“Būt ģēnijam ir ārprāta paveids.” Leģendārais Džons Lenons šodien svinētu 80 gadu jubileju 1
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
9. oktobrī leģendārais mūziķis Džons Lenons varētu svinēt 80 gadu jubileju, bet slepkavas raidītās lodes izdzēsa viņa dzīvību jau pusmūžā. Lenons aiz sevis ir atstājis bagātīgu muzikālo mantojumu (gan kopā ar “The Beatles”, gan kā solo mākslinieks), un viņa radītās dziesmas joprojām ir aktuālas arī mūsdienās.
Lenons ir iegājis vēsturē kā viena no spožākajām 20. gadsimta popmūzikas zvaigznēm, arī viņš pats gluži labi apzinājās savu statusu.
60. gadu vidū, kad “The Beatles” gozējās slavas virsotnē, Lenons intervijā laikrakstam “Evening Standard” atļāvās paziņot: “Mēs tagad esam populārāki nekā Jēzus; es nezinu, kas noturēsies ilgāk – rokenrols vai kristietība.”
Džona runas par kristīgās ticības nāvi gan izrādījās pāragras; katrā ziņā kristietība ir noturējusies ilgāk par “The Beatles” un pašu Lenonu. Taču nevar noliegt, ka Džona iedomībai bija zināms pamats, jo tolaik viņam bija simtiem miljonu sekotāju visā pasaulē, kas “The Beatles” dziesmas gaidīja vairāk nekā mācītāja iksvētdienas sprediķus.
Lenona populārākā dziesma, kas tapusi jau pēc “The Beatles” izjukšanas un solo karjeras sākšanas, ir nemirstīgais hits “Imagine”, kurā Džons iedomājas pasauli bez paradīzes un elles, bez valstīm un reliģijas.
Šī dziesma, kas aicina uz cilvēces un pasaules vienotību, jau gandrīz pusgadsimtu ir miera cīnītāju un nevardarbīgās pretošanās aktīvistu himna.
Kad žurnāls “Rolling Stone” apkopoja 500 visu laiku izcilāko dziesmu sarakstu, “Imagine” tajā izpelnījās augsto 3. vietu un komentāru: “Tagad nav iespējams iedomāties pasauli bez “Imagine”.” Tiesa gan, dziesmas autors Lenons savulaik kritizēts par liekulību, jo “Imagine” tekstā aicina iedomāties dzīvi bez mantām un alkatības, lai gan pats tolaik jau bija multimiljonārs un dzīvoja greznā villā.
Lenons turpina labi pelnīt arī 40 gadus pēc nāves; saskaņā ar žurnāla “Forbes” aprēķiniem, viņa ienākumi no autortiesībām un citiem avotiem pagājušogad sasniedza 14 miljonus dolāru.
Tas nozīmē, ka par naudas trūkumu nevajadzētu sūdzēties ne viņa atraitnei Joko Ono, ne dēliem Džulianam un Šonam.
Izgājis caur elli
70. gadu sākumā intervijā “Rolling Stone” Džonam tika uzdots jautājums, kā viņš vērtē “The Beatles” ietekmi uz Lielbritānijas vēsturi. Lai gan slavas zenītā bītli bija ārkārtīgi populāri, Lenons atzina, ka ar savu mūziku viņiem nav izdevies izraisīt fundamentālas pārmaiņas britu sabiedrībā.
“Mums joprojām ir šķiru sistēma; pie varas ir tie paši cilvēki un sasodītā buržuāzija, tikai tagad Londonas ielās mēs redzam vairāk vidusšķiras jauniešu ar gariem matiem un stilīgām drēbēm. Bet citādi nekas nav mainījies. Pie varas ir tie paši nelieši, kas pārdod ieročus Dienvidāfrikai, ielās nogalina melnādainos, cilvēki dzīvo sasodītā nabadzībā.”
Džona bērnība aizritēja Anglijas ostas pilsētā Liverpūlē, un viņš pats savām acīm redzēja, cik grūti tolaik klājās vienkāršās tautas pārstāvjiem.
“Liverpūle ir ļoti nabadzīga pilsēta. Cilvēki mēģina izlīdzēties ar humoru: mēs negribam runāt par grūtībām, tādēļ labāk šķeļam jokus.”
