Agris Liepiņš: Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! 8
Bībele ir stāsts par izraēļu tautas pārvešanu no Ēģiptes, kur tā ilgstoši mita paverdzināta, uz Izraēla zemi. Bet pirms izraēļu nogādāšanas brīvībā viņiem apsolītajā zemē Mozus četrdesmit gadus vadāja izraēļu tautu pa Sīnāja tuksnesi. Tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai izraēļi garīgi attīrītos, lai kļūtu par vienotu tautu, lai izaugtu jauna, verdzību nepiedzīvojusi paaudze.
Nejauši ieklīdu puķu veikalā, kur mani sagaidīja burvīgas, jaunas latviešu meitenes, tā ap gadiem divdesmit pieciem trīsdesmit. Paaudze, kura dzimusi brīvajā Latvijā. Meitenes aicināja mani iegādāties ziedus.
Teicu, ka Valentīndiena pagājusi un pušķus man nevajag. Tas nekas, tūlīt būšot vīriešu diena, sievietes nākšot pirkt ziedus aumaļām.
Pēc tam sieviešu diena, tad lielākie pircēji būšot vīrieši. Brītiņu padomāju un sapratu, ka jaunās dāmas runā par padomju laikā svinēto Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu jeb, kā padomjlaikā tautā to dēvēja, vīriešu dienu. Šodien to Krievijā atzīmē kā Tēvijas aizstāvju dienu.
Prasīju – vai tad daudzas grib sveikt savus vīriešus 23. februārī? Izrādās – pulka! Pēkšņi atcerējos, ka pirms gadiem astoņiem desmit mana paša meita arī man uzdāvināja puķi.
Toreiz biju manāmi izbrīnīts, jo mūsu ģimenē šo dienu neviens nekad nebija svinējis. Ieinteresēts jautāju, kāpēc viņa tā dara.
Citas studentes arī apsveicot savus pazīstamos vīriešu dienā. Negribēju apbēdināt meitu, tomēr paskaidroju, kas šī īstenībā ir par dienu, un kopīgi norunājām, ka ar zināmiem noteikumiem varu to puķi pieņemt, jo esmu dienējis padomju armijā, bet citu gadu gan lai mani vairs neapsveic.
Nav man ļaunu nolūku jaukt puķu pārdevēju biznesu un nostāties pie durvīm ar plakātu rokās, uz kura rakstīts – Latvijas valstī neklājas apsveikt vīriešus svešas valsts armijas gadadienā.
Piedzīvotais lika aizdomāties par to, cik dziļi mūsos ieēdusies padomju laika pagātne un toreiz piekoptie rituāli.
Ka mūsos vēl aizvien nav patiesas un dziļas vēlmes atbrīvoties no svešas un naidīgas varas uzspiestā. Pat vairāk – šie svētki kaut kā nemanāmi ienākuši mūsu sadzīvē un, kā novēroju, dažbrīd pat ņipri iesakņojušies atjaunotajā Latvijas Republikā.
Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! Varbūt ne kā oficiāla, kalendārā atzīmējama diena, bet sadzīviskā kaimiņu līmenī gan.
Cik ļoti mēs vēl aizvien atrodamies Krievijas informatīvās telpas ietekmē un, paši to dažreiz neapzinoties, svinam svešus svētkus!
Vīriešu dienu, sieviešu dienu, kuru par plašu svinamo dienu izveidoja padomju propagandas aparāts un kuru citās valstīs atzīmē vien galēji kreisi noskaņotas organizācijas vai sociālistiski orientētas partijas. Kosmonautikas diena, kaut mums neviena kosmonauta nav, un tā tālāk. Tāpēc, ka ierasts, tāpēc, ka visiem jautri pie degvīna glāzītes un lašmaizītēm. Ak, tā ir padomju armijas gadadiena? Piedodiet, neņemiet ļaunā, neiedomājāmies…
Aizdomājos arī par Mozu un izraēļu tautas klīšanu tuksnesī. Toreiz cilvēka mūžs bija vien trīsdesmit pieci četrdesmit gadi. Dievs izraudzījās Mozu un lika tam vadāt izraēļus veselas paaudzes garumā! Šodien mūs pārņēmušas modernās tehnoloģijas, rodas iespaids, ka apkārtējā pasaule mainās tik strauji, ka nespējam vien piepirkt jaunākos mobilā telefona modeļus ar vēl nepiedzīvotām brīnumiespējām, bet, lūk, Latvijas valstī dzimušas trīsdesmit gadus vecas dāmas priecīgi gatavojas svinēt padomju armijas gadadienu. Netiksim cauri ar četrdesmit gadiem, cilvēka mūžs šodien ir astoņdesmit gadu!
No otras puses, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā tauta ļoti ātri pieņēma savas valsts svētkus un svinēja tos ar gaišu prieku. Sirsnīgi un jēgpilni.
