Vita Krauja: Svētki – “iečipēto” entuziasmā balstīti 2
Mani visvairāk saviļņo mirklis pirms dziesmas, kad Mežaparka augstajā tribīnē virsdiriģents paceļ roku. Tūlīt brīnums dzims vai arī ne. Dziesmu svētku jēga ir nevis tūkstošu kopā sanākšanā un kopābūšanā, šajā kārtības un organizētības demonstrējumā, bez kura arī, protams, Dziesmu svētki nav iespējami, bet koncerta patiesā mākslinieciskumā. Bez tā arī emocionālās katarses nebūs. Prātā un sirdī paliek nevis pieredzēto Dziesmu svētku skaits, bet tajos piedzīvotie mirkļi. Kad “Gaismas pili” vadīt uzdrošinājās vien sirmais Haralds Mednis, kad pirmoreiz uz skatuves kāpa Mārtiņš Brauns ar savu sauli, pērkonu, Daugavu, kad pirms pieciem gadiem tūkstošbalsīgo kopkori diriģēja sirmais trimdas latvietis Roberts Zuika…
Padomijā ar konformismu saaugām kā ar ādu. Es kopš mirkļa, kad latviešu valodas skolotāja, mīļi uzlikusi roku meitēnam uz pleca, mācīja – nav tāda vārda “Latvija”, ir Latvijas PSR… Bija, kas ticēja, reiz atgriezīsies brīvība, bet vairākums, būsim atklāti, domāja, ka nomācošā iekārta valdīs mūžam. Arī svētkiem, lai pastāvētu, nācās zemoties zemu, zemu. Ar nodevu dziesmām un zaldātiem tribīnēs. Un šī pazemošanās bija īpaši sāpīga, jo pazemoties vajadzēja kopā – tūkstošiem estrādē dziedot un tūkstošiem klausītāju solos sēžot. Bet, ja jau tev pavēl dziedāt, dziedi, kaut vai aiz bailēm, jo savējie sapratīs, ka dziesma ir kliedziens… Tāds bija laiks.
Pēc Latvijas atgūtās brīvības svētki pārdzīvojuši krustceles – kāda tagad tiem jēga, ideja, misija? Es teiktu, tiem viens mērķis – sumināt un cildināt tautas garīgās, ētiskās vērtības un latvisko identitāti. Un tā rit dzīslās tautasdziesmai un mūzikā kā krāšņā traukā ielijušai mūsu izcilāko dzejnieku dzejai.
Bet ko iesākt ar it kā mūžīgajiem jautājumiem? Dziesmu svētkus dēvē par tautas vienotājspēku, bet pirms tiem allaž uzvirmo strīdiņi par repertuāru. Un kas par to, ka tā bijis kopš Vītola un Melngaiļa laikiem? Varbūt lauzt šo nelāgo tradīciju varētu repertuāra apspriešana plašākā lokā ar Goda virsdiriģentiem, citām mūzikā cienītām, harismātiskām personībām, radoši un bez sīkmanības? Varbūt līdz ar koncertu idejiskajām koncepcijām, šīm gluži vai dievībām, derētu no mākslinieciskajiem vadītājiem uzreiz prasīt arī viņu izraudzītās dziesmas un dejas? Vismaz kodolu.
… Pēc pēdējo svētku sešām stundām viņa estrādes solā trīcēja kā apšu lapa. Mana astoņdesmitgadīgā mamma. Varbūt drebēja no aukstuma, varbūt no noguruma. Bet toreizējais koncerta metrāžas misēklis tika iztirzāts krustu šķērsu jau tā paša gada rudenī, pirms pieciem gadiem. Tad kādēļ to kā Damokla zobenu ar visādiem mērījumiem vicināt tagad pār pavisam citu māksliniecisko vadītāju galvām?
Kultūras ministrei došot vārdu Mežaparkā pirms paša svētku noslēguma. Nu un? Vai esam tik pārpolitizēta zeme, ka ik uz soļa rēgojas vēlēšanu urnas? Kam vajadzētu runāt – vai Ziemassvētku vecītim? Iepriekšējos svētkos Dace Melbārde dziedāja tieši man priekšējā rindā. No sirds.
Esam laimīga tauta, ka svētkus uztur valsts un pašvaldības. Taču nav vairs kā padomju laikos, kad dalībniekam atlika darbavietā iesniegt zīmi un viņam deva brīvas dienas svētkos, saglabājot vidējo algu. Tagad tradīcijas nesēji svētkiem ziedo brīvo laiku, atvaļinājumu, nenopelnīto naudu. Viņu – arī mēģinājumu apmeklētības disciplīnas pārbaudes nolūkos “iečipēto” – entuziasmā balstās svētki. Tāpēc tradīcijas nesēji ir tie cienījamākie un lutināmākie. Ir izcīnīta brīvdiena visā valstī pēc svētkiem. Tas nav maz. Tomēr man liekas bezgala netaisni, ja dziedātājiem un dejotājiem nav nekādu privilēģiju iegādāties pat vienu biļetīti saviem tuviniekiem. Kādēļ nākamajos svētkos neizmēģināt modeli izplatīt biļetes, iesaistot svētku dalībniekus? Tad redzēsim, vai atkal zels un plauks biļešu spekulācija. Un kā ar attieksmi pret dalībniekiem ar īpašām vajadzībām uzturā? Lai veģetārieši atdod savu pusdienu gaļu draugam un no viņa pretim paņem salātus? Kā tad paliek ar iecietību pret citādo? Vai pretimnākšana būtu tik ārkārtīgi sarežģīta tehnoloģiju un kosmosa laikmetā?
Uz šiem svētkiem ir divi lieli ieguvumi – rekonstruēts “Daugavas” stadions un Mežaparka estrādes skatītāju lauks. Uzplaukusi puse no tā dēvētās atvērtās gliemežnīcas. Beidzot atrada finansiālo risinājumu – Rīgas pašvaldība naudu sava īpašuma estrādes rekonstrukcijai taču var aizņemties no valsts, kas savukārt arī visas pasaules priekšā uzņēmusies atbildību par svētku tradīciju. Bet, apžēliņ, cik daudzi gadi pagāja, līdz kādam ienāca prātā šī “ģeniālā” doma!
Jūlija pirmajā dienā klāt XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Latvijas valsts simtās dzimšanas dienas gada kultūras notikumu vainagojums. Manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka Noslēguma koncerts izvērtīsies emocionāls, dziļš, jaudīgs un pacilājošs. Tauta atkal jutīsies kopā. Kaut nu šīs vienotības pietiktu ilgākam laikam nekā tikai vienai nedēļai, vienam Noslēguma koncerta vakaram un vienai sadziedāšanās naktij.
UZZIŅA
Vita Krauja
“Latvijas Avīzes” žurnāliste
Dziesmu svētku dalībniece kopš 1980. gada
Latvijas Universitātes absolventu kora “Jubilate” dalībniece
