“Sveiks, panikotāj! Atnācu pēc taviem griķiem.” Krievija izsmej koronavīrusu, bet kurš smiesies pēdējais? 5
“Dievs! Dāvā ļaudīm smadzenes! Griķi, makaroni un cukurs viņiem jau ir.” Tā krievu valodā skan viens no neskaitāmajiem jokiem, kurus visbiežāk Latvijā lasa un pavairo, izsūtot citiem, ar mūsdienu viedtelefonos tik plaši izplatīto “WhatsApp” un citu saziņas lietotņu palīdzību.
Smieties vai ne – tas nav galvenais jautājums.
Daudz būtiskāk izprast, kādēļ šādu izsmējīgu jociņu par tiem, kas gatavojas pašizolācijai vai baidās no COVID-19, ir tik uzkrītoši daudz šajā laikā? Vai varētu būt, ka tas kalpo kādam kaimiņvalsts – Krievijas – mērķim?
Joki jau vismaz simt gadu ir milzu cieņā Krievijas politiskajā un sociālajā propagandā.
Pietiek atcerēties padomju kinofilmas un kinožurnālus, kas pulgāja spekulantus (mūsdienu tirgotājus), dīkdieņus, birokrātus, nesaimnieciskus iestāžu vai kolhozu vadītājus.
Ja Padomju Savienības un mūsdienu Krievijas masu komunikāciju (tostarp propagandu) iedomātos kā divgalvainu ērgli, tad viena tā galva – būtu nopietnas oficiālās vēstis.
Smagnējas, ar nomācošu autoritāti paustas, slēgtas jebkādai kritikai un pētīgiem jautājumiem. Toties otra galva apelētu pie visa cilvēciskā. Tā būtu vai nu līdzjūtīga, saprotoša vai sirsnīgi jautra, humorpilna, pat ģeķīga.
Pielādētais joku ierocis
“Goša zināja jēgu pašizolācijā…” vēsta uzraksts uz attēla no kinofilmas “Maskava asarām netic”. Šī filma ir lieliski pazīstama arī skatītājam Latvijā.
Galu gala aina ar inteliģento, bet vienkāršo strādnieku Gošu, kurš ieslēdzies savā grāmatām pārblīvētajā istabiņā komunālajā dzīvoklī un slīcinās alkoholā – liek smaidīt arī Latvijā.
Vīrieša cienīga drāma – kā pieņemt, ka mīļotā sieviete ir liela uzņēmuma direktore? Bet koronavīrusa epidēmijas laikā šī pati aina izmantota, ironizējot par noteikto pašizolāciju.
Krievijā tās vēl nav. Bet rietumvalstīs jau pašizolējas.
Uzreiz jāpiebilst, šie joki sāka cirkulēt tad, kad epidēmija bija Itālijā un pamazām no tās izplatījās pa citām Eiropas Savienības valstīm.
Nu jau arī Krievija atrodas tieši tādā pašā situācijā un jokot varēs pati par sevi. Krievija iet to pašu ceļu, ko Latvija un citas Eiropas Savienības dalībvalstis.
Darba devējus mudina dot iespējas darbiniekiem strādāt no mājām, bet, parādoties akūtām respiratorām saslimšanām raksturīgiem simptomiem, cilvēkus lūdz palikt mājās un sazināties ar ārstu telefoniski.
Bet nupat vēl pat liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kas ikdienā informāciju gūst no Krievijas ziņu kanāliem, nereti raustīja plecus vai pat smējās par pārlieko paniku Eiropas valstīs.
Bet atgriezīsimies pie divgalvainā ērgļa otrās galvas – humora.
Tieši tā sabalsojas arī ar krievu senākā kultūrā (līdzīgi kā baltu kultūrā) tik izplatītajām zobgalībām, apdziedāšanu un pat asu izsmiešanu.
Un šajā žanrā atļautā ir ļoti daudz.
Ne velti vēl tagad daudziem labi zināmās PSRS laikā radītās kinofilmas “Briljanta roka” vai “Likteņa ironija” spēj pārsteigt ar asu un trāpīgu sadzīves, sociālās politikas un pat pilsētbūves principu kritiku.
