Uldis Šmits: Svešais vai savējais? 4
Reinzemes–Pfalcas federālās zemes teritorijā esošais Kallštates ciemats, kas ir Donalda Trampa vecvecāku (pa tēva līniju) dzimtā vieta, tūlīt pēc viņa izvirzīšanas ASV prezidenta amatam piedzīvoja dažādu preses pārstāvju un visādu interesentu uzplūdus. Taču vietējie sajūsmu par to neizrādīja, drīzāk centās no negaidītās uzmanības apliecinājumiem atkratīties un uzsvēra, ka Tramps nekad nav spēris kāju šajā pusē.
Tāda pati atsvešināta attieksme manāma arī Rietumeiropas galvaspilsētās, kur Trampu kritizēja kopš viņa brāzmainā uznāciena uz politiskās skatuves. Vācijas prezidents Joahims Gauks, kurš stingri ierobežoto amata pilnvaru dēļ savos izteikumos parasti nemēdz pievērsties ārlietām, ASV vēlēšanu priekšvakarā neslēpa “bažas”, tomēr pauda uzticēšanos amerikāņu demokrātijai, kas neļauj Baltā nama saimniekam “rīkoties kā autokrātam”. Un kopumā šāda noskaņa Eiropā saglabājas joprojām. Tāpat kā neskaidrība par to, cik lielā mērā Vašingtonas ārpolitika pārņems Trampa tvītos un priekšvēlēšanu mītiņos izmestās bieži pretrunīgās, bet vienmēr eiropiešiem neglaimojošās tēzes, saskaņā ar kurām “Brexit” ir teju vienīgais Eiropas dzīvē gaišais notikums, “Francija vairs nav Francija” un Brisele ir teroristiem pilns “žurku midzenis”. Tiesa, pēc uzvaras Tramps kļuva piezemētāks, tomēr neapgrūtināja sevi ar daudzmaz izvērstākiem padziļinātiem izklāstiem. Arī pirmā plašā intervija Eiropas presei – vācu dienas avīzei “Bild” un Londonas “The Times” – neizceļas ar analītiskumu, taču palīdzēja saprast, kā Tramps uztver Eiropu.
Piemēram, uzzinājām, ka gluži emocionālā līmenī Vācija viņā raisa “lepnumu”, jo lietas tur esot labi sakārtotas. “Man patīk kārtība” un “man patīk arī spēks”, viņš sacīja. Lai gan Vācijas politiķi nu jau krietni sen kā cenšas no tāda prūsiska valsts tēla atbrīvoties. Trampam patīk arī mersedesi, bet, viņaprāt, ir netaisnīgi, ka amerikāņi tik daudz pērk vācu autiņus, savukārt vācieši vis nemīl iegādāties amerikāņu ševroletus, tāpēc katru Amerikas tirgū ievesto vācu ražoto mašīnu vajadzētu aplikt ar brangu (35%) nodevu. Vāciešus un Merkeli viņš ciena, taču kancleres “katastrofālā” bēgļu politika, cik noprotams, pārsvītro visas iepriekš minētās Vācijai izteiktās uzslavas. Turpretī Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības visnotaļ pelna atbalstu, un Londona tiks apbalvota ar izdevīgu tirdzniecības līgumu. (Tas īstenībā būtu juridiski apšaubāms, kamēr izstāšanās procedūra nav noslēgusies.) Britiem veltīto intervijas fragmentu Tramps papildināja ar lirisku atkāpi par dzimtas saknēm – no mātes puses – Skotijā un ar klišeju par skotu pieķeršanos naudai, kas piemīt arī viņam un lielas naudas apsaimniekošana reizēm sagādā “problēmas”.
Eiropiešu problēma, šķiet, būs Trampa vienkāršotie priekšstati un biznesam raksturīgais stils. Pastāv šaubas, vai tas atmaksāsies. Pagalam naiva izklausās spriedelēšana par Maskavai piemēroto sankciju atcelšanu apmaiņā pret Krievijas kodolbruņojuma samazinājumu. (Sankcijas tomēr ieviesa par Krimas aneksiju un agresiju Donbasā.) Putins labprātāk ielaistos Jaltas darījumam līdzīgas uz militāro dūri balstītas jaunas pasaules kārtības apspriešanā. Tāpēc Kremlī ar lielāku prieku uztver Trampa prātojumus par “novecojušo” un terorismu pienācīgi neapkarojošo NATO, kur Eiropa ērti iekārtojusies uz amerikāņu rēķina un kur tikai piecas valstis “maksā tik, cik jāmaksā”. Bet nav ļaunuma bez labuma. Viņa sacītā iespaidā pat Ziemeļatlantijas alianses pēlējs Franks Valters Šteinmeiers nu ir pasācis aizstāvēt NATO. Vācijas ārlietu ministrs arī reiz diezgan nīgri izteica cerību, ka jaunais ASV prezidents neaprobežosies ar paziņojumiem tviterī, jo ārpolitisko koncepciju nevar iekļaut simt četrdesmit zīmēs. Vispārējās nostādnes gan jau lietpratēji sacerēs, taču konkrētās rīcības izpausmes un sekas pagaidām neviens, laikam ieskaitot pašu Trampu, nespēj paredzēt. Vai pilnībā atskārst, kas īsti nosaka viņa lomu politikā un uzskatus, ja viņam tādi ir. Mēs jebkurā gadījumā nedrīkstam bezdarbīgi gaidīt līdz brīdim, kad tie atklājas.
