PIEREDZES STĀSTS 0
Dikšas devējas Māras Brantes pieredze
Dikšas došanā ir iesaistītas trīs puses – dikšas devējs, dikšas saņēmējs un Dievišķais. Pats galvenais šajā procesā ir Dievišķais, kurš lemj, kāda un cik spēcīga, ilga, jaudīga vai mierīga dikša šajā brīdī ir vajadzīga saņēmējam. Tas viss ir nevis dikšas devēja, bet gan Dievišķajās rokās. Katrs cilvēks enerģijas plūsmu sajūt citādi, un ar katru cilvēku katrā reizē un situācijā šī enerģijas plūsma būs atšķirīga. Pēdējā laikā man ir sajūta, ka atveras avotiņš un caur to gāžas iekšā – nevis lej vai pilina, bet kā pa lielu cauruli aumaļām plūst plūsma.
Taču dikšas devējam ir skaidri jāzina, ka dikšu dod nevis viņš, bet gan Dievišķais. Es esmu tikai instruments, es nekādā gadījumā nedodu otram savu enerģiju (labo vai slikto). Enerģija tikai plūst caur mani. Un visa procesa galvenā sastāvdaļa ir absolūta ļaušanās. Gan devējam, gan saņēmējam. Jo lielāka ļaušanās, jo labāk visiem. Cilvēki ļoti dažādi uztver dikšas enerģiju. Vieni sāk smieties, citi raud, kādi rāmi sēž, vēl kādi kliedz. Esmu ievērojusi, ka bieži tas atkarīgs arī no tautības, no audzināšanas, no kultūras. Latvieši dikšas iedarbību uztver pārsvarā mierīgi un svētlaimīgi. Dažkārt spēcīgās enerģijas sāk raustīt, kratīt rokas, augumu. Kā jau teicu, tas nav paredzams. To nosaka Dievišķais.
Pēdējā laikā PVU izmanto vēl kādu dikšas veidu: cilvēks pats sev liek dikšu. Tās saņēmējs noteiktu laiku pavada noteiktās enerģijās, plaukstas vērstas uz augšu, un tad šīs plaukstas ar tur uzkrāto enerģiju tiek liktas uz galvas.
Man paveicies izjust un arī diezgan labi pārzināt reiki enerģiju, un varu teikt – tas ir kaut kas cits un iedarbojas mazliet citādi. Kaut gan viss nāk no Dievišķā, Vienotības svētības pamatnodoms ir cits, un līdz ar to piesaistās citas enerģijas.
Reiz mums nodarbībā pasniedzēji stāstīja, ka Indijā agrāk bijis pieņemts: lai saņemtu dikšu no Skolotāja, ko sekotājs izvēlējies, pie tā bija pazemīgi jādzīvo un jākalpo vismaz 12 gadu… Bet pieļauju, ka tā bija cita veida dikša.
Zaigas Tomiņas stāsts
Dzīve pēc dikšas saņemšanas mainījās
2012. gadā mani no kājām notrieca slikta veselība, lai es sāktu domāt. Tolaik biju nonākusi tādā kā nulles punktā un meklēju jēgu savai eksistencei. Pēc māmiņas nāves vispār jutos viena pati šajā pasaulē.
Sevis meklējumi savijās ar Māras Brantes ceļu, tas mani uzrunāja. Izgāju arī apmācību un pati tiku iniciēta par dikšas devēju. Tolaik praktizēju diezgan bieži un vēroju, kā dzīvē ienāk līdzsvars un miers.
2015. gada februārī pirmo reizi biju Indijā, lai piedalītos četru nedēļu kursā Journey into Awakening. Tas bija svētīgs laiks. Jau pirmajā nodarbībā mums pateica: lai cilvēks varētu tapt atmodināts, viņam jābūt piepildījumam piecās jomās – veselībā, pārticībā, attiecībās, prasmēs un garīgumā. Piepildījums rodas, ja esi definējis savas pamatvērtības un sāc uz tām fokusēties. Partnerattiecības bija mana nepiepildītā joma. “Esmu kopā un laimīgās attiecībās ar mīļu, morāli, fiziski un finansiāli stipru, dzīvesgudru un viedu vīrieti, šā gada laikā to atrodot, ejot garīgās attīstības ceļu,” – lūk, mans 2. februāra formulējums.
Atbraucot no Indijas, iegūtās zināšanas sastapās ar realitāti. Četras Indijas mācību nedēļas precīzi atspoguļojās pieredzē četros mēnešos Latvijā. Kad četru mēnešu eksāmens bija nolikts, man tika dotas attiecības. Tas bija diezgan ekstrēmi.
Draugi jau kādu laiku gribēja mani iepazīstināt ar savu draugu, bet nebija sanācis. Todien – 30. jūnijā – man pēkšņi ļoti gribējās viņu redzēt. Norunājām tikties automazgātavā. Iebraucām katrs ar savu automašīnu… abiem viena marka, tā pati krāsa! Satikāmies, un radās sajūta, ka esam 100 gadus pazīstami: viens tikai nodomā, bet otrs jau to saka… Sajūta sirdī, ka tas ir kaut kas īpašs.
Nākamajā vakarā tie paši draugi aicināja uz Vecāķiem skatīties saulrietu. Mārcis netika, braucām trijatā. Pavadījām saulīti un, kad pa tumsu atgriezāmies pie draugu mašīnas, konstatējām, ka ir izsists logs un paņemts viss, ko varēja. Vienā mirklī atkal biju nolikta nulles punktā – ne automašīnas, ne dzīvokļa atslēgu, ne pases, ne naudas, ne darba dokumentu, pat ne telefona lādētāja! Bet iekšā kaut kāds miers, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Zvanījām Mārcim, bet viņš, izrādās, jau traucās šurp.
Kopš tās nakts mēs esam kopā – sāku dzīvi no nulles, bet jau Mārča azotē. Pat domas nebija, ka vajadzētu kaut kā citādi. Pēc gada nosvinējām kāzas, šogad – pirmo kāzu jubileju. Domāju, ka ar svētības saņemšanu tam ir vistiešākā saistība. Tev iedod tieši to, kas tev ir vajadzīgs, un lietas kārtojas tev vislabākajā veidā. Brīnumi notiek ik uz soļa!
Sākumā Mārcis iecietīgi skatījās uz to, ka man jāiet uz dikšu vakariem un jāpabaro savi putni. Pēc tam sāka nākt līdzi uz mācībām, jo kaut kas tur esot. Tagad arī viņam ir savi putni, kas jāpabaro.
