Spageti reliģija: Vai turpināsim palikt slikta Reliģisko organizāciju likuma džungļos? 9
Autori: Viktors Ivbulis, Maija Kūle
Paldies “Latvijas Avīzei” un Mārai Libekai par saturā feļetonam līdzīgo rakstu 19. oktobra “LA” numurā ar virsrakstu “Neļaus sludināt tefteļu un makaronu gaismu”, kurā ir sniegta pamatīga informācija par parodiju ar politisku zemtekstu, reliģijas iedibināšanas veidā izsmejot Rietumu pasaulē valdošo, neierobežoto patērētāju sabiedrības un izplūdušo cilvēktiesību kultu. Un diez vai tā ir tikai anti jeb parodijreliģija, ko valsts notāre Aija Zundure ir izmantojusi par pamatu Tieslietu ministrijas lēmumam nereģistrēt “pastafariciānisma draudzi”.
Nepārsteidz tas, ka šī “draudze” (kuru it kā nedrīkst par tādu saukt pirms reģistrēšanas) ir iesniegusi Rīgas administratīvajā rajona tiesā prasību pret atteikšanos to reģistrēt, bet pārsteidz tas, ka rakstveida process tiešām notiks 1. decembrī, kad arī būšot zināms spriedums vai nolēmums. Ringolds Balodis, kurš ilgstoši ir bijis reliģisko organizāciju dažādu uzraugu lomā un, iespējams, jūtas atbildīgs par 1995. gada Reliģisko organizāciju likuma pamatprincipu neaizskaramību, gan teic: “Nevar izslēgt, ka Uzņēmumu reģistram pieteikumus dod arī asprāši.” Taču var sanākt tā, ka tiesa var būt spiesta nopietni izturēties pret šo asprāšu atklāti nenosauktā nolūkā radīto “spageti” reliģiju.
“Draudze” nav visās reliģijās
“Pastafariciānisma draudzi”, iespējams, drošu dara juceklīgais un visādi tulkojamais Latvijas Reliģisko organizāciju likums – juceklīgais tāpēc, ka visas iespējamās reliģijas pamatlikumā ir samestas kopā un to veidojumiem ir piešķirti vairāki tikai kristīgajās baznīcās ieviestie apzīmējumi, sākot ar “draudzi”. Tādu veidojumu kā “draudze” nav visās reliģijās, piemēram, hinduismā.
Citēsim dažus Latvijas Reliģisko organizāciju likuma pantus ar īsiem komentāriem.
“7.1. pants. Draudzes dibinātāju vidū jābūt ne mazāk kā 20 Latvijas pilsoņiem vai personām, kuras ir reģistrētas iedzīvotāju reģistrā un ir sasniegušas 18 gadu vecumu.” (Tas ir, nav grūti sagādāt šādu cilvēku skaitu.)
“8.1. pants. Pirms reliģiskās organizācijas vai tās iestādes reģistrācijas reģistra iestāde, tas ir LR Uzņēmumu reģistrs, lūdz Tieslietu ministrijas atzinumu par reliģiskās organizācijas vai tās iestādes statūtos (satversmē, nolikumā) norādīto darbības mērķu un uzdevumu atbilstību normatīvajiem aktiem, kā arī to, vai reliģiskās organizācijas darbība/mācība nevar apdraudēt cilvēka tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.” (No “LA” rakstā minētā par “pastafariciānisma draudzi” nekas tāds tieši neizriet, kas neļautu to reģistrēt.)
“13.1. pants. Reliģiskās organizācijas ar to reģistrācijas brīdi iegūst juridiskās personas statusu.” (Tas attiecas uz visām draudzēm.)
“15.1. pants. Reliģiskajām organizācijām ir tiesības veikt saimniecisko darbību. Ja reliģiskās organizācijas ienākumi no saimnieciskās darbības gada laikā 500 reizes pārsniedz minimālo mēnešalgu, kuru valdība noteikusi attiecīgajam laika posmam, šai organizācijai jādibina savs uzņēmums, kas jāreģistrē saskaņā ar esošajiem likumdošanas aktiem.” (Uzsvērsim: to darīt var katra draudze un nekas nav pateikts, vai saimnieciskajai darbībai tiek prasīts kāds sakars ar draudzes reliģisko darbību vai kur jānovirza gūtā peļņa.)
