Svešas un Latvijai nevēlamas vērtības vislabāk iemājo tukšajās vietās 0
Kas īsti tiek atzīmēts maija otrajā nedēļā? Dienās, kuras bieži vien tiek dēvētas vienkārši par “8. maiju” un “9. maiju” ar domu, ka katrs pats var izvēlēties to apzīmējumu, kas viņam ērtāks. Krievvalodīgās avīzes kā parasti rakstīs par “dižo Uzvaru” un “Berlīnes ieņemšanu”.
Tie latvieši, kas interesējas par vēsturi, varēs atcerēties jauna okupācijas perioda sākumu un nacionālo partizānu pretošanos, bet lielākā daļa šos datumus vienkārši ignorēs. Nu kaut kā tā… Mūsu “multikulturālajā sabiedrībā” taču var būt dažādas “sociālās atmiņas”, paskaidros eksperti.
Tomēr Latvijā ir arī ar likumu noteikts oficiālais Latvijas valsts svētku, atceres un atzīmējamo dienu kalendārs, un tas ietver ļoti konkrētu formulējumu. 8. maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. 9. maijs – Eiropas diena. Piemiņa – tieši uz šo vārdu valstiski būtu jāliek lielāks uzsvars, to var darīt 8. maijā, un, ja kādam nepietiek – arī nākamajā dienā. Pašreizējie notikumi ap šiem datumiem tam īsti neatbilst. Drīzāk tādu bravūrības parādi, kuras dalībnieki katru reizi mēģina izdomāt arvien dīvainākas izrādīšanās formas. Pārspīlēta “uzvarētāju” cildināšana gribot negribot liek atcerēties arī viņu neģēlības, kādu Otrā pasaules gados netrūkst.
Nav noslēpums, ka Krievijā “uzvara” tiek izmantota, lai attaisnotu Staļinu – sak, nu bija jau viņš nedaudz draņķis, taču viņš uzvarēja nacismu un tas ir pietiekami, lai piedotu visus citus grēkus. Tieši pēdējos gados jūtama pastiprināta vēlme izmantot 9. maiju staļinisma cildināšanai un ievazāt to arī Latvijā.
Nav jau tā, ka valstiski piemiņas pasākumi netiktu rīkoti. Vakardienas “Latvijas Avīzē” varēja lasīt reportāžu no Lestenes brāļu kapiem, kur ar bijušo leģionāru, Nacionālo bruņoto spēku, arī Saeimas un valdības amatpersonu līdzdalību tika pieminēti karā kritušie. Tāpat svinīga ceremonija Rīgas Brāļu kapos, kur piedalījās Valsts prezidents Andris Bērziņš (attēlā) (viņš pirms 8. maija arī izplatīja aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem pulcēties vienotā piemiņas pasākumā un kopīgi pieminēt visus nacisma un komunisma upurus Otrajā pasaules karā), Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un citas amatpersonas. Klātesošo cilvēku skaits gan nebija liels (ap simts cilvēku), kas neviļus to liek uztvert kā elitāru pasākumu, nevis tradīciju, ko ir vēlme iedzīvināt un padarīt plaši zināmu. Un, turpinot tēmu – arī citos datumos unikālais Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu memoriāls pagaidām nav ieguvis to nozīmi, kādu tas Latvijā būtu pelnījis gan kā simbols, gan svētvieta, gan daudzsološs tūrisma objekts. Arī par to derētu vairāk padomāt un atbilstoši rīkoties. Svešas un Latvijai nevēlamas vērtības un tradīcijas vislabāk iemājo tukšajās vietās, kur pietrūkst konkurences.
