Svešie vai savējie? Aprit 30 gadi kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa 0
Saeimas vēlēšanu cīņas šoreiz nedaudz aizēnos 30 gadu jubileju kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa 1988. gada oktobrī. LTF darbā aktīvi iesaistījās ne tikai latvieši, bet arī cittautieši, kas atbalstīja cīņu par brīvību un demokrātiju. “Mājas Viesis” vērsās pie vairākiem atmodas aktīvistiem ar jautājumu, vai starpnacionālo attiecību jomā izdevies sasniegt tolaik deklarētos mērķus.
Tautas frontes dibināšanas laikā par iespējamo Latvijas neatkarības atjaunošanu vēl tika runāts ļoti piesardzīgi, tādēļ arī par nacionālā jautājuma risināšanu nācās spriest atbilstoši padomju terminoloģijai. “LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā,” šāds apgalvojums bija minēts LTF programmas ievadā.
Tālāk programmas tekstā, kur jau konkrēti bija runāts tieši par nacionālo jautājumu, parādījās arī drosmīgāks uzsaukums: “Tautas fronte uzskata, ka ir radikāli jāpārskata līdzšinējā nacionālā politika, kas galvenokārt balstījās uz staļiniskajām dogmām un doktrīnām.” LTF atgādināja, ka latviešu tautai ir pamatnācijas statuss republikā, jo “Latvija ir latviešu vēsturiskā teritorija, vienīgā vieta pasaulē, kur saglabāties un attīstīties latviešu nācijai, latviešu valodai un kultūrai”. Vienlaikus tika uzsvērts, ka LTF aktīvi piedalās visu Latvijā dzīvojošo tautību etnisko interešu aizsardzībā un kategoriski noraida nacionālā naida kurināšanu.
Dažāda pieredze
LTF dibināšanā un darbībā būtiska loma bija gan Latvijas krieviem (Marina Kosteņecka, Vladlens Dozorcevs, Roalds Dobrovenskis), gan ebrejiem (Mavriks Vulfsons), poļiem (Ita Kozakeviča) un citu tautību pārstāvjiem, kas iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu. LTF domes loceklis Henriks Danusēvičs atceras, ka Latvijas poļu kopiena aktīvi iesaistījusies šajā cīņā. “Ita Kozakeviča tika deleģēta uz Augstāko padomi, es kandidēju Rīgas domes vēlēšanās. Abi uzvarējām savos apgabalos un atbalstījām Tautas frontes īstenoto politiku.”
LTF valdes loceklis Vladlens Dozorcevs gan iebilst, ka priekšstats par nelatviešu aktīvu darbību Tautas frontē zināmā mērā ir mīts. “Perestroikas sākotnējā posmā bija daudz nelatviešu, kas atbalstīja reformas, sevišķi inteliģence. Pamatā viņi bija demokrātisko ideju pārņemti cilvēki. Taču jau Radošo savienību plēnums parādīja, ka galvenā “sprāgstviela” būs nacionālās problēmas,” uzskata Dozorcevs.
“Par katalizatoru tam kalpoja aizdomas par nacionālo sazvērestību, kurā nelatviešiem piedāvāja tikai piedalīties. Varētu teikt, ka līdz diskusijām par pilsonību zemāko nelatviešu slāņu atbalsts LTF bija nozīmīgs. Taču LTF vadībā gandrīz nebija cittautiešu. Pirmajā domē tādi bija tikai deviņi no simts, LTF valdē no padsmit locekļiem nelatvieši bija tikai trīs – Mavriks Vulfsons, Marina Kosteņecka un es.”
Atmodas laika žurnālists, vēlākais Augstākās padomes preses centra vadītājs Aleksandrs Mirlins uzsver, ka ne tolaik, ne tagad cittautieši nav bijuši vienota, monolīta grupa, jo katram bija sava pieredze un ģimenes vēsture. “Tolaik parādījās tāds apzīmējums kā “vecie krievi”, kas attiecās uz cittautiešiem, kuru senči bija Latvijas Republikas pilsoņi pirmās brīvvalsts laikā. Viņiem bija priekšstats par neatkarīgu Latviju, kāda trūka tiem cittautiešiem, kas Latvijā ieradās pēc Otrā pasaules kara,” stāsta Mirlins, kura vecāki bija cēlušies no “vecajiem krieviem”.
“LTF darbībā paralēli iezīmējās divi procesi: cīņa par demokrātiju un cīņa par neatkarību. Tautas fronte tika veidota ne tikai kā nacionālās pašapziņas izpausme. Tikpat svarīga bija valsts iekārtas maiņa no totalitārā režīma uz demokrātisku valsts pārvaldi. Šajā jomā nebija īpašu atšķirību starp latviešu un cittautiešu nostāju. Starp citu, arī latviešu vidū bija gana daudz tādu, kas atbalstīja padomju iekārtu.”