Lenons savā daiļradē vienmēr centies attēlot sevi kā valdošās varas un sistēmas pretinieku, lai gan “The Beatles” ziedu laikos viņam nācās samierināties ar kompromisiem. Par to kādā intervijā runāja arī Džona pirmā sieva Sintija: “Džonam nācās iziet caur elli, jo viņš nostājās pret sistēmu.
“The Beatles” laikā viņi bija četri jauki puiši, kam bija jākalpo kā Lielbritānijas vēstnešiem pasaulē. Bet viņš aizgāja no tā visa un nostājās pats uz savām kājām. Džons darīja to, ko pats gribēja; tāds viņš ir bijis vienmēr.”
Audzis bez tēva un mātes
Džons Lenons ir dzimis 1940. gada 9. oktobrī Liverpūlē. Viņa tēvs Alfrēds bija īru izcelsmes jūrnieks, kurš Otrā pasaules kara laikā bieži devās jūrā, un ģimene no viņa mēnešiem ilgi nesaņēma nekādas ziņas. 1945. gada sākumā Alfrēds atgriezās mājās, bet izrādījās, ka Džona māte Džūlija jau ir stāvoklī no cita vīrieša. Alfrēds piedāvājis audzināt arī gaidāmo mazuli, bet Džūlija noraidīja šo piedāvājumu un viņu attiecības izjuka.
Vecāki esot piedāvājuši, lai piecus gadus vecais Džons pats izvēlas, pie kā labāk gribētu palikt: pie mātes vai pie tēva, kurš grasījās emigrēt uz Jaunzēlandi. Džons nolēma palikt pie mammas.
Taču drīz vien zēna audzināšanu uzņēmās mammas vecākā māsa Mimī, kurai pašai savu bērnu nebija. Mimī redzēja, ka Džūlija nevar nodrošināt bērnam piemērotus apstākļus, tādēļ pierunāja atdot zēnu viņai.
Džons izauga bez mātes un tēva klātbūtnes, kas neizbēgami ietekmēja viņa uzskatu un pasaules uztveres veidošanos. “Es vienmēr biju atšķirīgs no citiem. Kādēļ neviens mani neievēroja? Pāris skolotāji mani pamanīja un rosināja vairāk izpaust sevi, piemēram, gleznošanā un zīmēšanā. Taču pārsvarā viņi mani presēja, lai es kļūtu par sasodītu zobārstu vai skolotāju,” kādā intervijā atcerējās Džons.
Jau agrā bērnībā viņš sapratis, ka ir apveltīts ar īpašām spējām. “Es domāju, ka esmu ģēnijs, bet neviens vēl nav to pamanījis.
Pie sevis domāju: esmu vai nu ģēnijs, vai trakais. Bet, tā kā es nebiju iespundēts trako namā, tad nonācu pie secinājuma, ka esmu ģēnijs.
Būt ģēnijam ir ārprāta paveids. Savai tantei teicu, lai neuzdrošinās izmest manis rakstītos dzejoļus, jo kādreiz viņai nāksies to rūgti nožēlot, kad es kļūšu slavens.”
Džons sākumā vairāk bija aizrāvies ar zīmēšanu, bet 16 gadu vecumā viņš dāvanā no mātes saņēma savu pirmo ģitāru. Tolaik viņa attiecības ar māti bija uzlabojušās, taču pēc gada notika traģēdija: Džūlija pēc dēla apciemošanas gāja bojā autokatastrofā. Džonam tas bija smags trieciens, viņš centās remdēt sāpes ar alkoholu un iesaistīšanos kautiņos, bet, par laimi, atrada arī produktīvu veidu, kā paust savas emocijas: sacerot mūziku un attīstot ģitārspēles iemaņas.
Džona audžumāte Mimī par šo aizraušanos nebija sajūsmā, jo uzskatīja, ka lietderīgāk būtu pievērsties mācībām un kādas praktiskas profesijas apgūšanai.
