Svētes ezers 2
Mīļai vietai daudz vārdu – arī Svētezers, Dreimanis, Dreimaņu ezers, Dreimanītis. Pavisam Krustkalnu rezervātā ir 13 ezeru – lieli un mazi, skaisti un arī mazāk skaisti, jo aizaugdami sāk pārvērsties purvos.
Lielākais un dīvainākais no tiem Svētais ezers ar ezera spoguli 49 ha, vidējais dziļums – 4,9 m, maksimālais dziļums – 8,8 m. No ezera uz Aivieksti iztek Svētupe. Ezerā ir Klētiņas līcis, Dreimaņu līcis, Krāku līcis. Kartogrāfiski Svētes (Swete) ezers iezīmēts jau 18. gadsimta beigās Mellina kartē.
Bet visu brīnumu brīnums ir Velna Pirksts. Šī ļoti šaurā, bet puskilometru garā pussala kā milzīgs zobens iesniedzas līdz Svētā ezera pašam vidum, sadalot to divās daļās. Izskatās, ka te būtu būvēts, bet nepabeigts ceļa uzbērums pāri ezeram.
Nevienā Latvijas ezerā es nebiju piedzīvojis tik stāvus zemūdens krastus, kādi tie ir, brienot Svētezerā no Velna Pirksta; viens solis no krasta, un es pazudu dzidrajā ūdenī pāri galvai. Velna Pirksts ir izveidojies no saldūdens avotkaļķiem, un tāpēc tas var līdzināties klintij, jo ir tāda paša materiāla kā mūsu zaudētais Staburags.
Visa plašā ieleja, pa kuru plūst Svētupe, šeit avotkaļķu nogulumiem bagāta. Trīs kilometrus uz dienvidiem no Svētes ezera ir seni un plaši avotkaļķu karjeri, kas pieplūduši ar ūdeni un tagad pārvērtušies dīvainu ezeru virknēs ar šaurām pussalām.
Tautā tos sauc par Kaļķu dīķiem, bet zemo, plašo ieleju – par Niedrušku, bet Svētupi – par Svēto Niedruškas purvu. Augstākus pacēlumus šajā ielejā sauc par salām: Kabiņsala (te bijušas divas mājvietas), Struņķu sala, Garā sala u. c.
Krāka un Velna Pirksts Par Velna Pirkstu saglabājusies tikai viena īsi aprauta teika: “Velns gribējis būvēt tiltu pāri Svētes ezeram uz Dūku ezeru. Kad darbs bijis padarīts līdz pusei, iedziedājies gailis, un tilts palicis neuzcelts.”
Vietējie ļaudis un ģeogrāfi vērtē, ka milzīgi garo pussalu ir veidojusi Krāka – varena avotu grupa Svētes ezera rietumu krastā nepilnu kilometru ziemeļos no Dreimaņiem un 0,5 km no Velna Pirksta. Rakstos minēts, ka tur izplūst septiņi avoti. Bet 1980. gada vasarā es saskaitīju piecus avotu strautus, kas, dziedādami spēlēdami, saules zaķīšos mirdzēdami, lēca pāri akmeņiem no stāvās nogāzes uz savu svēto ezeru.
Krākas ūdens plūsmu 2008. gadā noteica Dabas retumu krātuves datubāzes uzturētājs Ansis Opmanis. Pēc viņa mērījumiem, tur izplūst 17,4 litri ūdens sekundē.
Jau 1980. gadā Artūrs Sarmonis man stāstīja: “Pirms 30 gadiem, kad es te uz Dreimaņiem atnācu, Krākā ūdens bija divreiz vairāk. Tad jau pie mājām varēja dzirdēt, kā Krāka krāc.”
Iveta Politere pierakstījusi seno vērojumu, ka vietējie lazdonieši jau zinājuši – ja dzirdamas Krākas, būs slikts laiks, kad Krākas nedzird, laiks būs labs. Vēl I. Politere min šādu teiku: “Kāda sieviete izmantojusi Krākas ūdeni dziedniecības nolūkos, ārstējusi apkārtējos ļaudis. Viņu sākuši saukt par raganu, bet dūksti, kurā viņa noslīcinājusies, tagad sauc par Raganaci.” Raganacs ir mazs, mazs 0,3 ha ezeriņš kā purva bezdibenis pāris simts metru ziemeļrietumos no Dambru mājām.
