Svarīgs rudens darbs – sagatavojam kapiņus ziemai! 0
Klāt rudens – saldsērīgas atvadas no vasaras, dienas kļūst īsākas, vakari garāki, gaisā jūtams dzestrums. Šis ir gadalaiks, kad īpaši piedomājam par saviem mīļajiem, kuru vairs nav starp mums.
Sākot ar oktobra beigām un beidzot ar novembra beigām, kapos tiek rīkoti Svecīšu vakari. Līdz tam steidzam sakopt kapiņus un sagatavot tos gada aukstajai sezonai. Kā to veiksmīgāk izdarīt? Komentē speciālistes – kapu pieminekļu darbnīcas “Soulgarden Monuments” vadītāja Inese Dimdāne un dārzu izveides un ainavas labiekārtošanas uzņēmuma “Lienes dārzi” dibinātāja Liene Mistere.
Inese Dimdāne atgādina, ka parasti rudens kapu kopšana sākas pēc lapu nokrišanas un savākšanas: “To pieņemts darīt līdz Svecīšu vakaram. Vispārpieņemtais Svecīšu vakars, ja vien nav noteikts citādi, ir svētdiena pirms pirmās Adventes, un parasti šis datums iekrīt novembra pēdējā svētdienā. Sakopšanas darbi, protams, jāveic regulāri, ne tikai rudenī – lai kapavieta vienmēr būtu sakopta.” Teorētiski kaps būtu jākopj tikpat regulāri, cik piemājas dārzs, bet, protams, dzīves steidzības dēļ tas ne vienmēr ir iespējams: “Līdz ar to karstākās vasarās augi izkalst un iznīkst. Jāseko līdzi ne tikai regulārai augu laistīšanai, bet arī barošanai ar attiecīgiem minerāliem. Kapsētās parasti aug arī lieli koki, un tie mēdz paņemt visas barības vielas, kas būtu nepieciešamas mazākajiem augiem, tāpēc papildu piebarošana noteikti nenāks par sliktu.”
Kamēr vēl nav sācies kārtīgs lapkritis, vajadzētu aprakt, aprušināt krūmus un stādījumus, lai vēlāk augsne nesablīvētos vēl vairāk.
Jāizgriež nokaltušie zari, kā arī, iespējams, jāpārstāda kādi krūmi vai tūjas, kas ir pilnīgi nokaltuši. Augusts un septembris ir labākais laiks, lai veiktu krūmu un tūju pārstādīšanu.
Rūpes par augiem
“Katram augam ir vajadzīga sava pieeja un rūpes,” stāsta Liene Mistere. Viņa mudina, ka šobrīd vēl noteikti var paspēt apcirpt krūmiņus, lai ziemā sniegs tos neizgāztu. Arī Liene aicina pastiprinātu uzmanību pievērst augu laistīšanai: “Rudens ir sauss un vējains, augi izkalst ļoti ātri. It īpaši jārūpējas par mūžzaļajiem augiem un tiem, kas mīl mitrumu – piemēram, hortenzijām. Augiem pirms aukstuma iestāšanās ir labi jāpadzeras.”
Pēc pagājušās ziemas ļoti cieta visāda veida skujeņi – visvairāk tūjas un kadiķi: “Pēc maniem novērojumiem, tieši tūjas un kadiķi kapos tiek stādīti visbiežāk. Šiem arī būtu nepieciešamas papildu rūpes – tie jālaista, jāapgriež, jāmēslo un, ja iespējams, arī jāmulčē, lai mitrums noturētos ilgāk.”
Vēl populārs augs kapu stādījumos ir rododendrs – un arī šis krūms pēdējā gada laikā ir diezgan cietis – gan pagājušā gada sausās vasaras, gan arī nepastāvīgās ziemas dēļ: “Atceramies, ka mūžzaļais rododendrs nemīlēs atklātu sauli, tam vajag pusēnu, bedri ar skābu augsni un trūdvielām bagātu komposta piemaisījumu, kā arī kārtīgu mitrumu.”
Svarīgs viss kopums
Inese vērš uzmanību ne vien uz apstādījumiem, bet arī konstrukcijām, kuras atrodas kapavietā: “Vasara un karstums parasti neietekmē kvalitatīvus granīta vai betona materiālus. Taču pastāv iespēja, ka karstums izkaltē koka konstrukcijas, piemēram, soliņu dēlīšus. Ir arī gadījumi, kad saulē izdeg melnās krāsas Ķīnas vai Indijas granīts, bet tas jebkurā gadījumā ir nekvalitatīvs un lēts materiāls, ko mēs neiesakām izmantot galvenajiem kapavietas labiekārtojuma elementiem.”
Pavasarī un vasarā arī uz kvalitatīva granīta vai betona konstrukcijām mēdz pilēt augu sula no kokiem, un tas veido netīru, lipīgu aplikumu, kas pievelk putekļus, tādējādi veidojas nosūbējušu netīrumu slānis, kur iesakņojas dažādi sēnīšu veidi un sūnas: “Vismaz vienreiz gadā arī pulēta granīta aprīkojums ir jāmazgā ar remdenu ūdeni un mazgājamo līdzekli bez abrazīviem, jānoslauka ar sausu, mīkstu kokvilnas lupatiņu, lai pulējumam atkal būtu skaista spoguļvirsma. To labāk darīt vēl siltā laikā (pavasarī vai rudenī), lai darba procesā nesaltu rokas.”
