Domāšanas tipi – materiālais, enerģētiskais, tēlainais, kosmiskais. Kā tie atšķiras, kam piemīt? 1
Cilvēks uzskata, ka tikai viņš pasaulē ir vienīgā domājošā būtne, kas spēj apjēgt visas cēloņsakarības. Viss cits uzskatāms vai nu par mirušu matēriju, vai pārlieku zemu attīstības līmeni, kurā nav iespējams īstenot pat visprimitīvāko domāšanas procesu. Taču patiesībā, tikai pateicoties savam zemajam attīstības līmenim, cilvēkam nobrieda primitīva nojausma par to, ka šāda funkcija nepiemīt citiem, savukārt savu pilnveidošanos cilvēks veicis tikai fizisko smadzeņu attīstības virzienā. Un tādā gadījumā paliek neskaidrs garīgās attīstības mehānisms, jo intelektuālais darbs ne gluži vienmēr iet līdzās garīgās pilnveidošanās procesam, īpaši tajā gadījumā, ja šis darbs saistīts ar negatīviem indivīdiem. Tāpēc pētnieki piedāvā savu skatījumu par tiem domāšanas tipiem, kādi sastopami uz mūsu planētas un vispār pasaules uzbūves plašumos – redzamajā fiziskajā pasaulē un arī neredzamajos enerģētiskajos līmeņos.
Mūsu Visumā eksistē vairāki domāšanas tipi, kurus pētnieki iedala divos galvenajos veidos: materiālo un enerģētisko formu domāšana.
Katrai dzīvai būtnei ir savs domāšanas tips. Līdz ar to ir skaidrs, ka, piemēram, citplanētieši domās citādi nekā cilvēks, jo viņiem, visdrīzāk, šīs funkcijas īstenošanā būs iedarbināti kādi citi, no mums atšķirīgi procesi. Kādas no ārpuszemes civilizācijām varbūt arī domās līdzīgi mums, taču lielākais vairums būs atšķirīgas ne tikai no mums, bet arī savā starpā.
Jebkurā pasaulē domāšanas procesi notiek atbilstoši būtnes formai un matērijai, no kā tā sastāv, kā arī vispār no domāšanas aparāta uzbūves mērķa. Piemēram, cilvēka domāšanas mērķis ir viens, tā dēvēto Augstāko Būtību mērķis – cits, dzīvniekiem gluži atšķirīgs un tamlīdzīgi.
Kad noformējas dzīvas būtnes forma, tai kādi “augstākie konstruktori” izstrādā noteiktu individuālo domāšanas formu, kas orientēta uz konkrētiem procesiem. Būtnes konstrukcija saistīta ar tām funkcijām, kādas tai jāpilda pasaules procesos. Proti, forma ir pasaules darba elements.
Taču domāšanas tipi atkarīgi ne tikai no dzīvās būtnes veida, bet arī no tās matērijas, kurā tā mīt, jo matērijas veids un tās mērķi nosaka konkrētās pasaules pamatos likto procesu formu. Un, visbeidzot, iespējams, svarīgākais – domāšanas tipu iespaido tas hierarhiskais līmenis, kuram attiecīgā būtne ir piederīga.
Zemākajos līmeņos pastāv primitīvi domāšanas tipi, vidējos – jau pilnvērtīgāki, bet visaugstākajos atrodas vispilnīgākās domāšanas formas. Šis faktors ir izšķirošs, nosakot domāšanas veidu, jo no attīstības pakāpes būs atkarīga gan būtnes konstrukcija, gan tās ārējās formas, kurās šai domāšanai jābūt izvietotai. Tāpat no būtnes attīstības pakāpes būs atkarīga arī tās pasaules konstrukcija, kurā attiecīgā būtne būs izvietota, jo pasaulei jābūt tādai, lai tā sekmētu dvēseļu progresu un vienlaikus izpildītu tos uzdevumus, kas tām piešķirtas “no Augšas”.
Taču arī tajā gadījumā, ja pakavējamies tikai pie vienas formas, konkrēti – cilvēka, var atrast pietiekami daudz jauna. Vēl līdz gluži nesenam laikam valdīja uzskats, ka cilvēkam piemīt tikai viens domāšanas veids, uz kuru balstoties un izmantojot visu veidu bioelektriskās un ķīmiskās smadzeņu reakcijas, viņš spēj pārveidot fizisko matēriju. Taču visjaunākie domas pētījumi pierādījuši, ka arī cilvēkam raksturīgs nevis tikai viens domāšanas tips, bet tādi ir vairāki, proti, tie ir vairāku atsevišķu tipu apkopojumi, ko nosaka ne tikai “parastā”, bet arī “smalkā” matērija.
