Identitātes izgaišana: 13. Baltijas triennāle “Atbrīvoties no rēgiem” 0
Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” no 21. septembra līdz 18. novembrim apskatāma 13. Baltijas triennāles “Atbrīvoties no rēgiem” Rīgas sadaļa.
Baltijas triennāles aizsākumi ir 1979. gadā, kad tā tika dibināta kā regulāra Lietuvas mākslinieku skate, vēlāk aptverot jau plašāk arī Baltijas valstu māksliniekus. Padomju Savienības režīmā tā iezīmējās kā jauno mākslinieku kritisks pretspars pastāvošajai sistēmai, ar avangardiskiem izteiksmes līdzekļiem izjautājot sociālas un politiskas norises. Līdz ar 1998. gadu, kad triennāli kūrē Kestutis Kuizins (CAC direktors kopš 1992. gada), tās fokuss iezīmē plašāk vērstu skatienu, skatē ietverot māksliniekus no plašāka Baltijas reģiona un ziemeļvalstīm.
Orientējoties uz internacionālu publiku un centieniem iekļauties tās norisēs, triennāle kļuvusi par starptautisku mākslas izstādi, pozicionējot sevi kā vienu no nozīmīgiem Ziemeļeiropas mākslas notikumiem. Šogad 13. Baltijas triennāle ar nosaukumu “Atbrīvoties no rēgiem” pirmo reizi sarīkota trijās Baltijas valstīs – pavasarī uzsākot ar vērienīgu izstādi Laikmetīgās mākslas centrā (CAC) Viļņā, tam sekojot skatei Tallinas Mākslas namā un notikumam noslēdzoties tagad, rudenī, Rīgā laikmetīgās mākslas centrā “kim?”.
Trīspadsmitās triennāles mākslinieciskais vadītājs ir kurators Vinsents Onorē ar ievērojamu starptautisku CV, bet līdz ar viņu komandu veido tikpat profesionāli saistoša kuratoru grupa: Dina Ahmadejeva, Džanana Batura, Neringa Bumbliene, Sedriks Fouks, Anja Harisone.
Šīgada izstādes uzmanības centrā ir identitāte un piederība, uzdodot jautājumu: ko šajā sašķeltajā identitātes laikā nozīmē piederība?
Kuratori izvēlējušies katrā norises vietā pievērsties atšķirīgām piederību definējošām formām. Viļņā tā bija teritorija, Tallinā – ķermenis, bet Rīgā izstāde izvērš sociālās normas, attiecības un struktūras, kas mūs ietver. Atšķīrās ne tikai katras izstādes fokuss, bet arī izstāžu formāts, kas no grandiozās izstādes Viļņā Rīgā sarucis līdz minimumam.
Šāda spēle ar izstādes formātu ir atjautīgs un konceptuāli saistošs risinājums, izrietot no konkrētās vietas un tās konteksta un nepretendējot uz kaut ko, kā nemaz nav. Tā ir izvērsta vienojoša notikuma (triennāles) iespēja būt daudzšķautņainam un atšķirīgam “ķermenim”, visā norises laikā reaģējot uz vietu, laiku un apstākļiem, mainoties un pieņemot atšķirīgu formu, gluži kā kuratoru pieminētais mūsdienās svārstīgais piederības koncepts.
Šobrīd Rīgā skatāmā epizode apspēlē izgaišanas jēdzienu, kur lielais izstādes formāts ir pārtapis viena mākslas darba ekspozīcijā, proti, Bena Bērgis un Ksenijas Pedanas instalācijā, kas aizņem lielāko daļu “kim?” telpu. Izgaišana te apspēlēta, arī iekārtojot atsevišķu galeriju jeb “Atmiņu istabu: rēga rēgs”, kur izstādes norises laikā pakāpeniski parādīsies visi triennāles mākslinieki. Izstādes kuratori poētiski teic: “Taču šajā telpā nebūs neviena ķermeņa – tikai čuksti, skaļi vai klusi, skarbi vai maigi.” Triennāles norisi Rīgā pavada arī performanču un publiskā programma.
Atgriežoties pie dueta Bena Bērgis un Ksenijas Pedanas instalācijas – tā vizuāli un metaforiski iedarbīgā veidā ilustrē kuratoru vēlmi piederības ziņā atteikties no jebkādas identificēšanās. Mākslinieku pāris izveidojis asociatīvu “ainavu”, kur, klīstot no telpas uz telpu, sākumā varbūt tieši nenolasāma, bet, atklājoties detaļai pēc detaļas, iezīmējas tipiska muzeja scenogrāfija. Vitrīnas ar artefaktiem un atšķirīgiem objektiem ir veidotas kā kāda iedomātas atmiņu krātuves un tās pārstāvētas vēstures daļas interpretācija. Šeit ir mākslīgi artefakti – butaforijas, kas reprezentē un identificē zīmes un elementus, kas asociatīvi saistīti ar muzeju un tam raksturīgo telpu un tās kodiem, bet visu šo elementu nenoteiktība nojauc šī iedomātā muzeja piederību jebkam konkrētam. Instalācija ir it kā tāda, mums visiem zināma muzeja rēgs.
Triennāles izvirzītie jautājumi par piederību plašākā ziņā ir ļoti būtiski arī mākslas videi, kurā šobrīd dzīvojam gan lokālā, gan globālā kontekstā. Varētu teikt, ka šobrīd aizvien svarīgāk ir veidot notikumus, kas atvērti visdažādākajām piederībām, un lai kāds netiktu izlēgts tikai tāpēc, ka neidentificējas teritorijas, ķermeniskā vai sociālā kontekstā. Tas dod augsni dažādības iespējām vienā konkrētā vietā, bet tajā pašā laikā vērts arī pārjautāt, kas ir svarīgs konkrētajai lokālajai videi.
Šādā aspektā pārskatot visas Baltijas triennāles izstādes, teorētiski varam pārmest kuratoru komandai lokālās jeb Baltijas mākslas, vēstures un sociālās scēnas gandrīz ignorēšanu (tam neparādoties kuratoru konceptuālajā izstādes formulējumā, kā arī iezīmējoties minimālai Baltijas mākslinieku līdzdalībai skatē). Tomēr, ja ņemam nopietni vērā viņu uzstādījumu par atbrīvošanos no rēgiem, tad Baltijas valstu kontekstā un, ņemot vērā, ka izstādes visās valstīs notikušas “zem simtgades karoga”, ir pienācis laiks atbrīvoties vai mainīt tos piederības kodus, kas definē šo reģionu ar tā traumām un kolektīvo atmiņu un pieņemt daudz mainīgāku un atvērtāku skatījumu uz pasauli un savu vidi.
Šāds kuratoru piedāvājums ir gana provokatīvs, bet nonāk arī pretrunā pats ar sevi, ko īpaši spilgti pasvītro izstādes mākslinieku liste, kur pārsvarā starp dalībniekiem redzam šobrīd pasaules scēnas “top” māksliniekus, it kā tīši netīši izslēdzot reģiona māksliniekus, jo tie nepieder konkrētajām mākslas aprindām. Jāatzīmē gan, ka Baltijas triennāle jau vairākus gadus tiek definēta kā starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde, kura nenoteikti orientējas uz reģionu un tam specifisko, un tas ir tikai reflekss, ka gribam noteikt, lai visas izstādes būtu lokāli saistītas. Tomēr aktuāls paliek jautājums par piederību, lai arī kuratori cenšas nojaukt identificēšanos kaut kam, tomēr, šķiet, paši nav spējuši no tā līdz galam izbēgt.
