Svārpstons – augļkopis, eksperimentētājs un uzņēmējs 0
Sarkaņu pagasta ZS “Poļvarka” saimnieks augļkopības fanātiķis Ivars Svārpstons kopš 1996. gada darbojas savā iemīļotajā nozarē, turpinot darboties kopā ar nu jau mūžībā aizgājušā selekcionāra, vienīgā Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora selekcijā Rūdolfa Dumbravas izveidotājā augļu un ogu dārzā. Līdz Rūdolfa Dumbravas aiziešanai 2016. gadā “Poļvarka” nodarbojās arī ar stādu audzēšanu, patlaban Ivara Svārpstona saimniecība tiešajā pārdošanā piedāvā dažādas ogas, tostarp saldētas, ābolus un bumbierus
– Kā vērtējat Latvijas augļkopības nozari?
– Situāciju augļkopībā vērtēju kā ļoti sliktu. Kāpēc? Visi Latvijā audzētie augļi un ogas ir labas tāpēc, ka mums dienā un naktī ir liela temperatūras starpība. Tas auglim dod garšu un smaržu. Mēs varētu eleganti audzēt brīnišķīgu zaļo pārtiku! Ja vien mūsu valdība par šo tēmu vairāk padomātu. Vajag noteikti atbalstīt savu ražotāju! Un to nevajag darīt ar drakoniskām metodēm, bet biežāk pārbaudīt ievesto produktu izcelsmi. Proti, noskaidrot, vai pārdevējs pārdod pavadzīmē norādīto produktu daudzumu. Ir gadījumi, ka Polijā audzēto produktu pārdevēji, piemēram, pārdod 10 tonnas produktu, bet pavadzīmē uzrāda vienu tonnu.
Augļkopība ir ļoti smags bizness. Ja valdība domātu par latviešu zemniekiem, tad stingrāk kontrolētu Polijā audzēto ābolu ievešanu Latvijā. Mana sieva mūsu sunim no Maxima veikala atveda četrus ābolus. Pagaršoju. Ne šis, ne tas, ēst var. Dodu sunim – neēd. Mūsu audzēto ābolu ēd. Kā suns to saprot? Polijā ābeles miglo vismaz 20 reižu! Pret kraupi, tas varētu būt decis, vara preparāts, nav tik traki. Miglo pret tinēju, pret tīklkodi. Ja ābolā ir lieli caurumi, ļoti labi. Var parādīt, ka ābols audzēts ar ekoloģiskajām metodēm. Madonā bija firma, kas veda ābolus uz Poliju, no turienes uz Vāciju, kur spieda sulu un mums pārdeva kā augstas kvalitātes produktu. Būtībā jau kvalitātes tai nebija tāpēc, ka sulai lēja klāt ūdeni.
Mēs plūcam ābolus to gatavošanās laikā. Patlaban zari ir sanormēti tā, kā vajag būt labai biezībai. Poļi rīkojas vienkāršāk – uzsmidzina indi. Mēs galotnes izzāģējam, lai tās neaug. Polijā uzsmidzina indi, lai tās nomirst. Polijā pirms ābolu sūtīšanas uz Latviju konteineru iemērc vannā, lai āboli nepūtu. Tur ir arī parafīns. Mēs visu šo draņķi ēdam un brīnāmies, kāpēc vīrieši aiziet pa skuju taku.
Nav mums augļkopībā valsts stratēģijas. Jā, Jānis Zilvers Augļkopju asociācijā vada ābolu virzienu, tomēr ir skaidri redzams – asociācijas ir izveidotas ar mērķi, lai lielākie audzētāji sev nodrošinātu labākus nosacījumus tirgū.
– Kādus saimniekošanas principus ievērojat savā saimniecībā?
– Augļu un ogu dārza platība pavisam ir 5,5 ha. Es esmu eksperimentētājs. Cik varu, kopju ābeļdārzu, man ir 30 šķirņu vīnogas, pushektāra platībā upenes, aptuveni tikpat lielā platībā krūmmellenes, nedaudz smiltsērkšķu, aveņu, ķiršu, jāņogu un bumbieru. Nu jau 20 gadus esmu pilnībā atteicies no ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanas. Jā, ābols var izaugt un izaug kraupains, tam ir mizgrauzis, tomēr tas ir audzēts bez ķīmijas. Ir skaidrs, ka bez tās smuku ābolu Latvijā izaudzēt nevar. Man ķīmija nepatīk, es audzēju, kā izdodas. Man vajadzētu miglot, kaut ar Bordo šķidrumu, tomēr principā to nedaru. Jaunais miglotājs ar 300 litru ietilpību aizvien stāv neizmantots.