Visizplatītākais cilvēka domāšanas tips ir tēlaini vārdiskais, mazāk izplatīts – telepātiskais un kosmiskais. Tēlainā domāšana ir ar pārtraukumiem saistīts process. Parastais cilvēks allaž domā diskrēti. Un šādu domāšanu pamato tie jēdzieni, kurus cilvēks apgūst caur tēlu uztveršanu.
Tēlainā domāšana ir tā dēvētās piektās cilvēku rases domāšanas mehānisms. Tā atkarīga no indivīda energoķermeņiem un to energouzkrājējiem. Jo augstāk attīstīti energoķermeņi, jo lielāks tajos uzkrājums un jo labāk darbojas tēlainie jēdzieni. Tēlainība palīdz cilvēkam attīstīt viņa jēdzienu matricu. Saņēmis no sadalītāja impulsu, audzēknis transformē to tēlā, izmantojot ciparus. Tādas transformācijas procesā saņēmušas tēlu, fiziskās smadzenes pārveido to šādā secībā: tēls – cipari – burti – vārds. Tēlainā domāšana pieskaitāma zemākajai domāšanas formai.
Telepātija ir citu domu uztveršana no attāluma, to saturiskās jēgas nolasīšana bez skaņām, simboliem un informācijas rakstiskas izteiksmes. Noskaidrots, ka telepātija ir daudzlīmeņu domāšana. Tā balstīta šajā virzienā attīstībā esošās dvēseles iemantotajās īpašībās. Cilvēka telepātija izpaužas kā mentālā apvalka spējas uztvert noteiktas enerģijas frekvences, kuras domāšanas procesā noraida cits cilvēks.
Cits telepātijas līmenis saistīts ar astrālā apvalka ietekmes rādiusa palielināšanos līdz interesējošajam indivīdam un svešas informācijas nolasīšanai. Augsts telepātijas līmenis balstīts impulsos. Turklāt uz telepātiju spējīgas tikai augstu attīstītas dvēseles. To normālai funkcionēšanai jābūt ļoti labi attīstītam energoķermenim, proti, tam jābūt ar īpašu uzbūvi. Tajā gadījumā, ja indivīds būs apmierināts vien ar astrālo ķermeni, viņš pamatā nolasīs simbolus, shematiskus tēlus, tā būs visnotaļ vāja telepātija.
Augstu attīstīta indivīda jaudīgā potenciāla radītā doma spēj ietekmēt zemākā attīstības līmenī esoša cilvēka vājo potenciālu tādā veidā, ka viņš sāks paklausīgi pildīt svešas pavēles. Telepātiskā iedvešana balstīta augstāka potenciāla dvēseles spējā apspiest vārgāku energopotenciālu. Taču šim nolūkam to starpā jāuztur noteiktas šo dvēseļu jaudas radītāju attiecības.
Telepātiskā domāšana uz Zemes piemīt tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem, taču arī tā pieskaitāma domāšanai ar pārtraukumiem jeb diskrētajai domāšanai, proti, tā risinās nevis ar tēlu, bet gan jēdzienu starpniecību.
Par kosmisko dēvē tādu domāšanu, kurai piemīt visuma mērogi, kas neieciklējas tikai uz apzināto pasauli, spēj aptvert un atspoguļot smalko pasauļu procesus un to sasaisti ar Zemes procesiem. Ir iespējams, ka kosmiskā domāšana piemīt arī dažiem cilvēkiem (vai vismaz piemitusi agrākos laikos), bet katrā ziņā tā piemīt visām saprātīgajām būtnēm, kas atrodas līmenī augstāk par cilvēku un eksistē ārpus mūsu planētas robežām.
Kosmiskās domāšanas tips savā pirmajā attīstības pakāpē var būt diskrēts, bet otrajā – nepārtraukts. Proti, attīstības līmeņi matērijas kvalitāti un īpašības maina uz pretējo. Ko nespēj zemāko līmeņu indivīdi, to iespēj vidējie līmeņi, savukārt tas, kas nav pieejams vidējiem, ir augstāko līmeņu tiesa. Un šajā apstāklī darbojas nolieguma likums. Kosmiskā apziņa atbilst kosmiskajai domāšanai. Tā spēj sasaistīt vienkopus pretrunīgas attīstības tendences.
Domāšanas diskrētums izpaužas arī tādējādi, ka, darbojoties ar pārtraukumiem (radot atdalītas teorijas), tas nespēj informācijas fragmentus apvienot vienotā veselumā, jo zemapziņā nav globālas izpratnes par pasauli. Tāda domāšana nespēj uzzīmēt pilnvērtīgu pasaules ainu. Savukārt kosmiskā domāšana savieno visu pretrunīgo un nodalīto, tādējādi spējot sevī uzbūvēt un uzturēt nepārtrauktu domāšanas funkciju.