Kad 2017. gadā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs publicēja Latvijā pazīstamu zinātnieku kopdarbu par humoru kā manipulatīvu komunikācijas metodi, sekoja tūlītēja atbilde.
Galvenokārt no Krievijas valsts kontrolēto mediju puses.
Grāmatā bija runa par stratēģisku komunikāciju, ko humora garnējumā Krievija izmantoja savu iekš un ārpolitisko mērķu labad, vienlaikus ar pavisam drūmo militārās agresijas faktu Austrumukrainā.
Nu pienākusi kārta izsmiet koronovīrusa apkarošanu.
Varētu vaicāt – kāds gan Krievijai labums smieties par kaut ko, kas caurmērā ļaudis biedē. Un kas rada milzu slogu veselības aprūpes sistēmai, bet, kad nonāk līdz neizbēgamiem upuriem, arī sliktu tēlu valsts iestādēm? Iemesls ir un tas ir nopietns.
Kurš smiesies pēdējais?
Kārtējais sociālajos tīklos pārsūtāmais jociņš – kā gleznojums uz sengrieķu vāzes moderna interjera fotogrāfija ar kailu jaunieti, tualetes papīru grēdu fonā un griķu maisiņiem priekšplānā.
Tā ir bilde, ko viņš sūta viņai. Cenšoties iepazīties interneta sarakstē un iegūt viņas labvēlību, sakot, ka ir bagāts. Bet viņa tam vēlas pierādījumu: “Tiešām? Atsūti savu foto!”
Faktiski visās valstīs, kuras sākotnēji vairījās biedēt publiku ar ziņām par neizbēgamiem pasākumiem Covid-19 apkarošanai, galu galā šī ziņa nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Vienā dienā valsts iedrošina, ka pagaidām katrs gadījums tiek kontrolēts un visas kontaktpersonas apzinātas, bet jau nākamajā paziņo par skolu slēgšanu, rekomendē darbu no mājām un brīdina pašizolēties un neapdraudēt citus, ja simptomi parādās. Neapdraudēt – nozīmē palikt mājās.
Skaidrs, ka tas nav iespējams, ja nav krājumu. Seko spontāna reakcija – ļaudis izpērk tualetes papīru un pārtikas preces ar ilgu glabāšanas termiņu.
Latvija nebija izņēmums, taču šajā gadījumā ainas, ko ziņās varēja redzēt no citām valstīm, lika vēl vairāk pasteigties.
Drīz sociālos tīklus pārpludina arī bildes no Latvijas ar tukšiem lielveikalu plauktiem un ļaudīm ar tualetes papīra pakām iepirkumu ratiņos. No visa kopuma spilgtākais alegoriskais simbols – griķu maisiņš un papīra ruļļi.
Nākamais joks – fotogrāfijā iespaidīgā palielinājumā redzama pārtikas kode. Tekstā saukta “kode Aļevtina”.
Kode saka: “Sveiks, panikotāj! Atnācu pēc taviem griķiem.” Taisnības labad jāpiebilst, ka šis vēstījums tapa vēl putnu gripas panikas laikā.
Šīs vēsts uzdevums bija apturēt nepamatotu ažiotāžu Krievijā, kad ļaudis patiešām steidza veidot šajā valstī tik ļoti iecienītā graudauga – griķu – individuālās rezerves.
Kode Aļevtina ar savu nopietnību ir smieklīga. Bet vēsts nopietna – nepanikot pašam un smieties par citiem.
Humors un smiekli – ir ārkārtīgi svarīgs līdzeklis cīņai ar stresu.
Tā ir patiesība un tas patiešām darbojas. Pārlieka panika no koronavīrusa epidēmijas patiešām nevar palīdzēt. Tā nespēj novērst vīrusa izplatību.
Daudz efektīvāka par paniku ir roku mazgāšana. Toties humors var kļūt destruktīvs un bīstams, ja tādēļ liek ignorēt elementārus drošības pasākumus.
Krievijas resursi ir ierobežoti, Kremlis ievilcis valsti ilgstošā un dārgā militārā konfliktā Sīrijā, kā arī mazākās avantūrās Ziemeļāfrikā un citviet.
Turklāt tieši šobrīd notiek gatavošanās darbi prezidentam Vladimiram Putinam un viņa radītajai varas sistēmai izšķirīgi svarīgam referendumam par konstitūcijas grozījumiem. Rodas nepieciešamība apsteigt sabiedrības noskaņojumu.
