“Pagaidām nav izskaidrojuma, kas tas varētu būt.” Mīklas izrakumos Alūksnē 3
Livonijas ordeņa pilsdrupās Alūksnes ezera Pilssalā arī šovasar turpināsies arheoloģiskie izrakumi, kuru mērķis ir ne vien noskaidrot vairāk par pils vēsturi, bet arī sagatavot šo vietu iecerētajai pilsdrupu teritorijas labiekārtošanai un pils Dienvidu torņa atjaunošanai.
Stāstot par 2018. gada sezonā paveikto, arheologs Uldis Kalējs teic, ka viens no šā gada uzdevumiem būs sīkāk papētīt savādo ķieģeļu arku, kas atklājusies iepriekšējos izrakumos pie Dienvidu priekšpils aizsargsienas.
“Mums pagaidām nav izskaidrojuma, kas tas varētu būt. Pirmā doma – kāda veca, nezināma ieeja pilī, taču ieejai tur nevajadzētu atrasties, jo ir caur Ziemeļu priekšpili pils kompleksa pretējā pusē.
Bet tur ir tāds kā sienas aizmūrējums. Varbūt tur tiešām bija kāda ieeja, spridzināta, brukusi, pēc tam mūrēta ciet,” pagājušās izrakumu sezonas iespaidos dalās SIA “Archeo” arheologs Kalējs.
Tikpat iespējams, ka nelielā arka, kas pie mūra nedaudz paceļas virs zemes līmeņa, saistīta ar ūdeņu novadīšanu no priekšpils. Tikai savdabīgi, ka pretējā sienas pusē nekāda arkas turpinājuma nav. Visdrīzāk ķieģeļu konstrukcija veidota 17. gadsimtā, kad pili pārbūvēja zviedri.
Par Alūksnes pils būvniecību informācija ir trūcīga. Uzskata, ka pašu pili sāka celt 1342. gadā. To iecerēja kā Livonijas ordeņa priekšposteni pret Pleskavas krievu sirojumiem. Gadsimtu ritumā cietoksnis uz salas bija pakļauts karadarbībai dažādos karos, iekarots un periodiski atradies te krievu, te poļu, te zviedru rokās. 17. gadsimta beigās zviedri ķērās pie Alūksnes pils pārbūves, taču sākās Lielais Ziemeļu karš, kura gaitā krievu karaspēks pili 1702. gadā apšaudīja ar lielgabaliem no Tempļa kalna.
Zviedri kapitulēja, pēc tam uzspridzinot pils pulvera pagrabu. Tas arī bija pils apdzīvotības gals. Dienvidu priekšpils daļā, kur kopš 2015. gada regulāri notiek izrakumi, kultūrslāni diezgan pamatīgi 20. gadsimta 70. gados papostīja estrādes būvnieki.
Izrakumi un tiem paralēli mūru konservācijas darbi līdz šim ritējuši un turpināsies Alūksnes novada pašvaldības ar ES Reģionālās attīstības fonda finansējumu īstenotā vērienīgā projekta “Gaismas ceļš cauri gadsimtiem” ietvaros. Iecerēts, ka pēc pils Dienvidu torņa atjaunošanas tajā būs ekspozīcija.
Arheologi torņa iekšpusē sāka rosīties pirms četriem gadiem, un Kalējs lēš, ka kopumā no tā izceltas kādas 12 autokravas gruvešu. Aizvadītajā gadā izrakumus varēts veikt pietiekami droši, jo torņa sienas bija nostiprinātas, no jauna sašuvotas.
Arheologu skatam pavērušies atsevišķi deguma slāņi, kas iezīmē stāvus, kuri deguši un pēc tam iebrukuši tornī. Tiesa, pēc tiem precīzi pateikt, cik tornī bijis starpstāvu, nav iespējams, jo dedzis ļoti pamatīgi. Jādomā, stāvi bijuši vismaz divi, varbūt trīs.
“Augšējā deguma slānī bija diezgan daudz degušu graudu, arī visādi sīki priekšmeti – naglas un dažādi būvkalumi, interesants emaljēts kuloniņš, māla trauciņš,” teic arheologs.
Tornim bijuši vairāki būvperiodi, un izrakumi parādījuši, ka tas dedzis vairākkārt – sākumā tam bijis pagrabs, kas beigu periodā pārvērties puspagrabā, jo iemītnieki pēc degšanām tikai izlīdzināja gruvešus, uzklāja māla slāni, un dzīve turpinājās. Pieļaujams, ka tornis un tam piekļaujošās sienas būvētas 15. gadsimtā vai ap 16. gadsimta vidu.
Būvē nav atrastas nekādas senlietas, kas precīzāk liecinātu par celtniecības sākuma laiku. Ja nu vienīgi 15. gadsimta pirmās puses monēta – ap 1422.–1426. gadu Tallinā kalts Livonijas ordeņa ārtigs. Tomēr arheologs uzsver, ka pēc vienas monētas torni datēt gluži nevar. Tikpat labi sīknaudas gabals kāpņu spraugā varēja nonākt vēlāk, teiksim, pielīpot pie dubļainiem zābakiem, nākot no pagalma.
Vēl izrakumu laikā vienas akmeņu rindas augstumā pagājušajā vasarā atsegta siena celtnei, kas reiz atradusies iekšpusē pie priekšpils aizsargmūra. Viduslaiku pilīm bija raksturīgi izmantot aizsargmūri kā ceturto sienu, lai piebūvētu pie nocietinājuma staļļus, saimniecības un dzīvojamās ēkas. Viens ēkas fragments tika atrakts jau 2016. gadā.
Ēka būvēta, par saistvielu izmantojot nevis kaļķa javu, bet mālu. Nav izslēgts, ka pati celtne bijusi no koka, bet akmeņu tikai pamatdaļa. Tā bijusi diezgan apjomīga – ap 9,5 m plata un vismaz 13–14 m gara. Diemžēl pilns tās garums nav noskaidrots, jo sienas iesniedzās pagaidām vēl nepētītajā daļā.
Celtnes iekšpusē bijusi akmens krāvuma krāsns – ap 150 cm gara un 120 plata. Izmantota apkurei. Krāsns velve, protams, iebrukusi. “Izrakumu laikā mēs to neizjaucām, jo doma ir tāda, ka apmeklētāji vēlāk varēs nākt un to kopā ar ēkas paliekām apskatīt,” skaidro Kalējs. Ēkā konstatētas degušas koka dēļu grīdas paliekas.
Arheologi, kam darbos palīdz vietējie jaunieši, atraduši ļoti daudz dažādu veidu dakstiņu fragmentu, uz kuriem redzams, ka to gatavotāji ar pirkstu vilkuši dekoratīvas līnijas. Starp 2018. gada sezonas atradumiem vēl ir trauku lauskas, saktiņu fragmenti, naži, labi saglabājies sirpis ar visu roktura daļu, amatnieku un cērtamie kaujas cirvji, pīpju fragmenti, dažādas monētas, no kurām vairākas kaltas starp 1666. un 1686. gadu, kaula dambretes kauliņš, 16. gadsimta mucu krāni, sprādzītes, dažādi uzpirksteņi.
Unikāls ir no pašas torņa apakšdaļas nācis masīvs, dzelzs ietvarā no māla veidots kulons ar sv. Juri, kas uzvar pūķi. Par tā izcelsmi un funkcijām pagaidām nekas nav sakāms, taču, iespējams, priekšmets attiecas uz 15. vai 16. gadsimtu. Tas būtu jānoskaidro mākslas zinātniekiem.