“Ģitāra ir jauks hobijs, bet tu ar to nekad nevarēsi nopelnīt sev iztikai!” teikusi Mimī. Pēc dažiem gadiem, kad Džons jau bija kļuvis par miljonāru, viņš uzdāvināja Mimī dekoratīvu plāksni, kurā bija iegravēts šis teksts.
Radošais tandēms
Lenons savu pirmo grupu “The Quarrymen” izveidoja jau skolas laikā. Viņš uzaicināja pievienoties grupai pāris gadus jaunāko Polu Makartniju. Abus zēnus līdztekus mūzikai vienoja tas, ka arī Pols pusaudža vecumā bija zaudējis māti. Pols grupā iesaistīja savu draugu Džordžu Herisonu, kurš demonstrēja teicamas ģitārspēles iemaņas. Basģitāras spēli uzņēmās Lenona draugs Stjuarts Satklifs, un 1960. gadā dzima leģendārā grupa “The Beatles”.
Menedžeris viņiem sarunāja iespēju uzstāties Vācijas pilsētas Hamburgas naktsklubos, un grupai pievienojās bundzinieks Pīts Bests. Vēlāk grupas sastāvs mainījās, jo Satklifs nolēma palikt Vācijā, kur bija atradis draudzeni, bet pie bungām Bestu nomainīja Ringo Stārs.
Lenons, Makartnijs, Herisons un Stārs: šādā sastāvā “The Beatles” guva milzīgus panākumus, kļūstot par slavenāko grupu ne tikai Lielbritānijā, bet arī visā pasaulē.
“Love Me Do”, “Help!”, “Yesterday”, “Yellow Submarine”, “All You Need Is Love”, “Hey Jude”, “Come Together”, “Let It Be”: izcili hiti sekoja cits citam, ar zelta un platīna burtiem ierakstot “The Beatles” vārdu popmūzikas vēsturē.
“The Beatles” galvenais dzinējspēks bija Lenona un Makartnija radošais tandēms, kurā bija manāmas gan sadarbības, gan konkurences izpausmes. Sākumā grupas līderis bija Lenons, bet laika gaitā šo lomu arvien vairāk uzņēmās Makartnijs. Taču vēlāk Pols atzina, ka grupas biedri dievināja Džonu: “Viņš bija kā mūsu pašu Elviss. Mēs centāmies viņam līdzināties. Džons bija nedaudz vecāks par mums, un viņš bija arī gudrākais no mums.”
Arī tagad, sagaidot Lenona 80 gadu jubileju, Makartnijs intervijā BBC radio ļoti atzinīgi izteicies par savu draugu: “Man ļoti paveicās, ka satiku šo puisi, kurš tik labi mācēja radīt un spēlēt mūziku. Mēs bijām kā bērni, kas sākumā sper pirmos soļus, tad iemācās staigāt, bet vēlāk jau ir gatavi mesties skrējienā. Tā bija draudzīga sacensība, un domāju, ka mēs lieliski papildinājām viens otru.”
Taču pats Lenons pēc “The Beatles” izjukšanas uz grupas daiļradi atskatījās ar zināmu rūgtuma piedevu. Piemēram, viņš uzskatīja, ka grupas labākās dziesmas tā arī palika neierakstītas, jo tapušas Hamburgas posmā, kad “The Beatles” spēlēja dzīvos koncertus klubos, bet nevarēja pievērsties ierakstu veidošanai.
“Grupas menedžeris Braiens Epšteins mūs ietērpa uzvalkos, un mēs kļuvām ļoti, ļoti slaveni. Varētu teikt, ka mēs pārdevāmies. Mēs kā mūziķi bijām miruši.
Agrāk bijām pieraduši spēlēt stundu vai divas ilgus koncertus, bet tagad mums lika saīsināt uzstāšanos līdz 20 minūtēm un katru vakaru spēlēt vienas un tās pašas dziesmas,” atcerējās Lenons.
Joko ietekme
Pēkšņi atnākusī slava ietekmēja arī Džona privāto dzīvi. 1962. gadā, vēl pirms “bītlumānijas” sākuma, Džons apprecējās ar savu skolas laika draudzeni Sintiju, viņiem piedzima dēls Džulians. Grupas menedžeris Epšteins mudināja slēpt šo ziņu no sabiedrības, jo gribēja radīt priekšstatu, ka “The Beatles” puiši ir brīvi un pieejami.