– Kā šāda stingra nostāja pret ķīmijas izmantošanu ietekmē ražas pārdošanu?
– Ar pārdošanu sokas visgrūtāk. Katrs muļķis var ābolus izaudzēt, tomēr, lai tos pārdotu, ir jābūt gudrākam. Patlaban vairs nav patērētāju biedrības, kā bija padomju laikos, kas visu izaudzēto nopirka. Ja ir kāds pārpircējs, viņš vēlas, lai es vēl piemaksāju. Ja raža pašam jāpārdod, piemēram, tirgū, pa kuru laiku strādāsi? Tirgū viena pārdevēja piedāvāja sadarboties. Atalgojums 15% no ieņēmumiem par pārdotajiem augļiem, tomēr viņa pārdošanu negarantē. Šādā gadījumā vajag arī glabātavu.
Kā es varu konkurēt, ja Polijā audzētos ābolus pārdod par 25 centiem kilogramā? Man Rūdolfa Dumbravas izveidotā šķirne ‘Dace’ maksā vienu eiro/kg. Cilvēki pat no Jaunpiebalgas brauc pirkt šīs šķirnes ābolus. To pietiek līdz gadu mijai. Daudzi cilvēki saprot, ka produkts ir ekoloģisks, tomēr maciņa biezums viņiem neļauj šo augli pirkt.
Pircēji pie manis ierodas saimniecībā, ir arī pastāvīgie klienti. Lieku sludinājumu vietējā Madonas novada laikrakstā, saņemam pasūtījumu, salasām pasūtīto daudzumu ogu, un pircējs pēc tām ierodas. Madonā, tāpat kā citviet Latvijā, ir izveidojies tiešās pirkšanas pulciņš, kur iestājušies cilvēki vēlas ēst veselīgu pārtiku. Viņi labprāt pērk no manis arī saldētas ogas. Ogas nepārstrādāju, kompotu necienu, arī zapte nav liela vērtība. Diētas ārste Lolita Neimane teic, ka tas ir “gards našķis bez vitamīniem”. Es visas nenopirktās ogas saldēju. Pircēji tās pērk visa gada garumā. Tiešās pirkšanas pulciņam savu izaudzēto ražu piegādāju.
Lielajās augļkopju asociācijās un kooperatīvos teic – ja vēlies ābolus audzēt un pārdot tā, lai tie sevi atpelna, tad stādījumiem ir jābūt vismaz 10 ha platībā. Jābūt arī glabātavai. Turklāt šajās organizācijās ir diezgan liela dalības maksa. Jāmaksā arī par glabātavas izmantošanu. Mēs rēķinājām, ka šīs izmaksas gada laikā būs aptuveni 350 eiro. Nevaram to atļauties, kopš vairs neaudzējam augļu koku stādus.
Ja vēl roku darbu izmanto… Industriālie ražotāji ar mehānisko zāģi no visām pusēm apzāģē koku un viss. Puspundurim vēl to varētu, bet pundurābelei mūžs, kā esam pārbaudījuši, 15 gadu vecumā iet uz beigām. Iemesls ir potcelmi, tiem arī ir bārkstainas saknes, skeletsaknes nav… Lielajām ābelēm sakņu sistēma ir dziļa, var mitrumu labi paņemt.
– Vai Poļvarkai vajadzētu nokārtot bioloģiskās ražošanas sertifikātu?
– Kāpēc? Vienīgais, ko valdība labu izdarīja – samazināja augļiem un dārzeņiem PVN no 21% līdz 5%. Ja es dotu ogas veikalā, ko es tomēr nedaru, lielveikali vēlētos, lai es piemaksāju par atļauju savas ogas pārdot viņiem, nevis maksātu naudu par pārdošanu.
– Cik liela ir ābolu pašizmaksa?