Proaktīvi piedāvāt savu interpretāciju un attieksmi pret ziņās redzamo ažiotāžu Rietumvalstīs un ziņām par tur īstenotajiem drošības pasākumiem.
Galu galā pat tad, kad vīruss būs izplatījies Krievijā un to nevarēs vairs ignorēt, smiešanās par panikošanu ļaus izvairīties no jautājumiem, vai valsts dara pietiekami savu pilsoņu labad.
Un koronovīruss var kļūt par iepriekš tik veiksmīgā izkārtojuma džokera kārti.
Masku nav, bet smieklīgi
Nepaguvāt nopirkt sejas masku laikā, kad veselības ministre un infektologi brīdināja nepadoties panikai? Tas nekas! Jūsu telefonā jau atkal iebirst kārtējais mierinošais joks krievu valodā ar daiļrunīgu foto.
Šoreiz no daudzsēriju filmas “Likvidācija”, kas stāsta par padomju varas cīņu ar noziedzību Odesā: “David Markovič, kot’ jūs bez maskas, kad visriņķī koronavīruss?” “Un kot’ domājat – ja uzlikšu masku, viņš mani nemaz ar nepazīs?”
Maska – nav absolūti drošs sargs pret vīrusu.
Tā vēstīja plaši pieejama informācija angļu valodā, uz kuru atsaucās arī speciālisti Latvijā. Patiesi, visbiežāk maska, ko valkā zobārsti, kosmetologi un laboranti drīzāk paredzēta pacienta vai laboratoriskā parauga aizsardzībai.
Sākoties ažiotāžai, tika uzsvērts, ka to filtrācijas spēja nav pietiekama koronavīrusa daļiņu aizturēšanai. Un patiesi, pilnīgi droši to spēj paveikt tikai īpaši respiratori.
Tomēr nu jau šī ziņa mainās. Proti, kaut arī parastajām sejas maskām ir visai vāja filtrācijas spēja, tas vairumā gadījumu var būt pietiekami. Vismaz, lai ievērojami mazinātu infekcijas riskus.
Šis, starp citu ir piemērs, ka arī Rietumos notiek masu komunikācija ažiotāžas mazināšanai, taču ne ar iznīcinošu humoru, cik ekspertu viedokļiem un populārzinātniskiem vēstījumiem.
To, ka maskas tomēr nepieciešamas, uzskatāmi apliecināja tas, ka vienlaikus ar iedrošinājumu, ka tās nav labs palīgs, lai pasargātos no infekcijas, Francijā tika izdots rīkojums par savlaicīgu tirdzniecībā esošu masku pārdošanu valstij (nevis brīvā tirdzniecībā) nolūkā tās izsniegt, kad pēc tām būs liela nepieciešamība koronavīrusa izplatības dēļ.
Maskas primāri nepieciešamas slimajiem, lai pasargātu veselos ģimenes locekļus, kā arī cilvēkus veikalā un uz ielas. Tomēr vienlaikus tās iesaka lietot arī kā personiskās aizsardzības līdzekli, ja nav nekā cita.
Iespēja saslimt būs stipri zemāka. Arī tādēļ, ka vīruss parasti ceļo, pieķēries mikroskopiskiem gaisa pilieniem, putekļiem, baktērijām.
Galu galā arī pats vīruss ir niecīgs, bet tomēr lielāks par sīkākajām putekļu vai gāzu daļiņām.
Krievija daudz ko vēl arvien ražo pati, tomēr arī tai nepieciešams laiks sagatavoties laikam, kad vīruss būs ienācis un ar to nāksies cīnīties tāpat, kā to dara Latvija un citas valstis.
Joks par maskām dod laiku. Kamēr ļaudis smejas par tām, kautrēsies tās valkāt, vairīsies no līdzcilvēku izsmējības un neskries tādēļ uz aptiekām tās pirkt.
Kurš gan gribēs, ka uz ielas rāda ar pirkstu, smejas un sauc par panikotāju, kura virzienā jau lido kode Aļevtina.