Džons ar grupu arvien biežāk devās turnejās pa visu pasauli, bet Sintija ar bērnu palika mājās. Problēmas radīja arī Džona aizraušanās ar apreibinošo vielu lietošanu, jo viņš lielā daudzumā patērēja marihuānu, LSD un citas vielas. Džons stāstīja, ka dažādas tabletes lietojis jau Hamburgas turneju laikā, jo tas bijis vienīgais veids, kā izturēt stundām ilgu uzstāšanos.
“Man vienmēr ir bijušas vajadzīgas tabletes. Citiem arī, bet es tās patērēju vairāk, jo esmu trakāks par citiem.”
Lenona dēls Džulians atceras, ka agrā bērnībā juties tuvāks nevis savam tēvam, bet gan Makartnijam, kurš viņam par godu sarakstīja dziesmu “Hey Jude”.
“Man šķita, ka tēvs bija liekulis. Viņš sludināja mīlestību un mieru pasaulē, taču nebija gatavs veltīt to saviem tuvākajiem cilvēkiem: sievai un dēlam,” kādā intervijā atzina Džulians.
Viņa mātes un Lenona laulība izjuka, kad Sintija, kādu rītu atgriežoties no ceļojuma, savā mājā ieraudzīja Džonu kopā ar japāņu mākslinieci Joko Ono, kas bija tērpusies viņas halātā un jutās kā mājās. Lenons ar Joko bija iepazinies kādā mākslas galerijā, un viņi sāka vētrainu dēku. Džons izšķīrās no Sintijas; vēlāk Joko kļuva par viņa otro sievu.
Mūzikas vēstures pētnieki spriež, ka Joko parādīšanās uz skatuves paātrināja ne tikai Džona laulības, bet arī “The Beatles” izjukšanu.
“Es ievedu Joko savā dzīvē, bet radās iespaids, ka man jābūt pielaulātam vai nu grupai, vai nu Joko. Es izvēlējos Joko, un tā bija pareiza izvēle,” stāstīja Lenons. Viņš uzskatīja, ka tobrīd grupa jau bija izsmēlusi savu radošo potenciālu.
“Kad pēkšņi nomira grupas menedžeris Braiens, mēs sabrukām. Pols uzņēmās vadību un it kā veda mūs uz priekšu. Bet kas gan tā bija par virzību, ja mēs gājām pa riņķi? Tas bija beigu sākums.”
1969. gada septembrī Lenons paziņoja grupas biedriem, ka aiziet no “The Beatles”, drīz vien par solo karjeras sākšanu pavēstīja arī Makartnijs. Pasaules slavenākā grupa bija izjukusi. Atšķirībā no daudzām citām grupām, kas vēlāk pārdomā un atkal apvienojas, “The Beatles” gadījumā šķiršanās tiešām bija uz visiem laikiem, lai gan grupas biedriem tika piedāvāti desmitiem miljonu dolāru par jauniem koncertiem.
Bohēma apnikusi
Lenons pēc aiziešanas no grupas kopā ar Joko vairāk pievērsās sociāli aktīvai darbībai, aģitēja par mieru pasaulē un iestājās pret Vjetnamas karu.
“Es vienmēr esmu interesējies par politiku un iestājies pret “status quo”. Mani audzināja baidīties no policijas un nicināt armiju, kas savāc jaunus puišus nogalināšanai kaut kur pasaulē.”
Džons un Joko pārcēlās dzīvot uz ASV, bet prezidenta Niksona valdība bija saniknota par viņu sludināto pretkara propagandu un vairākus gadus nesekmīgi centās panākt abu izraidīšanu no valsts, ko neļāva īstenot tiesu vara.
1975. gada 9. oktobrī, kad Džons svinēja savu 35 gadu jubileju, Joko viņam sagādāja labāko dāvanu, laižot pasaulē dēlu Šonu. Pirmā dēla audzināšanā Džons neiesaistījās gandrīz nemaz, bet Šonam viņš bija gādīgs tētis, kurš galveno uzmanību veltīja dēlam, nevis savai karjerai.
Iespējams, arī bohēma un mākslinieka dzīvesveids Džonam jau bija apnicis.