Lai aizgājējam silti
Jau gadiem ilgi tuvinieku kapiņus pirms ziemas apsedzam ar egļu zariem. Vai tam ir arī kāds praktisks izskaidrojums? Liene skaidro, ka īsti ne: “Egļu zaru likšana uz kopiņas ir sena tautā iegājusies tradīcija. Jāsaka gan, ka tas īsti nepasargā uz kopiņas esošos augus – tas vairāk tiek darīts, lai būtu kāds zaļums, pirms uzkrīt pirmais sniegs. Lai nelauztu tradīciju, bet tomēr izvairītos no skuju vākšanas pavasarī, iesaku uz kapiņa labāk likt tūju zarus vai kādu citu, mazāk birstošu materiālu – piemēram, mikrobiotu, baltegli, priežu zarus ar garākām skujām.”
Arī Inese stāsta, ka kapavietas nosegšana ar egļu zariem ir vairāk tradīcija, nevis praktiska vajadzība, jo uz kapu kopiņām stādītie ilggadīgie stādījumi ir ziemcietīgi: “Egļu zarus kapavietu nosegšanai izmanto, lai aizgājējam ziemā nesaltu – tā ir vairāk tāda kā cieņas izrādīšana. Tāpat tas ir arī estētiskais noformējums, ja nu ilgi turas kailsals.” Inese skaidro, ka egļu zarus pavasarī novākt nav grūti, jo skujiņas tobrīd jau ir nobirušas, kā arī lieliski kalpo kā mēslojums esošajiem augiem: “Jau maijā skujiņas ir pilnīgi sairušas un sajaukušās ar augsni, neradot nekādas problēmas. Ja ir apgrūtinoši novākt zarus un sakopt kapiņus pavasarī, uzņēmumi piedāvā regulāru kapavietu uzturēšanu un kopšanu.”
Rudens krāšņums
Vasaras sezonā visbiežāk kapus rotā leduspuķes un begonijas, jo tās, kā stāsta Liene, neprasa lielas rūpes un zied patiešām ilgi. Īpaši čaklie šīs puķes rudenī steigs nomainīt pret skaistiem rudens augiem: “Tās var būt, piemēram, krizantēmas podos. Pēc salnām joprojām skaisti izskatīsies viršaugu kompozīcijas, kas tad paliks kapiņos visu ziemu. Šobrīd arvien aktuālāka kļūst ilgmūžīgas kapu ainavas veidošana, kur iekļaujam gan kādu krāšņumkrūmu, gan mūžzaļo, gan arī kādu ilgmūžīgu ziemcieti.”
Inese atklāj, ka krizantēmas labi iztur arī nelielu salu – līdz mīnus diviem grādiem, kā arī nav kaprīzas tad, ja saskaras ar sausāku periodu: “Ļoti skaisti ir arī viršu (ēriku) podiņi vai stādījumi, kas piestāv kopējai rudens ainavai un lieliski pilda dekoratīvo funkciju. Parasti gan krizantēmas, gan ērikas ziemas periodā tomēr nosalst, un pavasarī tās būs jānovāc. Tieši tāpēc, ja tās ir iestādītas podiņos, būs daudz praktiskāk un ērtāk.”
Saplūst ar dabu
Šobrīd, kā stāsta Inese, populāra ir tendence iekļauties dabā, ļaut kapiņam saplūst ar apkārtni: “Jā, vecas, ar sūnām aizaugušas kapsētas, nosūnojuši krusti vai pieminekļi rada tādu kā mūžības noskaņu. Taču jāņem vērā, ka arī šāda ainava ir jākopj, piemēram, jāsavāc nolūzuši zari vai nobirušas lapas, jāpļauj zāle un jāseko līdzi, lai skaistās sūnas vai zālītes vietā nesaaugtu nezāles, lai kaps neaizaugtu ar krūmājiem un koku sējeņiem. Tāpat jānovāc sagruvušas konstrukcijas, ja tādas ir, jo tās var radīt draudus cilvēku drošībai.”
Liene uzskata, ka ļaut dabai saplūst ar kapa vietiņu it nemaz nav slikti, ja vien tas tiek darīts kaut cik kontrolēti: “Manuprāt, tas, ka uz kapa aug kādas puķītes vai ir nedaudz sūnu, kapa vietai pilnīgi nemaz netraucē. Viss atkarīgs no kapu kopēja, kādas ir viņa vēlmes – vai saglabāt kapu pedantiskā kārtībā, vai ļauties dabai un ļaut tai lēnām pārņemt kapiņu. Protams, jebkurā gadījumā jāgādā par to, lai kopiņa būtu sakopta. Neiesaku gan ļaut izpausties kādai īpaši agresīvai sugai ar izteiktu veģetāciju, piemēram, zeltslotiņām vai pīlādžlapu sorbārijām. Visam jābūt normas robežās.”
Inese uzsver kapu kopšanas kopējo nozīmi: “Protams, ja pazaudēta saikne ar ģimeni, vairs nav tik būtiski, kas rakstīts uz kādiem divsimt gadus veciem pieminekļiem. Taču, no otras puses, tieši kapu pieminekļi ir vieni no kultūrvēsturiskā mantojuma elementiem, kas atspoguļo konkrētā laika garu. Pēc tiem var spriest par tā laika tradīcijām un tamlīdzīgām niansēm. Šobrīd ir populāri veidot dzimtas koku, un kapi, kapakmeņi ar gravējumiem šajā procesā spēlē būtisku lomu. Dažkārt tieši pieminekļi par cilvēka dzīvi un personību vēsta daudz ko interesantu.
Padoms!
Uz kapiņa egļu zaru vietā var likt tūju, baltegļu vai priežu zarus, lai tik ļoti nebirst.
Ja tomēr izvēlamies egļu zarus, skujiņas ap maiju jau būs sabirušas un sajaukušās ar augsni.
Aukstajā sezonā ieteicams izvēlēties krizantēmas podiņos – praktiskāk un ērtāk.