Rokas nomazgāja līdz špikerim
“Koronavīrusa dēļ es tik rūpīgi mazgāju rokas, ka uz tām atsedzies špikeris, ko skolas eksāmenam sarakstīju 1982. gadā” – šis joks ar pieskaņoto attēlu mazina spiedienu lietot arī obligāto un vispārzināmo vīrusu profilakses līdzekli – roku mazgāšanu un, jo īpaši, dezinfekciju.
Tiesa, tie, kas 1982. gadā kārtojuši skolas eksāmenu, ļoti labi atceras, ka Padomju Savienība infekciju apkarošanu un sabiedrības veselību uztvēra ļoti nopietni.
Slimnīcu teritorijās un pat kinožurnālos pirms filmu seansiem bieži bija pamācības mazgāt rokas, mazgāt augļus pirms ēšanas, vārīt ūdeni (ūdensapgādes sliktā stāvokļa un sanitāro normu pasliktināšanās dēļ astoņdesmitajos sāka strauji izplatīties vīrusu hepatīta slimības).
Koronavīrusa epidēmijas blakne ir arī strauji krītošanas naftas cenas.
Bet Krievijas budžets ir ļoti lielā mērā atkarīgs no naftas un gāzes realizācijas ieņēmumiem. Bet tas taču ir arvien tas pats, kurā pēdējos gados prioritāte bija jaunas ieroču sistēmas, militārās operācijas Sīrijā un Austrumukrainā, nevis vērienīgi ieguldījumi veselības aprūpē un sociālajā nodrošinājumā.
Norēķins ar tualetes papīra rulli
Šobrīd Krievija joko. Līdzās norēķinu iespējai ar “Mastercard” un “Visa” maksājumu kartēm parādījusies trešā iespēja – norēķins ar tualetes papīra rulli.
Daudznozīmīga ironija, ja atceras, ka Krieviju draudēja atsēkt no starptautisko norēķinu sistēmas.
Tomēr vīrusa statistikai nepārprotami augot ar jokiem būs par maz; Krievijā ir spēcīga virusoloģijas skola un epidemioloģiskās drošības tradīcijas. Nāksies sekot pa pēdām pārējām pasaules valstīm, par kurām iepriekš ironizēts.
Taču Kremļa saimniekam nav tādu līdzekļu kā Ķīnas vadītājam Sjī Dziņpinam.
Pat pārtikušajām Rietumvalstīm neiespējami atkārtot Pekinas īstenotos pasākumus. Var tikai jautāt, vai tādā gadījumā Maskavai pietiks attapības tik atjautīgam jokam, ar ko pasēt sava vēlētāja acīs?
Ik jokā joks
Noslēgumā tomēr jācitē arī labi zināmā frāze kalambūrs – katrā jokā ir daļa joka. Nebūt ne visi joki ir dažādas raudzes un kaluma mērķtiecīgi pie tiem strādājošu ļaužu darbs.
Drīzāk – otrādi. Joki ir vitāli nepieciešami, lai pārmēru virsroku negūst alarmistiskais vīrusa apkarotāju noskaņojums.
Humors visvairāk vajadzīgs tieši krīžu laikos. Un ne velti pat gluži banālas humoreskas un joku plēšana piedzīvoja ziedu laikus pat smagākajās abu pasaules karu dienās.
Šī nepieciešamība ir tik zināma, ka daudziem aktieriem kari bija tramplīns visai turpmākajai karjerai.
Kad Itālijai neatlika nekas cits kā izsludināt visstingrāko karantīnu, kur brīva pārvietošanās pilsētās iespējama tikai policijai, karavīriem, medpersonālam, kā arī … žurnālistiem (daudzpusīga un visaptveroša ziņu plūsma iedrošina cilvēku, sniedz kontroles iespēju pār amatpersonām), internetā parādījās joks par populārāko dzērienu šajā laikā.
Karantīnī. Kas tas ir? Tas ir visparastākais Martini vermuts, kurš tiek vientulībā dzerts mājās visaptverošās karantīnas laikā.
Arī latvieši nav imūni ne tikai pret Covid-19, bet arī gaumīgu melno humoru. Protams, kādam tas var šķist pat pārāk melns, bet nenoliedzami trāpīgs – “Pēc gada mēs pasmiesimies par visu šito vīrusa sāgu. Nu ne visi mēs, protams…”