– 50 centi par kilogramu, ja rēķina visus izdevumus. Mums saimniecībā daudzi darbi ir mehanizēti. Ir japāņu traktors ar 16,5 ZS jaudu, piekabe ar lielu platformu, ko izmanto ražas vākšanā. Visa pietiek, nav cilvēku, kurus pieņemt darbā. Es nevaru dabūt ne ravētāju, ne arī ābolu lasītāju. Krūmmellenes un citas ogas arī ir jālasa. Cilvēkus, kas pie manis strādā, aizvedu un atvedu no darba, pie pusdienu galda viņi ēd to pašu ko mēs. Man vajag cilvēkus, uz kuriem varu paļauties.
Bija brīdis, kad jaunieši nāca darboties. Patlaban viņiem ir nometnes un sazin vēl kas, uz darbu iekāriena vairs nav.
Neko daudz vairāk par minimālo algu uz rokas nopelnīt nevar. Maksāju vismaz 20 eiro dienā un papildus dodu augļu vai ogu produkciju. Cik maksāt ogu lasītājam? Pa stundu varēja salasīt 11 kg ogu. Lieli ķekari upenēm bija. Brauca puiši no Lubānas, atveda man plakanās kastes ar 10 kg ietilpību un veda ogas uz Igauniju. Kaimiņvalstī no mūsu upenēm spieda sulu, gatavoja želeju un citus produktus.
Latvijas balzams darbojas, tomēr izmanto ražošanā aromatizatorus. Pure Food par viena kilograma upeņu piegādi maksāja 40 centus. Tikpat daudz, cik es meitenei par šā daudzuma ogu lasīšanu. Ar kombainu lasīt upenes? Tad vajag platākas rindstarpas, nekā man ir. Par kombainu ir jāmaksā, kombainierim par darbu ir jāmaksā. Nenoliegšu, ar kombainu pa dienu var 5 ha lielu platību novākt. Tomēr krūmi ir izplūkāti, samocīti.
– Kā augļu un ogu kultūras ietekmē klimata izmaiņas?
– Pirmām kārtām tās ietekmē lielie ziemas atkušņi. Nevienam augam nepatīk, ka to pēc ziemas sala modina. Pumpuri, kas agrāk ir atvērušies, ražas veidošanā vairs nepiedalīsies. Ja augam ir rezerves, raža būs.
Miza augļu kokiem sprēgā. Ja ir -25 grādu sals un dienā saule uzspīd pie -20 grādiem, jau rodas problēmas. Vēl viena lieta – rudenī līdz gadu mijai ir silts laiks, kad sāk plaukt krūmmellenes. Es brīnos, ka tām nākamajā gadā tomēr ir laba raža.
– Kādas atziņas esat guvis, ikdienā darbojoties augļkopībā?
– Zemenes ir smaga kultūra. Mēs neesam starp stādiem ieklājuši agrotekstilu, tāpēc mokāmies ar pļaušanu un ravēšanu. Mainām ik pa diviem gadiem stādus. Audzēju tās vien sev, man ir astoņi mazbērni. Viņi pie zemenēm nestrādā, bet tās ēd. Maniem mazbērniem daudz zemeņu vajag. Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar vienu zemeņu audzētāju, nesaukšu viņu vārdā. Man tas ir hobijs, viņai bizness. Viņa brauc uz Nīderlandi un Poliju, kur pērk zemeņu frigo stādus. Apmainām tos pret manu produkciju. Es vienīgi nepārdodu zemeņu stādus, tas nebūtu ētiski pret viņu.
‘Polka’, ‘Florence’ ir labas šķirnes, arī ‘Samba’ ir diezgan laba. Ja vēlies zemeni kārtīgi izaudzēt, vajag pilienlaistīšanu. Jāliek ir tornis, ogām vajag siltu ūdeni.
Pirmās krūmmellenes Poļvarkā ir stādītas 2002. gadā. Patlaban man ir 1050 krūmmelleņu krūmu. Kad sākām, nemācējam darīt visu, kā vajag. Sestajā gadā ir jāsāk nopietni domāt par krūma griešanu. Krūmmellenes ir ļoti sarežģīta kultūra, kurai svarīga ir stādīšana un augsnes sagatavošana. Man nepietiek laika visas ogas normēt. Ir arī krūmi, kas nav attīstīti. Iemesls ir augsnes skābums. Krūmmellenēm skābu augsni nevar uztaisīt. 3,5–4,5 pH ir jābūt. Ja augsnes skābums ir 5,5, tad tas jau ir uz robežas.
