Svētais ezers ar velna pirkstu. Guntis Eniņš pēta Mārcienas pagasta brīnumus 2
Šis dabas un vietvārdu joks atrodas Krustkalnu rezervātā Āronas paugurlīdzenumā. Re, un vēlreiz joks: līdzenums, bet kalni krustu šķērsu sastājušies, ar mežu apauguši, ceļus grūti izlocīt un saimniecības iekopt. Baltais lielceļš no Mārcienas uz Ļaudonu izvijas līču loču pa Madonas–Trepes valni, kuru pirms cilvēku ienākšanas veidojis lielais ledājs, agrāk saukts arī par šļūdoni.
Šis ģeoloģiskais valnis veido rezervāta mugurkaulu 8,5 km garā posmā starp Labonas ezeru un Aiviekstes terasēto ieleju. Pauguru grēdām te savi nosaukumi: Dvēseles kalns, Drikšņa kalns, Mellīškalns, Dzērves kalns, Laivaskalns un vēl citi.
Rezervātu šeit izveidoja 1977. gadā 2915 ha platībā. Tagad šajā 30 kvadrātkilometru kalnu un purvu zemē vairs atlikušas tikai četras vēl daļēji apdzīvotas viensētas.
Šo zemi es skatīju 1980. gada vasarā, kad atvaļinājuma laikā ar dažiem palīgiem devos turp, lai meklētu, mērītu un pētītu dižkokus. Mums bija tiesības apmesties pie Svētezera Dreimaņu senlaiku rijā uz siena. Simtgadu vecajā mājā apgrozījās daudz cilvēku. Tur es iepazinos ar veco mežu profesoru Artūru Kundziņu. Tā bija ar lietiem un sauli mainīga vasara, bagāta ogām un sēnēm. Mēs katru dienu gatavojām baraviku vai gaileņu mērci un saldajā baudījām krēmus, ko sataisījām, sajaucot zemenes, avenes vai mellenes ar lauku krējumu, ko pirkām Rogānu mājās.
Mazs izraksts no tālaika piezīmju bloka: “Mēru 4,9 m resnu dižozolu Svētezera krastā. Ļoti skaists. Kupls. Aug stāvā kraujā. Zemzarītis. Zari liecas pār nogāzi uz leju vēl zemāk par ozola saknēm, kā zemi svētīdami. Stumbrs līks, ar iecirstām rētām un dedzinātu dobumu. Apkārt bērzu jaunaudze ar neredzēti lielām meža zemenēm. Skaistais Svētes ezers pie ozola kājām. Latvijas lauku ainava uz visām pusēm (toreiz vēl krūmos neaizaugusi). Te varētu būt upuru altāris. Brīnišķīgi skati atkal vēl un vēlreiz apliecina, ka Latvija ir skaistākā zeme. Mēs ejam pa Svētezera un Dūku ezera apkārtnes kalniem, un attālumi mums pazūd kā putniem – mēs kļūstam spārnoti. Kā var tevi nemīlēt, mana Latvija?”