Tomēr lielākā daļa no tā sauktās interfrontes aktīvistiem, kas vēlāk nostājās pret LTF un Latvijas neatkarības atjaunošanu, nāca no cittautiešu vidus. Galvenokārt tie bija ļaudis, kas paši vai viņu vecāki iebraukuši Latvijā padomju okupācijas laikā. Masveida imigrācijas un rusifikācijas dēļ latviešu īpatsvars tobrīd bija tikai nedaudz virs 50%, un bija skaidrs, ka domstarpības par nacionālā jautājuma risināšanu nekur nepazudīs arī pēc neatkarības atjaunošanas.
No tā visvairāk cieta Latvijai lojālie cittautieši, jo izrādījās, ka daudziem no viņiem nepienākas Latvijas pilsonība. “Cittautiešiem nedaudz kremt, ka pēc revolūcijas mēs vairs nebijām vajadzīgi un latvieši mūs pastūma malā no politikas veidošanas,” atzīst Henriks Danusēvičs. Viena no LTF līderēm Sandra Kalniete gan iebilst, ka Tautas frontes programmā nebija solījuma, ka visiem cittautiešiem tiks piešķirta Latvijas pilsonība.
“Tas bija jautājums, kādu Latviju mēs vēlamies veidot: tādu, kura paliks Krievijas ietekmes zonā, vai tādu, kas attīstās kopā ar pārējo Eiropu. Domāju, ka tolaik mūsu izvēle bija pareiza. Šobrīd gan visiem Latvijā dzimušiem bērniem ir iespēja kļūt par Latvijas pilsoņiem, ja viņu vecāki to vēlas; pietiek tikai uzrakstīt iesniegumu. Manuprāt, jāatsakās arī no šīs prasības, kas ir lieka formalitāte. Katrs bērns, kas ir dzimis neatkarīgā Latvijā, ir mūsējais.”
Kādreizējais laikraksta “Atmoda” krievu izdevuma redaktors Aleksejs Grigorjevs uzskata, ka joprojām lielo nepilsoņu skaitu un daudzu cittautiešu nevēlēšanos kārtot eksāmenus, lai iegūtu Latvijas pilsonību, drīzāk nosaka nevis aizvainojums pret Latviju un latviešiem, bet gan pragmatiski apsvērumi. “Daudzi nav ieguvuši Latvijas pilsonību, jo nepilsoņa statuss viņiem nodrošina iespēju baudīt labāko no abām pasaulēm: gan apceļot Eiropu, gan bez vīzas braukt uz Krieviju. Tāpat daudzi pieņēma Krievijas pilsonību, lai ātrāk varētu aiziet pensijā.”
Aizvainojums saglabājies
Vladlens Dozorcevs vēsta, ka jau no paša sākuma iebildis pret Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos. “Pamatā tas skāra nelatviešus, gandrīz trešdaļu iedzīvotāju. Daudzi no viņiem Latvijā bija nodzīvojuši 40 gadus, kā es, vai arī šeit dzimuši, kā mani bērni. Daudzi no viņiem cīnījās par latviešu lietu. 1991. gadā pēc neatkarības atjaunošanas viņi saprata, ka tiek uzmesti. Es zaudēju politiskās tiesības balsot un būt ievēlētam. Šis aizvainojums dzīvo arī manī. Dzīvo vēl šobaltdien.”
Dozorcevs atceras, ka tolaik domājis: sociālo standartu izlīdzināšanas process ar rietumvalstīm ilgs 17 līdz 19 gadus. “Latviju es redzēju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti ar sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku ārpus ekonomiskām savienībām un militāriem blokiem. Kaut ko līdzīgu Zviedrijas modelim.”
Krievu rakstnieks, LTF domes loceklis Roalds Dobrovenskis atzīst, ka mūsdienu Latvijā ne viss izdevies tā, kā cerēts atmodas laikā. “Savulaik, kad Rainis un Aspazija atgriezās no trimdas, viņi loloja cerību, ka jauno Latvijas valsti varēs izveidot tik brīnišķīgu, lai tā kļūtu par paraugu visai cilvēcei. Taču izrādījās, ka tas nav tik vienkārši, jo arī pirmās brīvvalsts laikā bija vērojamas dažādu interešu sadursmes. Tagad mums ir līdzīga situācija, jo vairums politiķu darbojas savtīgās interesēs.”
Prasības ir augušas
Aleksejs Grigorjevs iebilst, ka Latvija šo gandrīz 30 gadu laikā ir sasniegusi ļoti daudz. “Kad tika dibināta Tautas fronte, mēs varējām tikai klusībā sapņot par neatkarības atjaunošanu. Sākotnējais mērķis bija sasniegt maksimāli lielu autonomiju PSRS sastāvā. Tagad mūsu drošību stiprina tas, ka esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Patiesībā mēs nedzīvojam nemaz tik slikti, kā to cenšas iestāstīt mūsu ienaidnieki. Es pats sešus gadus nodzīvoju Moldovā, tādēļ man ir ar ko salīdzināt. Bet mēs jau negribam salīdzināt sevi ar Moldovu, jo tiecamies līdzināties Īrijai, Vācijai, Nīderlandei. Tagad ikvienam ir iespēja brīvi ceļot uz šīm zemēm un apskatīties, kāda tur ir dzīve.