Jāskatās uz lapu krāsu, uz daudzumu, uz ogām arī. To nedrīkst būt ļoti daudz. Es tās izplūcu tāpēc, ka atlikušās ogas tad izaug lielākas. Līdzīgi kā pārguris cilvēks par nākotni nedomā, arī krūms, ja ir pārguris, par nākamā gada ražu nedomā. Krūmmellenēm pumpuri jau augustā, septembrī sāk riesties.
– Kas jāņem vērā krūmmelleņu stādīšanā un augsnes gatavošanā?
– Pirms stādīšanas obligāti ir jāveic augsnes analīze un jānosaka augsnes skābums. Krūmmellenēm saknes ir tā sauktā mikoriza jeb eņģeļa mati, kas aug vien skābā augsnē. Tās dziļumā neiet, iet vien platumā un uz augšu. Stādot izrok bedri, apliek apkārt plēvi, ruberoīdu vai ko citu, lai saknes nesaskaras ar veco zemi.
Krūmmellenes visu laiku ir jāmulčē. Ar šķeldu, piemēram. Stādi tomēr virzās cits citam virsū. Kad 2002. gadā stādīju pirmos stādus, nezināju, ka tik tuvu nedrīkst stādīt. Augumā lielajām šķirnēm, piemēram, ‘Coville’, noteikti starp stādiem vajadzēja lielāku attālumu.
Visizplatītākā krūmmelleņu šķirne ir ‘Blue Crop’. Tā 20. gadsimta 30. gados ir selekcionēta Austrālijā. Sākums bija 1905. gadā Kanādā, kad viens selekcionārs un ģenētiķis sāka eksperimentēt ar meža zilenēm. Pēc gada viņiem jau bija 3000 hibrīdu.
Esmu vien skābinājis augsni – ar skābu kūdru, kurā nav daudz barības vielu. Tās daudz ir satrūdējušai priežu mizai, kas jau ir samalta un divus trīs gadus pastāvējusi. Tā ir vislabākā auga barošanai.
Pavasarī uz katra krūma es uzkaisu 80–100 gramu minerālmēslu, amonija sulfātu, lai tas veicina jauno dzinumu veidošanos. Rudenī ir vēlams izdarīt divas lietas – dot kāliju un fosforu. Kāliju dod jauno dzinumu briedināšanai. Slāpekļa minerālmālus līdz Līgo svētkiem var droši dot. Citādi stādi ilgi nenomet lapas, jaunie dzinumi ir īsi. Fosfors ir vajadzīgs sakņu veidošanai.
Krūmmellenēm nedrīkst būt vairāk kā desmit pamatzaru. Tālāk vecums ir jāvērtē. Ja zari ir jauni, varētu atstāt arī līdz 12 zariem. Jāgriež arī galotne, augu uz augšu īpaši nevajadzētu laist.
Barības vielas citiem augiem saknes pašas uzņem. Krūmmellenes ne. Tām ir mikoriza, tās ir prasīgas pret skābu augsni.
Ja augs nīkuļo, aproku apkārt lielu grāvi, lai vecā zeme neskar eņģeļa matus, un salieku grāvī jauno labo zemi, kurai var pievienot sēru. Grāvi var rakt un piebarot augu vien tad, ja redzams, ka tas nīkuļo. Var izmantot arī skaidas un trūdējušu šķeldu. Kur ir parastā zeme blakus, ir risks. Man aptuveni puse krūmu būtu jārok vaļā un vajadzīgā augsne jānodrošina. Tas nozīmē pie viena krūma vismaz 10–15 minūšu ilgu darbošanos. Mēs izvēlējāmies vieglāko ceļu – liekam mulču, lai tik mazāk darba būtu jāiegulda. Augu apšmaukt nevar.
Krūmmellenēm arī siltu ūdeni vajag. Pilienlaistīšanai vispiemērotākās ir Izraēlā ražotās sprausliņas. Tās ir dārgas. Filtru vajag, ieliku parasto ūdensvada filtru, tas darbojās tikai vienu dienu. Vajag dīķa ūdeni, tāpēc ka tas ir sārmains.
Lai apūdeņotu pēc visiem noteikumiem ar dīķī ņemtu ūdeni, pēc teorijas, uz vienu ha vajag 7000 eiro lielu naudas ieguldījumu. Krūmmellenes nemīl slapjumu, tās mīl mitrumu. Tām vajag ļoti daudz ūdens. Gatavošanās laikā ir jālaista ik pārdienas. Liekais ūdens augā neuzkrājas.
