“Visvairāk gribu ar veciem, pļāpīgiem lauku vīriem parunāties.” Ulža Bērziņa vēstuļu pirmpublicējums 5
Ilona Būvere, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Manā pēdējās filmas “Konstrukcijas” (2019) dokumentu mapē glabājas dzejnieka Ulža Bērziņa rakstītās vēstules krusttēvam Jānim Ērenpreisam. Filmā par Bērziņu namu materiāli neiegāja, bet Ērenpreiss Uldim bija tēva vietā.
Dzejnieku uzaudzina vecmāmiņa, un viņš to maigi sauc par maminku. Mamma Eba vairāk aizņemta ar sevi. Ulža Bērziņa vectēva kapu mēs atradām Londonā, filmējot “Konstrukcijas”, kas stāsta par dzejnieka ikdienu dzimtas īpašumā Maskačkā.
Lai atrastu vecātēva Jāņa Vītola kapa vietu, pirms gadiem trim lidojam uz Londonu kopā ar Ulža meitu un viņas vīru Ričardu. Jaunie cilvēki nofotografē vectēva kapu un fotogrāfiju nosūta tētim Uldim uz Rīgu.
Ulža vectēvs Jānis uzceļ namu Maskavas forštatē par kārtīs vinnēto kuģi, ko pārdod, par iegūtajiem līdzekļiem top neliels īres nams un Limonādes fabrika. Uldis īpašumu atgūst deviņdesmito gadu sākumā, un nu katram no Bērziņiem ir savs dzīvoklis.
Dzejnieka vēstules krusttēvam, akadēmiķim un profesoram Jānim Ērenpreisam nav izmantotas nevienā no manām trim filmām par Uldi. Materiālus atrodu pēc gadu ilgas, smagas slimības, kad mēģinu savest kārtībā savu rakstāmgaldu.
Dedzinu scenārijus, filmu tāmes, manuskriptus, vecas publikācijas, piezīmes.
Filmas nododu valsts kinoarhīvā, slēdzu filmu studiju, kas nokalpojusi vairāk nekā divdesmit gadu, īstenībā jau trīsdesmit piecus, jo visas filmas, arī tās, kas producētas Hamburgā, Frankfurtē pie Mainas vai Minhenē, rakstītas un filmētas, lai arī vāciski un vāciešiem, un par vācu naudu, bet autorkino stilistikā.
Šķirojot arhīvu, atkal uzduros 30 vēstulēm, kuras Uldis Bērziņš raksta sešdesmito gadu otrajā pusē no studijām un obligātā dienesta padomju armijā, atklājot pētniekiem liecības par laikposmu dzejnieka dzīvē no 1967. līdz 1970. gadam.
Ulža Bērziņa vēstuļu izvērtēšanai nepietiktu filmas, kas atrāda rakstīto.
Pirms “Konstrukcijām” un “Lūgšanas” bija “Uldis Bērziņš”, ko Rīgas kinostudijā kopā ar Dāvi Sīmani senioru par dzejnieku filmējam gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, kad viņa dēls Ansis Ataols (nosaukts drauga, turku dzejnieka Ataola vārdā) vēl iet skolā.
Kad meita Una vēl nav Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja, bet viņai ir gadi pieci, meitene ložņā pa durvju augstajām ailām kā kalniem, iekarojot aizvien jaunas virsotnes Avotu ielas īres dzīvoklī, sienu vietā ir grāmatas, grāmatas, grāmatas, grāmatas.
Mēs baidāmies, ka bērns nenokrīt un nesasitas, bet Uldis tikai nosaka: “Nekas. Unai nav bailes,” un tā īpaši “nolauž” valodu, paceļot otrās zilbes intonāciju vārdiem uz augšu, uzsverot pirmo, kā to prot tikai viņš, kad vārds jau ir dzejolis, izstāstīts un noticis stāsts. Tikko. Tepat.
