Pierastā, apnikusī laime 0
Nekādā gadījumā nenonāciet līdz tam, ka mīļotais cilvēks kļūst par apgrūtinājumu. Siltas vakariņas, izgludināts krekls, tuvs cilvēks, bērni, māja – tās nav nekādas banalitātes. Tagad, kamēr mēs runājam, daudzi cilvēki lej asaras, jautā Dievam: “Kungs, sūti man labu meiteni, lai es varētu veidot ģimeni!” Tev jau ir sieva, bet tu esi pieradis un nenovērtē savu laimi. Pateicība atsvaidzina, atjauno jūtas. Par ģimeni jācīnās. Dažreiz laulātie pārāk bieži sūdzas viens par otru. Jāsaprot, ka ģimene ir dārgakmens, Dieva dāvana.
Labi dzīvot laulībā – tas nozīmē, ka ar kāpumiem un kritumiem, strīdiem un mieru. Viņi cīnās un mīl viens otru. Galu galā, strīdu laikā cilvēki iepazīst viens otru. Kad dusmojamies un sakām viens otram nepatīkamas lietas, mēs esam paši. Ir nepieciešams, lai vīri ļautu sievām runāt. Ļaujiet viņām pateikt, ko viņas jūt, ļaujiet izteikt savu viedokli.
Kāda sieviete reiz atnāca pie manis un teica:
– Man nav balss tiesību ģimenē. Manam vīram nepatīk, ja viņam nepiekrīt. Es baidos teikt, ka kaut kas nav labi, jo viņš nekavējoties sāk kliegt uz mani. Tikai viņš var izteikties mūsu mājā. Tāds diktators.
Kas mums visiem ir nepieciešams? Labi vārdi, cieņa, siltums. Ja tas viss ir, vīri nekur nepazudīs. Viņiem nebūs nepieciešams meklēt to ārpusē. Ja vīrs pabarots, sasildīts, samīļots, saprasts, ja tu runā ar viņu, jebkuras skaistas sievietes savaldzināšanas mēģinājumus viņš neuztvers nopietni. “Jā, viņa ir skaista, – viņš domās, – bet man ir mana sieva! Viņa – mans avots, pie kura es vienmēr varu veldzēties. Kam man nepieciešama vēl kāda cita!” Bet, ja to visu vīrs mājās nesaņem, tad ģimeni var zaudēt.
