man – tobrīd vēl rīdziniecei – ienāca prātā doma uzrakstīt par to, kas konkrētajā nedēļā notiks Latvijas lauku kultūras namos, bibliotēkās, izstāžu zālēs u. c. Tātad par iespējām baudīt kultūru tālu prom no Rīgas. Jo arī ārpus galvaspilsētas dzīvo cilvēki, kas veido kultūrvidi, un tādi, kam šī vide ir nepieciešama kā gaiss. Redaktore ideju akceptēja. Viņas sašutums pār mani nāca tad, kad apskatu biju nodevusi, jo ko tik visu tajā nebiju sabāzusi! Ārprāts – arī vietējo pašdarbības kolektīvu skati! Šausmas – kaut kādas pagasta dzejnieces autorvakaru! Pasarg’ die’s – sazin kādu radošo pensionāru uzdrošināšanos kāpt uz skatuves! Kā gan es varējusi iedomāties, ka tas viss interesē vēl kādu. Ja uz laukiem būtu aizbraukuši mākslinieki, tā teikt, no Rīgas, tad tas būtu tā vērts, lai pavēstītu reitingotajā žurnālā. Bet ne jau visu to “lažu”, ko man pametuši kultūras namu vadītāji! Mans kaunpilnais apskats, protams, palika nepublicēts, lai gan vismaz 70% žurnāla lasītāju ir visa šī lauku “laža”. Un nevienam no mums nav tiesību iedomāties, ka provinces kultūra priori ir mazvērtīgāka par to, ko piedāvā Rīga.
Es necenšos pierādīt, ka viss, kas notiek laukos, ir līmenī. Nenoliedzu, ka provincē ir dažādas kvalitātes kultūras pasākumi – jā, arī tādi, kur nav vērts iet pat ar piemaksu. Un, ja tomēr aiziets, žēl iztērētā laika. Bet tikām pie mums Tukumā viesizrādēs bijuši ļoti – nu, patiešām cienījami skatuves mākslinieki no Rīgas – kas nebūt ne lētā koncertā piedāvā tik zemas kvalitātes programmu, ka kauns viņu vietā. Un skatītājs mulst, jo nesaprot, vai būs pieklājīgi tomēr nezviegt līdzi tiem, kas estrādes pēdējās rindās sūc alu no plastmasas divlitrenēm. Epizodi ar izsvilpto kultūras notikumu apskatu vēlreiz atcerējos pirms pāris nedēļām, kad strauji tuvojās vērienīgs notikums – Kurzemes mākslas un dzejas dienas “Vārti uz Kurzemi”, kas šogad notika Tukumā. Biju šī notikuma dzejas sadaļas kuratore un svētku režisore. Zināju, kādu darbu pusotra gada laikā ir paveikusi visa darba grupa, zināju, kādas ir mūsu kvalitātes ambīcijas un cik pārdomāta ir katra “trīsdiennieka” epizode. Kopā ar mākslas sadaļas kuratori Ingemāru Treiju publiski bijām solījušas rudens ražas laikā nebarot apmeklētājus ar zaļiem āboliem. Katra glezna, kas tika eksponēta kādā no septiņām izstādēm, tika rūpīgi izraudzīta, katra dzejas rinda, kas autora vai aktieru lasījumā izskanēja kādos Dzejas vārtos, bija pelnījusi ieslēgtu mikrofonu. Nav ko slēpt – viens no iemesliem, kāpēc tā “plosījāmies”, bija ambicioza vēlme pierādīt, ka Tukums var! Pierādīt sev, pierādīt tukumniekiem un pierādīt Rīgai. Tas bija dažu cilvēku drosmīgs sapnis savu pilsētu nākotnē veidot kā Latvijas kultūras galvaspilsētu; tā, lai, pateicoties galvaspilsētas tuvumam, mākslu brauktu baudīt pie mums, nevis otrādi. Lai visiem zināmais sauklis “Uz Tukumu pēc smukuma” nozīmētu ko vairāk par skaistām puķu dobēm un meitenēm. Un mēs to pierādījām – Tukumā īstenojām vairākas unikālas, nekad agrāk nenotikušas norises, saplūdinot tēlotāju mākslu ar vārda mākslu. Tikai… neviens to nav pamanījis, jo neviens valsts mēroga medijs Tukumā neieradās. Daži vienkārši ignorēja uzaicinājumus, citi atteicās pat informēt par gaidāmo notikumu, jo tas esot vien lokāls pasākums. Hallo! Visa dižā, kultūrvēsturiski bagātā Kurzeme, kur dzīvo un apbrīnojamus darbus rada desmitiem, simtiem profesionālu mākslinieku un literāru, ir lokāla??? Vai Rīga uz Kurzemes fona tādā gadījumā nav lokāla? Vai daudzi galvaspilsētas dzejas vai mākslas dienu pasākumi var lepoties ar vienlaikus vismaz simt cilvēku apmeklējumu? Ebreju tautai ir lielisks teiciens – kaut tu lepns paliktu! Tāpēc paldies “Latvijas Avīzei” par promo publikāciju. Paldies Kurzemes dzejdariem un māksliniekiem par neskaitāmajiem labajiem vārdiem; paldies liepājniekiem par novērtējumu, ka ikvienai nākamajai Kurzemes dzejas vai mākslas dienu rīkotājpilsētai būs grūti pārspēt Tukumu. Mēs novēlam, lai tomēr izdodas! Jo ne tikai Rīga var!
