Vilnis Zariņš: Okupācijas paliekas perinās ne tikai akmens krāvumos 43
Pēdējā laikā pastiprināta sabiedrības uzmanība Latvijā pievērsta Pārdaugavas veidojumam, kas okupācijas periodā celts par godu “Rīgas un Padomju Latvijas atbrīvošanai”. Tikko Maskavā par to esot skaidrojies arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš stāsta: “Krievijā medijiem tas ir jautājums numur viens. Man ir jāskaidro, ka, pirmkārt, pieminekli neviens negrasās nojaukt, jo tas ir pretrunā gan Krievijas–Latvijas attiecīgajam līgumam, gan arī patiešām radītu ļoti nežēlīgu spriedzi sabiedrībā, un tas vienkārši nav pareizi.”
Minētā “atbrīvošana” esot notikusi 1944. gada 13. oktobrī. Patiesībā minētais nosaukums aizsedz daudzus noziegumus, ko Otrā pasaules kara laikā un pēc tā Latvijā pastrādājušas totalitārās valstis. “Padomju Latviju” Molotova–Ribentropa pakta rezultātā radīja PSRS okupanti. Šā pakta dalībnieces iecietīgi raudzījās viena uz otras agresiju pret kaimiņzemēm. Draudzība, ko nostiprināja kopīgs karš pret Poliju, ilga nepilnus divus gadus. Tā beidzās ar savstarpēju karu. 1941. gada jūlijā Vācijas karaspēks “atbrīvoja” Rīgu no PSRS okupantiem, bet 1944. gada oktobrī PSRS karaspēks “atbrīvoja” Rīgu no vācu okupantiem.
Latvijas okupācija 1940. gada jūnijā un ikviena okupantu maiņa pēc tās nesa nāvi, deportāciju vai bēgļu gaitas daudziem Latvijas pilsoņiem. Visiem tās vēstīja nelaimi un bēdas. Okupācijas vai okupantu maiņas svinēšana ir apvainojums okupantu upuriem. Arī 1941. gada 1. jūlija svinēšana, ko ierosinājuši daži Latvijas pilsoņi, būtu dziļš netaktiskums. Atbrīvotāju godu pelna tie, kas atbrīvo paverdzinātu tautu un atgriežas savā zemē, nevis tie, kas vienus kaimiņu tautai naidīgus okupantus padzen, lai paši uzkundzētos tās zemē.
Dažreiz okupantu maiņas zīmi Pārdaugavā mēdz dēvēt par “uzvaras pieminekli”. Tādam nosaukumam nav jēgas. Kā okupēta teritorija Latvija nevarēja ne ciest sakāvi, ne arī uzvarēt.
Pirmajos pēckara gados Padomju Savienības oficiālā propaganda lielu uzmanību kara notikumiem neveltīja. Tie daudziem vēl bija svaigā atmiņā. Arī sāpes par zaudētajiem tuviniekiem. Kara dalībnieki bija pieredzējuši padomju virspavēlniecības nemākulību, ko kara sākumā vēl asāku darīja virsnieku trūkums trīsdesmito gadu beigās notikušo staļinisko “tīrīšanu” dēļ.
Brežņeva varas periodā PSRS propagandā par apbrīnas un jūsmošanas objektu tika padarīts karš pret neapšaubāmi ļaunu varu – hitlerisko Vāciju. Kara notikumu konkrētās detaļas vairākums PSRS iedzīvotāju tad jau bija daļēji piemirsuši, bet varoņu un uzvarētāju togās, ko PSRS propaganda savas zemes iedzīvotājiem dalīja devīgi, labprāt tinās gandrīz ikviens. Latvijā okupanti iepludināja daudzus simtus tūkstošus iebraucēju no PSRS. Viņu pašapziņas uzturēšanai uzcēla okupantu maiņas piemiņas zīmi. Latvijā tā ir svešķermenis, kas materializē okupantu ņirgāšanos par iekarotu tautu un par politikas pamatjēdzieniem.
Okupācijas palieku Latvijā vēl ir daudz. Tās perinās ne tikai akmens krāvumos, bet izglītībā un citās dzīves nozarēs. Spēcīgākais ierocis to pārvarēšanai būs patiesība. Un visu Latvijai lojālo pilsoņu vienotība un neatlaidība.