Intervijās viņš stāstīja, ka būt māksliniekam ir sasodīti grūti, ne velti van Gogs, Hemingvejs un daudzi citi izdarīja pašnāvību. “Rokenrols man vairs nesagādāja prieku. Es negribēju braukt uz Lasvegasu un dziedāt savus lielākos hitus vai, ja paveiksies, nonākt ellē, kur tagad ir Elviss Preslijs.”
Taču neilgi pirms traģiskās nāves Lenons kopā ar Joko bija ierakstījis jaunu albumu un izklausījās optimisma pilns. Uz jautājumu, kad viņš plāno doties pensijā, Džons atbildēja, ka viņam vēl nav šādu plānu, bet Joko piebilda: “Viņš droši vien strādās līdz 80 gadu vecumam vai savas nāves brīdim.”
Diemžēl šis brīdis pienāca daudz ātrāk, nekā gaidīts, lai gan “The Beatles” preses sekretārs Dereks Teilors jau 1966. gadā bija izteicies: “Es raizējos par cilvēkiem ar šaujamo. Kenediju vairs nevar novākt, viņš jau ir nošauts, bet vienmēr var uzbrukt Džonam Lenonam.” Šīs bažas piepildījās 1980. gada 8. decembrī, kad Ņujorkā pie Lenona mājas viņam uzbruka slepkava Marks Čepmens.
Dažas stundas iepriekš viņš pamanījās palūgt Lenona autogrāfu, bet vēlu vakarā sagaidīja, kad Džons ar Joko atgriezās mājās, un raidīja Džona ķermenī vairākas lodes.
Mūsdienās būtu reperis
Čepmens bija pašpasludināts kristietības aizstāvis, kuru cita starpā bija nokaitinājuši Lenona izteikumi, ka viņš esot populārāks par Jēzu. Bet vēlāk Čepmens, kuram tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu, atzinās, ka nogalinājis Lenonu, jo gribēja kļūt slavens. “Es domāju: ja nogalināšu Lenonu, tad pats būšu kļuvis par ievērojamu personu, bet tā vietā es kļuvu par slepkavu, un slepkavas nav ievērojami,” atzina Čepmens.
“Tā bija ļoti savtīga rīcība. Man ļoti žēl par ciešanām, ko esmu nodarījis Joko.” Čepmens izteicies, ka par savu rīcību bija pelnījis nāvessodu, bet Ņujorkas štatā tas ir atcelts.
Čepmenam tagad ir 65 gadi, un viņš jau vairākkārt lūdzis varas iestādes atbrīvot viņu no ieslodzījuma, bet visi lūgumi ir noraidīti.
Pret to iebilst arī Lenona atraitne Joko Ono. “Ja viņš ko tādu ir pastrādājis vienreiz, tad varētu arī otrreiz. Viņš varētu uzbrukt man, Šonam vai kādam citam.”
Ņujorkas štata Ieslodzījuma vietu pārvalde, noraidot Čepmena prasību par pirmstermiņa atbrīvošanu, uzsver, ka ar šo noziegumu viņš nodarījis ciešanas ne tikai Lenona ģimenei un grupas biedriem, bet arī visai pasaulei, jo miljoniem cilvēku liegta iespēja baudīt Džona talanta augļus.
Par mūziķiem ir kļuvuši abi Džona dēli, Džulians un Šons, lai gan viņiem iedzimusi tikai neliela daļa no tēva talanta. Joko Ono, atbildot uz jautājumu, ko Džons darītu mūsdienās, ja viņa mūžs nebūtu aprāvies tik pāragri, paudusi viedokli, ka Lenons būtu kļuvis par reperi un aktīvi darbotos internetā, jo viņam vienmēr paticis izmēģināt visu jauno.
Savukārt pats Džons savā pēdējā intervijā, kas tapusi dažas dienas pirms nāves, par savu daiļradi izteicās šādi: “Es nekad neesmu apgalvojis, ka zinu atbildes uz dzīves jautājumiem. Es tikai radīju dziesmas un centos pēc iespējas godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem. Ja kāds no manis gaidīja ko vairāk, tās ir ilūzijas.”
