Sandra Caune pārdos skaistumkopšanas biznesu Īrijā un atgriezīsies Latvijā 9
“Pēc tā, kam esmu izgājusi cauri, patlaban ne no kā nebaidos. Ja bizness izputēs, varu darboties kādā no savām specialitātēm, varu kaut vai atgriezties slimnīcā ļoti labi apmaksātajā māsas palīga darbā vai beigu beigās iet mājas tīrīt,” teic Sandra. Viņa atzīst – abi ar vīru, erudīto biznesa konsultantu Maiklu Džordanu lēmuši par atgriešanos Latvijā tāpēc, ka šeit Sandrai ir ģimene un Maiklam mūsu valsts patīk.
Pirms 12 gadiem Sandra Caune devās uz Īriju pelnīt naudu parādu nomaksai un bērnu skološanai. Bijusī kultūras darbiniece un Jēkabpils uzņēmēja šajā laikā Latvijā pabeidza divas augstskolas, ieguva aptuveni desmit profesionālās izglītības sertifikātus Īrijā un Latvijā, izveidoja veiksmīgu skaistumkopšanas biznesu Dublinā, turpina mācīties un… nākamo desmit gadu laikā ir iecerējusi atgriezties Latvijā, lai iegūtās zināšanas un pieredzi nodotu citiem.
Dzīve pirms Īrijas
Kordiriģentei, māksliniecisko kolektīvu un kultūras namu vadītājai Sandrai un viņas dzīvesbiedram pēc valsts neatkarības atjaunošanas Jēkabpils pusē piederēja vairāki pārtikas veikaliņi, kas, rūpīgi loloti, darbības sākumā nesa arī labu peļņu. Tolaik produktu nepietika, piegāžu veikaliem nebija, paši īpašnieki trijos naktī devās uz Rīgas vairumtirdzniecības bāzēm iegādāties vajadzīgo preču klāstu.
“Tad VID Nodokļu pārvalde pakāpeniski sāka pievilkt grožus, par sīkiem pārkāpumiem lika maksāt lielas soda naudas, Latvijā ienāca arī lielveikali, un mēs arī nebijām pietiekami zinoši uzņēmējdarbībā. Pajuka arī personīgā dzīve, kārpījos biznesā, cik varēju, tomēr beigās pēc VID lielajām soda naudām biznesu iznīcināja. VID attieksme tolaik bija šāda: ja tu kaut kur kļūdījies – man nepareizi bija izsists kases čeks –, tad tu zodz, slēp visu. Pavisam cita attieksme tolaik bija. Visus uzņēmumus tikai sodīja neskaitāmajās pārbaudēs. Ugunsdzēsēji, policija, visi, kam nebija slinkums, nāca pārbaudīt un vienmēr kaut ko atrada, vienmēr lika naudas sodus. Brīdinājumu vai pamācību tolaik nebija,” atceras Sandra. Viņa tolaik deva darbu 12 cilvēkiem, kam nebija nozīmes VID lēmumu pieņemšanā.
Sandra bija palikusi viena ar diviem bērniem. Viņa nekad nav saņēmusi sociālos pabalstus. Vispirms izmēģināja strādāt Amerikā, tomēr pēc dažiem mēnešiem, guvusi pieredzi un sapratusi, ka tā tomēr pārāk tālu, atgriezās Latvijā. Iestājās darbā veikalā “Maxima” (tolaik “T-Market”) par maiņas vadītāju, kas nozīmēja ik dienu 12 – 14 stundu darbu un 120 latu algu. Sešos no rīta bija jāpieņem preces un vakarā pēc veikala slēgšanas tās jāievieto plauktos. “Ja atvēri muti, lai izteiktu neapmierinātību, vai negribēji kaut ko darīt, tad desmit citi jau stāvēja rindā uz tavu vietu. Bija ļoti, ļoti grūti laiki. Iespējams, ne visiem, man gan. Rēķinos bija jāmaksā 70 – 80 lati. Es veikalā “Maxima” izturēju trīs mēnešus,” stāsta Sandra.
Vīrs uzturlīdzekļus bērniem nav maksājis, sociālajā dienestā Sandrai pateica – jums ir trīs istabu dzīvoklis un automašīna, tāpēc pabalsts nepienākas. Sandra 35 gadu vecumā devās uz Rīgu, kur viņu neņēma darbā par pārdevēju, norādot, ka esot “pārāk veca”.
