Svešinieku mierinājums. Vai Latvijai jābūt Venēcijas mākslas biennālē? 0
Ja man šo jautājumu uzdotu kā mākslas zinātniecei, tad atbilde viennozīmīgi būtu – jā. Latvijas māksliniekiem tur ir jābūt, jo Venēcijas mākslas biennāle (VB), kas notiek reizi divos gados, ir vecākais un prestižākais notikums starptautiskajā mākslas dzīvē, kurā ar savām ekspozīcijām piedalās valstis no visas pasaules.
Te māksliniekiem ir iespēja parādīt savu veikumu, tapt ieraudzītiem un novērtētiem starptautiskā kontekstā. Ja man jāatbild kā sabiedrības loceklim, tad aktuāli kļūst vairāki jautājumi, kurus vēlētos uzzināt, pirms atbildu.
Pirmais jautājums būtu – kāds ir mērķis dalībai šajā (tāpat kā jebkurā citā) starptautiskajā pasākumā? Vai mērķis ir tikai piedalīties, iekārtot ekspozīciju, iedzert itāļu vīnus atklāšanas burziņā un braukt mājās? Vai arī turpināt strādāt biennālē visu tās norises laiku, lai Kultūras ministrijas (KM) uzdevumā (jo tas ir valstisks pasākums) dibinātu tālākus profesionālus kontaktus – sistemātiski strādāt ar medijiem, uzaicināt uz Latviju kādu mākslas superzvaigzni, biennāles kuratoram uzdāvināt vairākas grāmatas par Latvijas mākslu, salīgt ievērojamus lektorus lekciju cikliem mākslas augstskolās, protams, veicināt Latvijas mākslinieku iekļaušanos starptautiskajā mākslas vidē utt., utt.
Biznesa projektos, lai saņemtu finansējumu ārējā tirgus apgūšanai, vienmēr tiek prasīta atgriezeniskā saite – cik un kāda līmeņa kontakti tālākai attīstībai nodibināti. Tas ir valstiska mēroga jautājums, par ko būtu jādomā KM, ietverot to jau projekta konkursa nolikumā un paredzot attiecīgu finansējumu, tā domājot par ilgtspējīgu attīstību, kas dod pienesumu visai vizuālās mākslas kā nozares attīstībai.
Mākslu, protams, nevar salīdzināt ar biznesu, bet dažas biznesa shēmas arī šeit darbojas ļoti labi.
Nākamais būtu jautājums par to, kā notiek dalībnieku izvēles procedūra. KM mājaslapā gan izlasāmi publiskā iepirkuma noteikumi un vērtēšanas kritēriji, bet informācija par to, cik un kādus punktus savācis katrs pretendents, nav pieejama. Ja tā ir slēpjama, tad rodas bažas par procedūras atklātību un tīrību. Šoreiz izvēlētie VB dalībnieki Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks, tāpat kā gandrīz visi pēdējo gadu Venēcijas biennāļu dalībnieki, ir saistīti ar LMA Vizuālās komunikācijas nodaļu (izņemot mākslinieku Gintu Gabrānu), pārstāvot šauru t. s. neokonceptuālistu virzienu. Par ekspozīcijas organizatoru izvēlēts “kim? Laikmetīgās mākslas centrs”, kas ir KM sadarbības partneris laikmetīgās māk-slas jomā, tātad tam būtu jārūpējas par visu mākslas virzienu un to pārstāvju iespēju eksponēt darbus (te varētu atjaunot diskusiju par jēdzienu – laikmetīgā māksla). Taču “kim?” darbība neliecina par deleģētās valsts funkcijas izpratni un pārdomātu realizāciju.
Tomēr, pateicoties šim KM finansējumam, “kim?” varēja izpildīt nolikuma prasības par atbilstošo finanšu vidējo apgrozījumu iepriekšējo triju gadu laikā. Līdz ar otro noteikumu, kas prasīja būt organizējušam līdzīgu starptautiska mēroga kultūras pasākumu, pretendentu skaits saruka līdz trīs. Vai tas nav par maz, lai izvēlētos dalībniekus tik nozīmīgam pasākumam?