Ir deviņdesmito gadu sākums. Ulža sieva Ļena, profesore Jeļena Staburova, atsakās filmēties. Ļena baidās, saku, bet Uldis atbild – nebaidās, redz sevi citādu. Pie Ulža ciemos nāk draugi, viņš bieži sarakstās ar dzejnieku Juri Kronbergu Zviedrijā, brauc turp un gatavojas tulkot Korānu.
Mēs ar Uldi un manu uzņemšanas grupu braucam ar vilcienu uz viņa radu lauku mājām, vilcienā viņš iemieg, laukos kurina uguni, lasa dzeju un mazgājas sniegā.
Vēlāk Rīgā, Daugavas krastā, iedzer aliņu kopā ar Leonu Briedi. Ulža meita Una tad lasa SAVU dzejoli: “Latvija, Latvija, tu mana Dzimtene. Es nekad nebraukšu ne uz kādu ārzemi!” Viss tā smuki. Uz Rīgas panorāmas fona.
Leons Briedis un Uldis. Viktors Avotiņš. Jānis Rokpelnis. Uldis Stabulnieks. Mārtiņš Brauns. Henrihs Vorkals. Juris Zvirbulis un Jānis Anmanis. Arvīds Krievs. Rīgas “lielie puiši”, kas tikai gadus desmit vecāki, bet mums ir ko apbrīnot, ir ko redzēt un atcerēties.
Rīga. Septiņdesmitie. Te visi kopā. Arī Vilnis Baltiņš. Un Lelde Stumbre, vēl nesen stāda puķes Uldim pagalmā, un krusttēvs Jānis, kuram Uldis raksta vēstules no studijām, studentu laika ceļojumiem, un no krieviem uz mājām.
Aiz skopajām vēstuļu rindām aizslēpusies, dzīve uz brīdi paver priekškaru un ļauj sevī ieskatīties.
1962. gadā Uldis Bērziņš sāk studēt Latvijas Valsts universitātē, pēc diviem gadiem iesaukts padomju armijā. 1968. gadā turpina studēt Ļeņingradas Valsts universitātē Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātē. 1971. gadā saņem diplomu un studijas turpina Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā.
1974. gadā apprecējies ar Austrumu pētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu. 1974. gada 19. decembrī Bērziņu uzņem Latvijas Rakstnieku savienībā. Pirmais Ulža Bērziņa dzejoļu krājums “Piemineklis kazai” iznāk tikai 1980. gadā. Uldim ir 36 gadi.
Laiks. Tur viss notiek reizē, saka Uldis.
***
Fragmenti no Ulža Bērziņa vēstulēm Jānim Ērenpreisam. Pirmpublicējums
21.08.67.
Sveiks.
Izlasīju ceļojuma aprakstus un apskatīju bildes. Ilūzijas par Melno jūru nu ir sabrukušas, biju iedomājies, ka saulainās dienās tā ir dzidri zila un ūdens dzīlēs var redzēt kuģu vrakus, grieķu vāzes un senu pilsētu drupas. Tātad tomēr – melna?
Rīt pie mums Polockā būs latviešu muzikanti (mājupceļā no Maskavas). Biļete man uz māju jau kabatā, un nupat nopelnīju diennakti atvaļinājuma. Lasu Korneja Čukovska “Maestro māksla”.
Pēc Rīgas brauciena vispār dikti bēdīgi, bet var visu izdomāt un izprojicēt uz kazarmas baltās sienas. Kaut nu laiks ātrāk ietu uz priekšu. Uldis.
14.09.67.
Vai Rīgā laiks tāds pats jauks un saulains kā te? Un ko Tu domā par rudens ceļošanas plāniem? Kā maminka? Un, ja Ebai veselība pasliktinās, lai labāk guļas slimnīcā – mājās būšana nav pati radikālākā ārstēšanas metode.
Es sēžu piesaulītē, klausos, kā putni čivina, un apspriežu ar tautiešiem Jāņu svinēšanu.
