“Zaļo cilvēciņu” provokācijas Latvijā neizdotos, politiķi uzsver “LA” diskusijā 14
“Latvijas Avīzes” publisko diskusiju “Latvju zeme vaļā stāv?” sāku pēc sveša scenārija. Žurnāla “Forbes” apskatnieks Pols Gregorijs kā vienu no iespējamākajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina nākamajiem mērķiem minējis Latviju. Viņš iezīmējis šādu nākotnes ainu: “Krievvalodīgo diskriminācijas propaganda pastiprināsies, Latvijā iefiltrēsies Krievijas drošības dienestu aģenti un algotņi, kas būs apgādāti ar naudu un iespējamo atbalstītāju sarakstiem, Latvijas austrumu pilsētās, kur ir liels krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvars, tiks sarīkoti nemieri, ieņemtas administratīvās ēkas un pasludināta “Brīvās Latvijas tautas republika”, un tad Krievijas armija sāks “sen plānotas mācības” pie Latvijas robežas.
Kremlis, iespējams, atzīs, ka krievu “brīvprātīgie” šķērsojuši robežu, bet uzsvērs, ka viņiem ir tiesības aizstāvēt tautiešus un Maskavai, kas vēlas tikai mieru pie savām robežām, ar to neesot nekāda sakara. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas spēki centīsies padzīt no okupētajām ēkām un pilsētām pašpasludinātos “mērus” un “gubernatorus”, izraisīsies apšaudīšanās, augs upuru skaits. Latvija paziņos par Krievijas uzbrukumu un aicinās palīgā NATO saskaņā ar alianses līguma piekto pantu. Krievija savu vainu noliegs, paudīs satraukumu par pilsoņkaru pie savām robežām un “būs spiesta iejaukties”, ja reiz tautiešiem draud briesmas.” Līdzīgu pieļāvumu “LA” paudis arī Edvards Lūkass (“LA” 26. septembrī).
Vai šāds scenārijs ir iespējams un kas jādara, lai tādu nepieļautu, piektdien Dagdā vaicāju politiķiem no septiņām partijām, kas startē uz 12. Saeimu.
Tautas tracināšana vai savlaicīgs brīdinājums?
Tādu scenāriju nevar izslēgt, pieļāva 11. Saeimas deputāts Juris Viļums (Latvijas Reģionu apvienība). “Ja gribi dzīvot mierā, gatavojies karam,” viņš atgādināja romiešu prātulu. Neņemt vērā to, kas noticis Gruzijā un Ukrainā, būtu vieglprātīgi. Tāpēc, viņaprāt, jāstiprina austrumu pierobeža.
Arī Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība) piekrita, ka tāds ir iespējams: “Priekšnoteikumi, lai tas notiktu, ir līdzīgi tiem, kurus izmantoja Ukrainā – iekšējā nedrošība, iedzīvotāju sastāvs un dažādais noskaņojums. Mēs nepareizi esam novērtējuši procesus Krievijā un nepareizi gatavojušies. Arī 1940. gadā notikušais parāda, ka tā laika politiskā vadība un sabiedrība nesaprata ne Staļina režīma nodomus, ne būtību. Mūsu ārējās drošības būtisks elements – pareiza izpratne par to, kas notiek Krievijā. Pārāk lielas draudzības būvēšana ar Krieviju ir ilgtermiņā bīstama. Kā atzinis ASV diplomāts Džordžs Kennans, Krievijas ieskatā ar to robežojas tikai divu veidu valstis: vai nu vasaļi, vai ienaidnieki.”
Vitālijs Aizbalts (“Gods kalpot Rīgai”) saskata, ka minētais scenārijs 1:1 ir realizēts Ukrainā, bet Latvijā tāds nav iespējams, jo “tieši Latgalē sākas Eiropas Savienība un NATO. Latgalē gadsimtiem kopā ir dzīvojuši gan krievi, gan ebreji, gan latvieši un latgalieši un poļi, un nekādu sadzīvošanas problēmu nav bijis, ja vien tās neuzkurina politiķi. Vislabākais bruņošanās veids ir labas kaimiņattiecības.”
Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) uzreiz nocirta, ka minētais scenārijs Latvijā nav iespējams. “Mūsu lielākie draudi ir vājā ekonomika, karš informatīvajā telpā un politikas pirkšana. Informatīvās telpas kara sastāvdaļa ir sēt neticību sev, sēt bažas, ka NATO neaizsargās, un atgādināt, ka sašķeltā sabiedrībā iespējami šādi scenāriji. Mēs visi esam Latvijas patrioti un nepieļausim, ka šādi notiks varas atdošana ar Krieviju saistītiem cilvēkiem. Latvijas armija atšķirībā no Ukrainas armijas ir gatava cīnīties par katru zemes pleķīti, ja būs tāda nepieciešamība.”
“Ir noziedzīgi tracināt sabiedrību par to, vai ir iespējams viens vai otrs scenārijs,” pauda Edgars Jaunups (“Latvijas attīstībai”): “Visticamāk, minētais scenārijs Latvijā nevar būt. Bet tikai – visticamāk. Jo pērn decembrī neviens neiedomājās un prātā nepieļāva to karadarbību, kāda šobrīd notiek Ukrainā. Attīstīsim ekonomiku un domāsim par to, lai Latvija dzīvotu kā viena nācija neatkarīgi no tā, kādā valodā runājam savās mājās un kādai tautībai sevi pieskaitām. Svarīgākais, lai mēs visi uzskatītu sevi par patriotiem. Un tur mēs darām ļoti maz. It īpaši tas spārns valdībā, kas sevi lepni dēvē par lielākajiem patriotiem. Vienīgais, ko šie “patrioti” dara, tracina sabiedrību.”
“Šis scenārijs ir provokācija!” skarbs vērtējumā bija Jānis Jurkāns (“Vienoti Latvijai”): “To rakstījuši cilvēki, kas nesaprot un neanalizē Ukrainā notikušo. Rietumiem un arī mums ir jāsaprot, ka Krievijai ir ģeopolitiskās intereses. Vienalga, vai tas ir Staļins, Putins vai kāds cits, Krievija nekad neatdos Ukrainu Rietumiem. Ja Rietumi nesapratīs šo patiesību, būs karš. Putins ir “sobiraķeļ russkih zemeļ” (krievu zemju savācējs. – Red. piez.). Vai varat nosaukt vēl kādu Eiropas vai pasaules valstu politiķi, kuru atbalsta vairāk nekā 80% iedzīvotāju? Putins ir varonis. Krievs ir gatavs savilkt jostas, jo “naših bjut!” (mūsējos sit!), un ciest. Mēs varam vaicāt: kur Putins apstāsies? Kamēr Krievija netiek galā Krimā ar savu solījumu izpildi un Austrumukrainu, tikmēr biedēt cilvēkus, ka Krievija uzbruks NATO valstij, ir naivi un glupi. Mūs var glābt mūsu diplomātija un spējas panākt tādu situāciju, ka Putinam pat prātā neienāktu darīt pāri Baltijas valstīm.”
Dzintars Zaķis (“Vienotība”): “Scenārijs, uz ko provocē ārzemēs dzīvojošie kungi, Latvijā nav iespējams. Tāpēc, ka mums ir stipra demokrātija un liela loma ir sabiedrības aktivitātei. Būtiski, lai Latvija attīstās kā ES valsts un kā ASV partneris.”