Padomju laikā par to varējām tikai sapņot. Arī tas, ka cilvēki tagad var atļauties asi kritizēt pie varas esošos, ir liels sasniegums, jo padomju laikā par tādu kritiku varēja aizceļot ļoti tālu,” secina Grigorjevs.
“Mūsu prasības ir krietni augušas, un patiesībā tas ir labi, ka negribam apstāties pie sasniegtā. Šobrīd mēs dzīvojam labāk, nekā varējām to gaidīt, bet, protams, varētu vēl labāk. Un skaidrs, ne viss ir izdevies tā, kā mēs būtu gribējuši. Latvijā ir pārāk daudz cilvēku, kas spiesti dzīvot ļoti trūcīgos apstākļos, piemēram, pensionāri un daudzbērnu ģimenes.”
Sāpīga problēma joprojām ir arī nacionālais jautājums, jo pēc daudzām pazīmēm Latvija joprojām ir divkopienu valsts: latvieši un cittautieši mācās dažādās skolās, patērē dažādus plašsaziņas līdzekļus un balso par dažādām partijām, kuru dalījumu lielā mērā nosaka etniskais princips. Sandra Kalniete gan nepiekrīt, ka Latvija ir divkopienu valsts, jo šāda tipa valstīs ir minimāla saskare starp tajā dzīvojošām kopienām. “Piemēram, Bosnija un Hercegovina ir tāda valsts. Pie mums ir daudz lielāka mijiedarbība starp dažādu tautību pārstāvjiem.”
Henriks Danusēvičs stāsta, ka brīžiem viņam rodas iespaids: Latvijā dzīvo tikai latvieši un krievi, bet citas mazākumtautības un viņu valodas tiek ignorētas. “Starpnacionālo attiecību uzlabošanas jomā varētu darīt daudz vairāk. Piemēram, nav saprotams, kādēļ Latvijā tik plaši tiek izplatīts Krievijas televīzijas radītais saturs, bet netiek atbalstīta iespēja skatīties Eiropas Savienības valstu televīziju. Kādēļ gan Latvijas Radio nevarētu spēlēt ne tikai latviešu un krievu dziesmas, bet arī poļu, vāciešu, lietuviešu un igauņu mūziku?”
Aleksejs Grigorjevs norāda, ka ir arī diezgan daudz latviešu, kas skatās Krievijas televīzijas kanālus. “Daudziem trūkst zināšanu par krievu kultūru, Puškinu un Čehovu, bet Kremļa televīzijas izplatīto “krievu pasaules” produkciju, visādus krimiķus un “vecās labās” padomju filmas viņi pārzina ļoti labi. Un nav tā, ka par “Saskaņu” balso tikai krievi; es zinu daudzus latviešus, kas atbalsta šo partiju. Nu patīk tiem Rīgas pensionāriem Ušakova politika; ko tu viņiem padarīsi?”
Nevar dzīvot bailēs
Vladlens Dozorcevs nepiekrīt uzskatam, ka gaidāmajās Saeimas vēlēšanās krievu vēlētāju balsis sadalīs tikai “Saskaņa” un Latvijas Krievu savienība. “Es nepiekrītu, ka “Saskaņa” ir krievu partija. Mēs ar Jāni Jurkānu veidojām “Saskaņu” kā daudznacionālu struktūru, partiju, kas būtu kā vidutāja starpnacionālo problēmu risināšanā. Pēdējā laikā tā nepārprotami sper soļus šajā virzienā, izņemot traģisko kļūdu – piedalīšanos referendumā par otru valsts valodu, ko izprovocēja krievu un latviešu nacionālisti.”
Roalds Dobrovenskis norāda, ka pasaulē nav nevienas valsts, kur dzīvotu tikai vienas tautības cilvēki, tādēļ arī Latvijā mums visiem ir jādomā, kā labāk sadarboties. “Ja latviešiem ir radies priekšstats, ka ikviens cittautietis jāuztver kā drauds un ienaidnieks, tā ir milzīga kļūda. Nav iespējams dzīvot nemitīgās bailēs, ka uz ielas katrs trešais pretimnācējs uz tevi raugās kā uz ienaidnieku. Tā ir ļoti grūti dzīvot, jo baiļu pārņemts cilvēks nevar būt priecīgs un laimīgs. Diemžēl pie mums ir pārāk daudz politiķu, kas vairo bailes un naidu, lai paši varētu no tā iedzīvoties.” Dobrovenskis pauž cerību, ka jaunieši prātīgāk raugās uz šiem jautājumiem un tik viegli nepakļaujas provokācijām. “Tagad jau ir izaugusi paaudze, kas dzimusi brīvā un neatkarīgā valstī. Latvija viņiem ir ne tikai dzimtene, bet arī tēvzeme.”
Vērtīgi
Izdevniecība “Latvijas Mediji” ir laidusi klajā grāmatu “100 notikumi Latvijas vēsturē. Cilvēki un procesi 1918 – 2018”. Tajā varat lasīt gan par Latvijas Tautas frontes dibināšanu, gan citiem nozīmīgiem mūsu vēstures notikumiem.
