Atis Klimovičs: Svešinieku “intereses” Afganistānā 4
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen publiskotā ziņa, ka Krievijas izlūkdienests GRU maksājot honorārus afgāņu radikālajam grupējumam “Taleban” par koalīcijas spēku – galvenokārt amerikāņu karavīru – nogalināšanu, nav kļuvis par negaidītu un pārsteidzošu jaunumu.
Tā būtu drīzāk pretējā gadījumā, ja izrādītos, ka Kremlis par notikumiem ilgstošus karus (vairāk nekā 40 gadu) piedzīvojušajā valstī vairs īpaši neinteresējas.
Atminos sastaptos krievu žurnālistus pēc “Taleban” gāšanas 2001. gadā – pat tolaik vēl demokrātisku mediju pārstāvji skaudīgi un nenovīdīgi izturējās pret Rietumu ieiešanu Afganistānā.
Tam pamatā bija pašu valsts Krievijas (formāli PSRS) izgāšanās karš deviņu gadu garumā un tradicionālā nepatika pret “jenkijiem”. Gāja laiks, Rietumi guldīja miljardus līdzekļu Afganistānā, taču paralēli pieauga teroristu aktivitāte.
Jau toreiz vienam otram reģiona speciālistam bija skaidrs, ka mierīgu un labklājīgu dzīvi nebūs viegli izveidot. Un ne jau tikai dēļ sarežģītajām un samudžinātajām attiecībām starp etniski sašķelto šīs valsts sabiedrību.
Tas neatbilda ne tikai nedemokrātisko robežvalstu – tostarp Tadžikistānas, Uzbekistānas, Turkmenistānas –, bet arī savu lielvalsts statusu visur pasaulē deklarējošās Krievijas interesēm.
Ja Rietumu vadītajai koalīcijai izdotos krasi uzlabot situāciju Afganistānā, tas iespaidotu kaimiņvalstis. Vai tas izraisītu oranžās revolūcijas, grūti teikt, taču to pamanītu.
2003. gadā, pavadījis ilgāku laiku Kirgizstānā un Tadžikistānā, nokļuvu Afganistānā, kur tobrīd valdīja ievērojami brīvāka atmosfēra nekā abās iepriekš minētajās valstīs.
Tādas bija arī pirmās prezidenta vēlēšanas 2004. gadā pēc “Taleban” varas gāšanas. Tās bija brīvas un godīgas, uzvarot no ASV atbraukušajam Hamidam Karzajam.
Tomēr dzīves relatīvā (kā var spriest tagad) uzlabošanās, skaitliski gadu no gada pieaugošā armija un policija, dažādi uzlabojumi sadzīvē un H. Karzaja harisma nespēja novērst situācijas pakāpenisku pasliktināšanos.
Jau tolaik bija skaidrs, ka bez vienošanās starp galvenajām Afganistānas sabiedrības grupām stabilitāte nav panākama, taču tikpat liela nozīme bija tam, kā izturēsies kaimiņi.
Uz ārvalstu “interesi” par Afganistānu savulaik norādījis arī pats H. Karzajs, kas valdīja šajā valstī kopš 2001. gada un prezidenta amatā tika ievēlēts divas reizes.
Pirms savu pilnvaru nolikšanas 2014. gadā viņš bija ļoti tiešs, iesakot visām ārvalstīm neiejaukties Afganistānas iekšējās lietās. Sevišķu uzrunu viņš veltīja ASV, aicinot amerikāņus vērsties pret teroristu patvērumiem un valstīm, kas atbalsta teroristus, ar to domājot Pakistānu.
Par šīs valsts sevišķo “interesi” un iesaistīšanos pirmo reizi personīgi varēju pārliecināties 1996. gadā Ziemeļafganistānā, satiekot gūstā saņemtos talibu kaujiniekus, starp kuriem bija arī pakistāniešu virsnieks.
Koalīcijas spēkiem, tostarp arī mūsu karavīriem, kas atradās posteņos Afganistānas austrumos, arī bija labi zināms, ka tieši no Pakistānas pāri robežai nāk jaunas un apbruņotas kaujinieku vienības.
Afganistāna joprojām atrodas nestabilāko un nemierīgāko pasaules valstu skaitā. Laiku pa laikam izteikti vērtējumi, ka aizvadītas sekmīgas miera sarunas, tomēr situācija joprojām ir ļoti nestabila.
Tas var mainīties vienīgi ar afgāņu sabiedrības iekšējā izlīguma panākšanu, kas nepieciešams, lai varētu novērst klaju “interesi” no ārvalstīm.