Vakar vakarā atbrauca viens armēnis, kas dienē Baltkrievijā, teica, ka Rīgas iesaukums paliks atmiņā kā lielākie svētku svinētāji.
Saņēmu vēstules no turka Sofijā, tas sola man vajadzīgās Nazima Hikmeta pasakas atsūtīt. Tad uz vietas te pārtulkošu un atdošu “Karogam”. Ja izdosies sapelnīt naudu, vasarā varbūt varēšu aizbraukt uz Bulgāriju un padzīvot pie īstiem turkiem.
Nu iešu laukā, lūkošu kādu no apsardzes daļas atrast. Tad meklēšu klusāku vietu un atkārtošu Turku sultāna valdīšanas gadus.
11.11.67.
Mans pirmais kontroldarbs artilērijas mācībā. Ar šaušanu laikam būs švaki, kaut arī jaunajās brillēs redzu krietni labāk. Vakar reizē ar brillēm nopirku pildspalvu, priekšā liela rakstīšana, ar vienu kolēģi tulkojam korānu “Zilie kalni”, tas uzrakstīts krieviski, un tas mūsu uzdevumu krietni atvieglo.
Vai jau esi ar acu dakteri konsultējies, ko var nozīmēt mans jaunais konstatētais “statuss quo”?
25.12.67.
Vakar vakarā braucu lādēt ogles, šorīt sešas stundas bradāju pa sniegu – šaušanā. Ja nepalikšu slims, tad tā ir izņirgāšanās.
Nu esmu štāba dežurants, kura pienākumos ietilpst uz nakti sakurināt istabā krāsni un nospert kazarmā deķi un spilvenu priekš pulka dežuranta kapteiņa.
Saņēmu paku ar vitamīniem. Sevišķi labs ir apavu krēms. No Rendas atnāca āboli un tika uz vietas noēsti. Man vajag visu, ko atstāju uz galda no spāņiem, tad vēl tās dažas manas fotogrāfijas ar brillēm, kā zem stikla, un to kubiešu žurnālu.
Nupat beidzu krāsns iekuršanu. Viss pilns ar dūmiem. Pulka dežurants, neķītri lamādamies, skrien sētā, bet sargkareivis pie karoga varonīgi turpina stāvēt.
Tikko mēģināju piezvanīt uz Rīgu – nedod. Un man uz šejieni arī diemžēl neviens nevar piezvanīt. Tomēr atsūti savu telefonu.
Kā ar slēpošanu? Uldis
30.08.68.
Esmu iekšā vēsturniekos. Līdz 15. novembrim jānoliek viss par 1. kursu. Ar pavasara semestri tad varu pāriet uz filologiem, droši vien tā arī darīšu. Ja pavasaris būs brīvāks, lasīšu tekstus un jau tulkošu. Daudz interesanta atradu bibliotēkā.
Mācos publiskajā bibliotēkā Fontankas krastā. Guļu pagaidām pie visādiem Ļeņingradas (Pēterburga) pirmā brauciena paziņām. Kā tad iet maminkai? Vajadzēja jau man ātrāk viņai uzrakstīt, bet nezināju, vai tikšu iekšā. Atsūti man bārdas mašīnīti. Arī grāmatu kaudzi – veco arābu, latīņu leksikonu no apakšējā plaukta.
Ļoti auksts un vējains laiks. Tamdēļ gaidu mētelīti. Vai mani kā vecu štata naktssargu neņemtu kādā labā vietā strādāt? Ļoti gan gribētu. Naudu vajag. No februāra būtu stipendija, tad varēs nestrādāt.
(Bez datuma)
Atbraucu Baku, tā nekas. Universitātē nodarbības vēl neapmeklēju, jo priekšā brauciens uz Zakatali, Ziemeļu Azerbaidžānā. Norunāju dekanātā, ka pēc šī ceļojuma man nozīmēs pasniedzēju. Jau dūšīgi tulkoju azerbaidžāņu dzejniekus. Daudz staigāju pa visādiem ciemiem.