Pateicoties privātajiem sponsoriem, šogad Latvijas paviljons atradīsies norises centrā – Arsenāla teritorijā. Pirmo reizi Latvijas mākslinieku izvēlē ekspozīcijas veidošanā piedalās ārvalstu pārstāvji – prestižās Ņujorkas organizācijas Art in General kuratores. Ar viņu gādību Ņujorkā jau martā tika sarīkota mākslinieku pirmsbiennāles darbu skate un preses konference. Pasākumi Ņujorkā notika Latvijas medijos daudz piesauktās mākslas meses Armory Show laikā, radot iespaidu, ka Latvijas mākslinieku darbiem varētu būt kāda saistība ar šo mākslas pasākumu. Informācija Armory Show mājaslapā gan liecina, ka Art in General šī pasākuma ietvaros prezentēja ar Latviju nesaistītus māksliniekus. Tomēr līdz ar to kupls ir kļuvis kopējais dalībnieku pulciņš – bez diviem māksliniekiem un tehniskās komandas trīs cilvēku sastāvā Latviju pārstāv arī trīs kuratores un divas komisāres – tik lielu personālu algot neatļaujas pat valstis ar daudz iespaidīgāku VB budžetu. Vai varbūt viņu finansējums tiek tērēts mērķtiecīgāk? Komiska šķiet piecu kuratoru rosība nelielajā Ņujorkas izstāžu zālē, iekārtojot izstādi ar trim fotogrāfijām un vienu monitoru. Nezinu, kādi bija citu pretendentu pieteikumi, bet kuratores Alises Tīfentāles koncepcija šķiet pavirša un sagatavota, lai izpatiktu visiem, – intervijā Arterritory.com vienā teikumā tiek apelēts pie “vietējām tradīcijām”, piesaucot K. Salmani un K. Podnieku kā V. Purvīša un Ģ. Eliasa tēmu turpinātājus, citā noliegta “latviskās” mākslas spēja piesaistīt “globāli domājošo mākslas profesionāļu un interesentu auditoriju”. Kuratores atziņa, ka “mūsdienu mākslas valodas sasaiste ar specifiski vietējo tradīciju un tēmu loku ir tieši tas, ko Venēcijas biennāles auditorija sagaida no nacionālās ekspozīcijas”, man liek domāt par svešinieku mierinājumu – tie no ārpuses ar “īsto” pieredzi un zināšanām dzēsīs visas šaubas un kompleksus.
Par to, kāda izskatīsies VB Latvijas ekspozīcija, vēl pāragri spriest. Mākslas darba definēšana vēl negarantē to, ka pats darbs būs labs. Un jebkura “eksperta” attieksme pret mākslu, kā zināms, vairāk stāsta par viņa paša personīgajām vērtībām nekā par mākslu pašu.
Uzticoties K. Salmaņa asprātībai, jācer, ka viņa instalācija – nocirstais, ar zariem uz leju piekārtais koks – būs bagātināts ar jaunām nozīmēm, līdzībām, simboliem, jo otrādi apgriezts koks, kopš tas 1969. gadā pirmo reizi parādījās mākslinieka Roberta Smitsona darbos, savus uznācienus uz mākslas skatuves piedzīvojis Steve Tobin, Sam Durant, Shinji Turner-Yamamoto un neskaitāmu citu mūsdienu mākslinieku veikumos, kur savienojumā ar spoguļiem, krāsām, betonu, skaņām, reflektējis par dzīvības, nāves, dabas trausluma, cilvēka piederības apzināšanos savai zemei un citām tēmām. Cerams, ka K. Podnieks jaunajos darbos būs nedaudz izmainījis skatpunktu, kas ļaus labāk nolasīt viņa ideju. Jo mani kā skatītāju neinteresē tehniski sarežģītais tapšanas process, mani interesē pārliecinošs rezultāts. Kamēr mēs mēģināsim ielauzties “rietumos” ar to, kā viņiem pašiem ir daudz – “globāli saprotamā” valoda, mēģinājumi var ciest neveiksmi. Mums atliek meklēt spēcīgas personības, kurās domas lidojums apvienots ar amatniecisko meistarību, bet par nacionālo piederību lai gādā saknes – zemapziņa. Ne velti plašāko starptautisko skanējumu līdz šim guvusi Ginta Gabrāna VB ekspozīcija. Noslēgumā, atgriežoties pie “nacionālās” mākslas, kokiem un nocirstām saknēm, prātā nāk reliģiju pētnieka Mirčas Eliades reiz teiktais – ja augi un mēs nākam no vienas dzemdes, tad mēs esam dvīņi. Mēs nemirsim no atdalīšanas, kā to dara savienotie dvīņi, tomēr mums vajadzētu būt ar tiem kopā.
Man kā sabiedrības loceklim gribētos saņemt atbildes uz šiem jautājumiem un rosināt diskusiju ar vienu mērķi – veicināt mākslas attīstību un sabiedrības izpratni par to.