Igaunija un Lietuva būs situācijai gatavākas
Vēl tad, kad Eiropai nedraudēja labākas dzīves meklētāju briesmas, vairāku nozaru zinātnieku grupa bija jau izstrādājusi priekšlikumus, kā attīstītas Latvijas sabiedrībā būtu jāmaina tik sen pieņemtais Reliģisko organizāciju likums. Bijām pat izstrādājuši realitātei atbilstoša likuma uzmetumu. Ar mums tikās Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvaldes priekšniece Jekaterina Macuka un pamatoja viedokli, ka likums nav jāmaina. Bet iesniegums tolaik bija uzrakstīts tieslietu ministram.
Tagad stāvoklis Eiropā ir krasi mainījies un reāli diez vai jebkad uzlabosies, jo no pārapdzīvotības un no cilšu vai reliģiska rakstura dzīvībai bīstamām nesaskaņām cietušo vidus daudzu Āfrikas un Āzijas valstu apņēmīgākajiem cilvēkiem vienmēr būs vēlme doties pāri Vidusjūrai. Tādēļ būtu pēdējais laiks padomāt, kā veidosies pieaugoša skaita ļoti ticīgu migrantu sabiedriskā dzīve Latvijas likumdošanas ietvaros.
Izskatās, ka jaunajiem apstākļiem būs gatavāka Igaunija un Lietuva.
Igaunijas likumā vairākkārt ir uzsvērta reliģisko organizāciju piederība pie bezpeļņas organizācijām. Tās ir daļa no bezpeļņas reģistra, tātad kaut kas pretējs Latvijas likumam. Lietuviešu likums savukārt izceļas ar to, ka valsts atzīst deviņas tradicionālo reliģiju organizācijas, kuras ir Lietuvas vēsturiskā, garīgā un sociālā mantojuma sastāvdaļa: romiešu katoļu, grieķu katoļu, evaņģēlisko luterāņu, evaņģēlisko reformatoru, krievu ortodokso, vecticībnieku, jūdaistu, sunnītu musulmaņu un karaītu (jūdaistu atzarojuma). Ja valsts atzīšanas vēlmi izsaka citu reliģiju organizācijas, tām jānogaida 25 gadi līdz Seima lēmuma pieņemšanai.
Latvijas Tieslietu ministrija ziņo, ka pie mums reģistrētas 27 konfesijas un 1179 draudzes (dati par 2013. gadu). Par to darbību tiek rakstītas atskaites.
Par krišnaītiem nosauktā Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības Latvijas savienība ir ar 11 draudzēm un iegūst baznīcām līdzīgu statusu. Vēl ir viena hinduistu reliģiskā organizācija, kurā droši vien ir reģistrējušies Latvijā dzīvojošie indieši.
Hinduisms ir reliģija, kurā nevar pāriet, un, to zinādams, Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības dibinātājs savu organizāciju nosaucis par starptautisku Krišnas apziņas biedrību. Tātad tā nav hinduismam pieskaitāma.
Vēl speciālie likumi
Un tas vēl nav viss. Likuma 5.7. pantā ir lakoniski pateikts: “Valsts un reliģisko savienību attiecības var regulēt speciāli likumi.” Latvijas likuma ietvaros 2004. gadā tika parakstīts līgums starp valsti un septiņām tradicionālajām baznīcām. Katoļu baznīcai ir īpašas saistības ar Vatikānu. Savukārt 2008. gadā LR Saeima pieņēmusi “Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumu”. Šie līgumi un likumi ir veidoti paralēli Reliģisko organizāciju likumam un to neietekmē. Kāpēc nevar izstrādāt vienotu likumu, kas veidotu vienotu sistēmu, atsevišķi izdalot nosaukto tradicionālo reliģiju tiesības un lietojot jaunu terminoloģiju reliģijām, kam nav draudžu un pārējās kristiešu hierarhijas?
Vai tiešām joprojām nav skaidrs, ka kopš 1995. gada slauktā svētā govs – Latvijas Reliģisko organizāciju likums – diez vai jebkad ir devusi pienu, bet var izaudzēt nikna buļļa ragus?
