“Sveika, Latvija!” jau 30. reizi 0
Projekts “Sveika, Latvija!” ir bagātīgs un izglītojošs ceļojums visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados 13 – 15 gadus veciem jauniešiem, kuri prot latviešu valodu. Šis brauciens kopš 1997. gada ir jau trīsdesmitais, ko ārvalstu latviešu ģimeņu bērniem dāvā Amerikas Latviešu apvienība (ALA).
Arī jauniešu vecāki pieliek savu artavu, lai viņu atvases redzētu, dzirdētu un izjustu visu to, kas pašiem dārgs.
Ko jaunieši gaida no Latvijas apmeklējuma? “Atbraucu, lai redzētu, kas šeit ir citādāks nekā Kanādā”, “gribu atpūsties ar draugiem”, “redzēt Latviju” ,”uzlabot latviešu valodu”, skanēja atbildes. It īpaši par valodas apguvi šie jaunieši ir jācildina, jo daudzās ģimenēs latviski runā tikai viens no vecākiem un jaunieši latviešu valodu apgūst svētdienas skolās vai sarunās ar vecvecākiem, kuri dzimuši Latvijā.
Ne tikai latviešu valodu, ikviens vectēvs un vecmamma godā tur arī senas fotogrāfijas, atmiņu pierakstus, dokumentus. Un nereti mūža izskaņā vēlas šo bagātību atdot glabāšanā Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Latvijas Valsts arhīvā (LVA). Tālab jauniešu saspringtajā programmā viens no pieturas punktiem bija arhīva apmeklējums. Ar arhīva būtību un krātuvēm iepazīstināja speciālisti Guntis Švītiņš, Aija Gūtmane un nodaļas vadītāja Inese Kalniņa. Kad G. Švītiņš jautāja, kas ir arhīvs, vairāki jaunieši zināja atbildi. Kad dibināta Rīga? Un kāds puisis nekavējoties nosauca pareizo gadskaitli. Vai gribat zināt savus senčus? Šeit atbilde bija pašsaprotama, tālab jaunieši tika iepazīstināti arī ar Latvijas Valsts vēstures arhīva projektu “Raduraksti” – iespēju internetā katram pašam meklēt savus radus.
Pats interesantākais, protams, bija iespēja tikt tur, kur citi arhīva apmeklētāji netiek. Jauniešiem bija sarūpēta īpaša izdevība ielūkoties dokumentu glabātavās. Viņi redzēja, kā tiek glabāti Latvijas kultūras iestāžu, teātru, kā arī cirka un pat Zoodārza dokumenti. Latviešu leģionāru pases LVA nonākušas no Lielbritānijas “Daugavas vanagu” organizācijas.
Inese Kalniņa pastāstīja, ka daudzi leģionāru tuvinieki vēršas arhīvā, lai nokopētu pasē ievietoto foto, jo bieži vien tā ir bijusi šā cilvēka vienīgā fotogrāfija. Leģionāru pasu dati tiek ievadīti datu bāzē, tos paredzēts arī digitalizēt. “Digitalizēt, digitalizēt,” ejot pa arhīva kāpnēm lejup, meitenes mācījās dzirdēto vārdu. Un ekskursijas beigās lika to lietā, jautājot: “Kad būs viss digitalizēts?” Kad būs viss digitalizēts, tad vairs nebrauksiet pie mums ciemos, atjokoja arhīva speciālisti.
