Gulēt blakus, bet neapjaust, kas jums blakus ir 0
Kāzas ilgst nelielu laika sprīdi. Bet laulības pat garīdznieka klātbūtnē nebūt nav viss. Jūs varat apprecēties, bet nedzīvot īstā laulībā. Apprecēties un tā arī neiepazīt sievu. Gulēt vienā gultā un tā arī neapjaust, kas jums ir blakus. Gadās, ka viens no laulātajiem jau nomiris, bet otrs paliek, tā arī nesapratis viņa ieradumus un raksturu.
Reiz jautāju kādam vīram:
– Kas garšo tavai sievai?
– Kā es to varu zināt!
– Kur viņai patīk pastaigāties?
– Man nav ne jausmas.
Viņš visu laiku sēž pie televizora un pat netaisās iepazīt sievas dvēseli, lai gan viņi dzīvo kopā. Bet tas ir tas, ko vajadzētu mācīties. Tas būs grūti. Ir grūti dzīvot laulībā – visu dzīvi ar vienu sievu, vienu vīru. Tas ir varoņdarbs. Jā, tas ir grūti. Bet, ja šīs “grūtības” pareizi tiek pārvarētas, sasniedzama liela laime un prieks.
Arī es sāktu jūs nogurdināt. Un jūs man mazliet apniktu
Cilvēki bieži vien nav gatavi laulībām.
Kāda sieviete man teica:
– Man nebija ne jausmas, ka man nāksies piedzīvot ko tādu. Es esmu tik nogurusi! Man nav personīgās dzīves. Es nemaz nedzīvoju sev! Mūžīgās problēmas ar bērniem, naudas nekad nepietiek, visu laiku kāds ir slims, viens vēlas to, otrs – vēl kaut ko un es nevaru apsēstiet un teikt: “Viss, šodien es nebūšu jūsu pavārs, neklausīšos jūs un vispār negribu nevienu redzēt!” Es nevaru tā rīkoties. Visu laiku jābūt modrai, bet tas ir tik nogurdinoši! Un, ja vīrs nesaprot mani, es nogurstu vēl vairāk.
Nav ko brīnīties. Tu neesi precējusies ar eņģeli, bet ar cilvēku, un tas, ka viņš nevar apmierināt visas savas vēlmes, ir pilnīgi dabiski. Mēs visi esam tādi – sarežģīti. Ieskaitot mani. Ja jūs iepazītu mani mazliet labāk un mums būtu jāpavada vairāk laika kopā, arī es sāktu jūs nogurdināt. Un jūs man mazliet apniktu. Visi esam cilvēki un neviens nevar pilnībā apmierināt mūsu vajadzības.
Tava sieva nav sieviete, ar kuru tevi salaulāja kāzu dienā. Katru gadu viņa mainās – izskatā, svarā, tāpat mainās viņas psihe. Un tu, vīrs, arī kļūsti citāds.
Mans draugs, priesteris, pēc desmit gadu laulības man teica:
– Sieviete, kas tagad ir man blakus, atšķiras no tās, ar kuru es iepazinos toreiz.
Cilvēks nepārtraukti mainās. Nav nepieciešams uztvert to negatīvi – izmaiņas var būt arī pozitīvas. Lūk, tu saki, ka esi nogurusi no vīra. Tu pazīsti viņu? “Jā, protams”. Nē, tu nepazīsti. Viņš nav viens un tas pats visu laiku. Kāpēc viņš tev apnicis? Kāpēc tu esi nogurusi no tā visa? Tāpēc, ka pati esi noslēgusies sevī un nedod viņam iespēju parādīt kaut ko jaunu. Mēs neesam vieni un tie paši visu laiku.
Cilvēks ir kā roze, kura dienas gaitā mainās. No rīta saules staros tā ir viena, ja līst – cita un, kad novīst – pavisam citāda. Tādi paši ir cilvēki. Un, ja tu saki, ka vēlies šķirties, jo esi noguris no savas “otrās pusītes”, mana atbilde ir: tu viņu neesi tik tālu iepazinis, lai būtu noguris. Jo tavā laulātajā joprojām ir daudz jauna un nezināma, un tu vari to iepazīt.
