Svētīga maizīte – ar labo ieraugu un īsto garšu. Anetes Mikosas recepte 0
Anete Mikosa jau trīs gadus ēd tikai pašceptu maizi, mīklai izmantojot pašgatavotu ieraugu.
“Mūsu ģimenei no viena cepiena – diviem kukulīšiem – pietiek nedēļai. Visiem iet pie sirds. Taču man tā nav tikai patīkamāka garša salīdzinājumā ar veikala maizīti. Saskaņā ar ājurvēdu esmu pita, man gremošanas sistēma ir ļoti jutīga. Rudzu maize par stipru, bet jebkurš miltu izstrādājums, kas gatavots ar maizes raugu, izraisa pamatīgu diskomfortu. Sākumā domāju, ka tie ir kādas slimības simptomi, bet, izlasījusi ārsta Valērija Siņeļņikova grāmatu “Svētīgs uzturs”, nomierinājos. Viņš sīki izskaidro, kāpēc rūpnieciski ceptajā maizē izmantotais termofīlais raugs (tāds, kura baktērijas spēj eksistēt diezgan augstā, līdz 70° temperatūrā) daudziem izraisa veselības traucējumus.”
Dara tā
Vispirms pagatavo ieraugu – ceturtdaļā glāzes silta avota ūdens izšķīdina tējkaroti medus, pievieno ēdamkaroti rupjo un tikpat daudz smalko kviešu miltu. Ielej burciņā un atstāj pa nakti siltā vietā, piemēram, uz radiatora. Vajag trīs diennaktis, lai ieraugs uzrūgtu un būtu gatavs cepšanai, tāpēc apmaisīšana jāveic arī nākamajā un aiznākamajā dienā, ikreiz papildinot trauka saturu ar ēdamkaroti abējo miltu.
Lielā māla bļodā ielej puslitru silta avota ūdens, tajā liek 3,5 ēdamkarotes gatavā ierauga, 3 ēdamkarotes (ar kaudzi) miežu iesala, pāris ēdamkarotes eļļas, tējkaroti sāls. Papildina ar pieneņu medu, klijām, linsēklām, dažādām sasmalcinātām sēkliņām un riekstiem, koriandru. Var piemest karoti pulverizētu ķirbja mizu, pieneņu sakņu vai nātru pulvera – visu, ko organisms prasa un kas atbilst sezonai un eksperimentēšanas priekam. Galvenais – būt pārliecībā, ka visas sastāvdaļas ir vērtīgas un savā starpā saderīgas.
Bļodā saliktos labumus papildina ar puslitru vidēji smalku miežu miltu un puslitru kviešu bīdeļmiltu. Samaisa viendabīgā masā, uzliek dvielīti, uz 4–6 stundām ievieto lielā bļodā silta ūdens peldē (lai mīkla neatdzistu, ūdeni vairākkārt maina). Gaida, līdz mīkla uzrūgst, palielinot tilpumu vismaz divtik.
Vēlreiz papildinātu ar puslitru kviešu miltu, mīklu pārmīca, līdz tā vairs nelīp pie rokām, tad ievieto ar klijām izkaisītās metāla formās, kas izklātas ar cepampapīru (ja šajā laikā dzied, maizīte vienmēr izdodas labāka). Pārsegtas ar dvieli, formiņas novieto siltumā uz radiatoriem vēlreizējai uzrūgšanai. Dažreiz šim procesam pietiek ar 2 stundām, citreiz nepieciešamas 4.
Kad kukulītis pufīgs, to vēlreiz noglauda ar mitru roku un šauj cepeškrāsnī – mērenā, aptuveni 180 grādu karstumā. Saimniecei iemanoties, maizīte izdodas arī parastajā gāzes plītī, kam precīzu cepšanas temperatūru noregulēt nav iespējams.
Pēc stundas vai pusotras, kad māja sāk smaržot, var sākt lūkot, kas cepeškrāsnī notiek. Kukulītis ir gatavs, kad kļuvis zeltaini brūns. Jārēķinās, ka šim darbam jāpiešaujas, tāpēc pirmajās reizēs klaipiņi var būt arī sakrituši un blīvi.
Izņemtu no formas, kukulīti vēlreiz apglauda ar slapju roku, tad pārsedz ar dvieli un atstāj līdz rītam. Uzreiz to ēst nevajadzētu – kamēr maize karsta, tajā turpinās gatavošanās procesi.
Burciņu ar pārpalikušo ieraugu pārklāj ar blīvu drāniņu, liek ledusskapī un glabā nākamai reizei. Tad to, atšķaidītu ar siltu ūdeni un papildinātu ar karoti rupjo un karoti parasto kviešu miltu, atkal vispirms atdzīvina – vakarā burciņu uzliek uz radiatoriem, no rīta, kad saturs burbulīšu pilns, liek klāt jaunajai mīklai. Daudzi uzskata, ka pietiek ar vienu uzraudzēšanas reizi, taču Anete to dara pa divi lāgi.
“To, ka esmu pita un man rudzu milti neder, toties labi mieži un auzas, uzzināju tikai pēc tam, kad eksperimentu ceļā jau biju atradusi savas maizes recepti un īsto garšu. Visvairāk jāuzticas sev! Man ļoti svarīgi zināt, ka maizē ir tieši tie produkti, kas labi pašas veselībai. Un arī tas, ka tajā ielikts daudz labu domu un eksperimentēšanas prieka,” stāsta Anete.