Par upenēm. Lai taupītu naudu, griezējam būtu jāmaksā 200–250 eiro, mēs ar krūmgriezi līdzeni nogriezām upeņu krūmus. Patlaban tie dzen jaunos dzinumus un vienu gadu neražos. Tā kā upeņu krūmu ir daudz, viena tonna ogu pērn nobira zemē. Patlaban ir palicis aptuveni pushektārs upeņu krūmu. Agrāk to bija 1,5 ha. Upenes vēlas visi – ķīnieši, zviedri. Tomēr pieprasa lielā daudzumā. Par krūmmellenēm man ir skaidrs, man uz katru ķīnieti iznāk vismaz desmit ogas, skaitīju (smej).
Ir mums arī plūmju dārzs, ražo viena ‘Latvijas Olplūme’, un arī aug nedaudz ķiršu.
Es darbojos arī ar vīnogām. Vīnogām vajag aptuveni 250 saulainu dienu gadā. Šā iemesla dēļ Rūdolfs tās nevēlējās audzēt. Tomēr nav tik traki. Patlaban audzējam 2011., 2013. un 2014. gadā stādītās šķirnes. Tolaik sāku nopietnāk darboties, metināju špaleras. Labāk, ja blakus atrodas divas, nevis viena, tad augi vairāk izgaismojas un mazāk slimo. Ar domu, lai var uz tām uzlikt plēvi.
Esmu vairāk meties uz ļoti audzelīgo vācu šķirni ‘Rondo’. Esmu arī izveidojis tehnoloģiju, kā vīnogām nepiemēroto mālaino augsni padarīt par pieņemamu vietu augšanai.
– Kādu ceļu vajadzētu iet Latvijas augļkopībai?
– Komunistu laikā ļoti lielu robu mūsu apziņā iecirta ar kolhoziem un sovhoziem, tāpēc latvietis labo kooperāciju nevēlas. Cilvēciskais faktors ir vainīgs, ka ļaudis zog un šmaucas. Vajadzētu veidot zemākā līmenī biedrības, kas no mazajiem ražotājiem uzpērk augļus un ogas.
Ir jāmeklē interesantas kultūras. Saimniecība ar piecu ha lielu komercdārzu var izdzīvot. Garšaugi nav slikta ideja, tomēr ir jābūt salīdzinoši plašam kultūru lokam, nebūs viegli. Zemenes zem tekstila vai tuneļos var audzēt. Vissvarīgāk, lai raža izaugtu iespējami agrāk. Tie paši agrie kartupeļi ir laba izvēle, ja vien tos agri var rakt.
Krūmmellenes ir smaga kultūra, tomēr tās atmaksājas. Tomātu biznesu nevajadzētu sākt, ir jau diezgan daudz ergonomisku siltumnīcu un no citām valstīm šos dārzeņus par zemu cenu ieved lielā daudzumā. Ar āboliem ir tā, kā teicu iepriekš, – vajag daudzumu. Par 50–60 centiem kilogramā tie būtu jāpārdod. Mums bija priekšrocība, ka pašiem savi stādmateriāli bija. Beidzām ar 7 eiro par stādu – tā bija mūsu pārdošanas cena saimniecībā. Patlaban nav jāaudzē stādi, aizbrauc līdz Polijas robežai, atbrauks polis ar savu transportu un piedāvās. Nevienu neinteresē, vai stāds ir piemērots Latvijas dabas apstākļiem, vai tas Latvijā ieaugsies. Vissvarīgāk – tas ir lētāks nekā Latvijā audzētais stāds un ir skaists, izdzīts ar minerālmēsliem. Tas nekas, ka nākamajā ziemā nosals. Pārpircēji ļoti labi nopelna, arī tie, kas zemenes pērk un pārdod.
Man ir divi gudri dēli un trešais IT speciālists. Visi trīs ir traktoristi. Bērniem ir jābūt stipriem un dumjiem, tad saimniecībai ir nākotne. Kas mantos to visu? Man visi mantinieki ar sportu nodarbojas. Ja man visi trīs dēli šeit ar astoņiem mazbērniem strādātu! Patlaban bērni sāk valodu raustīt, kad jāravē. Viņiem tas šķiet briesmīgs slogs. Man tīra vaga dod gandarījumu par paveikto darbu.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