Īstenībā jau tā ekskursiju braukšana ir viena nejēdzīga padarīšana, jo netieku pie turku valodas nodarbībām universitātē.
Izbraukšanu atliek no dienas uz dienu. Musulmaņi nesteidzas. Manējie (kursabiedri) jau saņēmuši diplomus, strādā kur nu kurais.
Esmu nonācis līdz Sevana ezeram Baku, izdarīju visu darāmo. Tagad atpūšos, no Azerbaidžānas braucu kā pa mākoņiem. Te patiešām ir ļoti skaisti. Rīgā brīvdienās būšu uz Dzejas dienām. Tev arī vajadzēs šurp atbraukt. U.
Sveiks!
Pa ārzemēm iet tīri labi, un šo to varēs pa mēnesi iemācīties. Alma-Atā universitāte organizē semināru ar 120 dalībniekiem no visādām zemēm (no Austrumiem gan tikai viena japāniete). Ceļamies septiņos, brokastojam, 8.00–9.00 valodas nodarbības (strādājam pēc liberālās pļāpāšanas metodes ar garām pīppauzēm, tā tāda pedagoģija).
Viena tāda lekcija – “Čehu un slovāku valodas atšķirības”, arhitektūras stili. 21. augustā brauciens uz Tatriem. Atpakaļ mājās pēc nedēļas. Ir trīs kursi, bet citi brauc arī ceturto reizi. Slovāku dziesmu un draudzēšanās labad. Te ir arī, kas runā un dzied savās valodās. Darbaļaužu tēvzemes pārstāvjiem galvenās rūpes – pa bodēm. Es arī turp eju ar lielu interesi. Jāatzīmē, ka viss, izņemot kurpes, ir dārgāks nekā pie mums. Bet Ļenai nopirku lietussargu un gribu viņai vēl dabūt džinsu drānas mēteli par 70 rubļiem.
Rīt sastapšos ar vienu interesantu dzejnieku. Franču un vācu hipiji te dzied savā valodā. Vienu “Rīgas balzamu” atstāju grupas vadītājam, ar otro cienāju šejienes rakstniekus. Te komunikācijas un reprezentācijas dēļ, saproti pats, nākas arī pieskandināt dažu labu pokālu. Bodes te stikla, skaistas. Strādājam. Uz Prāgu “uzpurņi” nevedīs. Toties Tatri – pilis, pilsdrupas un kalni! Tad Bratislava–Tallina un atpakaļ. Sveicieni visiem, Uldis.
(Bez datuma)
Atvaļinājums Rīgā.
Vakarā Tavā istabā skanēja poļu valoda, man bija ciemiņi no Polijas, mēs lasījām poļu dzejas antoloģiju. Tad dzērām kafiju (jau četri) un gājām Vecrīgu skatīties. Antikvariātā 1963. gada grāmatas stāv kā stāvējušas. Par grāmatām, pievācu “Bareljefu” un vēl kabinetā izmētāju visas kurpes, ar plāno ādas zoli meklēdams.
Vairs neko nevar atrast. Treniņu vamzis tā arī palika kaut kur iekrāmēts. Esmu komplimentu sacīšanā iemanījies krieviski un nemanot pāreju uz Puškina valodu, kas civilā dzīvē var radīt vienu otru sarežģījumu. Skaidroju, ka vainīga slikta poļu valodas zināšana. Otro vakaru bijām uz slavenās “Jūras Pērles” jumta. Jūra gan tāda pati kā senāk.
30.09.70.
Sveiks ir Tu!
Laikam kādu laiku mitināšos dzīvoklī viens pats, taisni tas, kas man tīk. No ekskursijas nekas nesanāca, visi braucēji un balamutes pazuduši kā circeņi, tāpēc vakarā ņemu savas grāmatas un braucu uz tālo dzīvokli. Un pēc “prazdņikiem” organizēšu nodarbības. Rakstīšu maminkai vēstuli, lai raksta atpakaļ. Vai pirmā tika saņemta un nodota? Aizsūtu Tev vienu mēģinājumu tulkot azerbaidžāņus. Gaidu vēstules, Uldis.
19.11.70.
Čau, čau!
Paldies par tautasdziesmu grāmatiņu, atrodu laiku tās lasīšanai, un ar lielu interesi. Pa īstam vēl tautasdziesmas neesmu lasījis, tikai cik kur gadījies, skolā, un ko iznāk dzirdēt. Te ir silts, staigāju bez lietusmēteļa, svīterī vien, uzcītīgi mācos, bet esmu lielā nemierā, ka no ieplānotā tikai mazu daļu var paspēt. Šodien es sākšu pārrakstīt jau gatavos tulkojumus sūtīšanai Ziedonim. Būšu mājās pēc mēneša.
4.12.70.
Pamazām tuvojas jaukais Latvijā atgriešanās laiks, vēl tikai priekšā brauciens uz Azerbaidžānu. Dabūju ziņu, ka Andris Bergmanis laikus brīdināts, izrādījis lielu ziņkārību un gatavību. Vai Ziedoņa “Kurzemīti” izlasīji? Kā patika? Tas ir tas Latvijas apceļošanas veids, kuru es arī gribētu piekopt, runāt ar cilvēkiem, cilvēkos klausīties.
Bet tāpat pa siena šķūnīšiem nebūtu slikti pabraukāt, ja Tu būtu uz to mierā. Tomēr visvairāk gribu ar veciem, pļāpīgiem lauku vīriem parunāties. Varbūt, ka pastrādāt, kur nevajag daudz prāta, kur pietiek ar spēku. Esmu sadabūjis šādas tādas grāmatas, tai skaitā Brjusova “Armēņu dzejas antoloģiju”. Un man tik patīkamo “Viduslaiku literatūras hrestomātiju” krievu valodā. Arī Bodlēru. Vēl šo to. Jā, te decembris ar zaļu zāli un puķēm. Jocīga lieta. Atā, Uldis.
(Bez datuma)
Cik maz gan var paspēt izlasīt. Bet, kad dūšīgi lasīts, kā organisma protests pret varmācību rodas vēlme rakstīt savus dzejoļus. Lūkošu sākt posties mājās. Dzīvoju taupīgi. Rīgā būs turku dzejnieks Ataols Behramoglu. Diez, kā iet suņukam?
***
Turpat vēstuļu dokumentu mapē iemaldījušās 2004. gadā Ulža Bērziņa sarakstītas dzejas rindas, kad izbraucam uz filmēšanu LTV1 “Dominantes” cikla portretam “Uldis Bērziņš”. Fragments.
…gribu noformulēt mēmiem burtiem
visu to, ko nevar izteikt balss.
Kad mēs satiksimies, mūsu abu nebūs,
tiksies projekcijas, divu līkņu gals.
Man tāds neliels lūgums, ja tev iznāk iet gar kapiem, man vairs neiznāks.
Aspazijai aizej, noliec puķi, vai šī vainīga, ka Rainis – āksts.
Uzziņa
Uldis Bērziņš (1944. g. 17. maijs – 2021. g. 24. marts) – dzejnieks, tulkotājs, atdzejotājs
• Latviešu dzejas poētikas reformētājs, vairāk nekā 20 dzejas un atdzejas grāmatu autors
• Bērziņa dzeja iekļauta Latvijas kultūras kanonā kā viena no 99 Latvijas kultūras nozīmīgākajām vērtībām
• Atdzejojumi no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām. Korāna tulkojuma autors
• Bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijā, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), 2017. gadā ar Mūža balvu Latvijas literatūrā
Dokumentālo pilnmetrāžas filmu “Konstrukcijas” (2019 / Latvija) bez maksas var noskatīties Nacionālā kinocentra vietnē www.filmas.lv. Tā stāsta par dzejnieku Uldi Bērziņu un Bērziņu nama ikdienu.
