“Svarīgi šajā laikā nepazaudēt kaut kādu vērtību sistēmu, kas diemžēl sāk brukt un jukt!” Saruna ar Jāni Lūsēnu 7
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt VEF Kultūras pilī pirmizrādi piedzīvos Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa ģimenes mūzikls “Zvaigznes bērns”, lai pēcāk izrādēs apceļotu Latvijas pilsētas. Pieredzējuši dziedātāji kopā ar Jāņa Lūsēna instrumentālo grupu un jaunajiem talantiem uz vienas skatuves izdzīvos darbu, kas veidots pēc Oskara Vailda pasakas motīviem.
Komponists Jānis Lūsēns lielus muzikālus darbus jaunās paaudzes skatītājiem radījis jau iepriekš. Mūzikli “Neglītais pīlēns” Liepājas teātrī un “Īkstīte” Dailes teātrī, kā arī “Putnu opera” un “Leļļu opera” Latvijas Nacionālajā operā komponēti kā darbi bērniem, taču Oskara Vailda pasakas “Zvaigznes bērns” iedvesmotā mūzika radusies, domājot par pusaudžiem.
“Ir svarīgi šajā laikā nepazaudēt kaut kādu vērtību sistēmu, kas diemžēl sāk brukt un jukt. Vailda darbā saskatu šīs vērtības – līdzcietību, ieklausīšanos otrā paštaisnuma vietā,” sarunā pirms pirmizrādes saka Jānis Lūsēns, kurš jauno mūziklu sauc par savu muzikāli līdz šim sarežģītāko darbu.
Mēs tiekamies Rīgā, lai gan jūsu ikdiena un radošais darbs rit tālu no galvaspilsētas, Valkas novadā, kādreizējā Ozolu skolā, kas, jūsu atjaunota, kļuvusi par jūsu mājām.
J. Lūsēns: Jā, šobrīd mans pamats ar nākotnes perspektīvu ir Ozolu skolā, un Rīgā ir tikai darbi. Ozolu skolā top gan mūzika, gan mēģinu palaist arī ierakstu sistēmu. Ceru, šovasar beidzot varēs tam nodoties. Ne tikai ir daudz darba ar “Zvaigznes bērnu”, kurš pēdējā laikā bija intensīvi jāmēģina, bet ir jāsakārto arī nošu partitūra “Leļļu operai” – tā jāiemieso mūsdienīgā formātā un redakcijā. Šo procesu veicu arī ar “Putnu operu”, par kuru ir interese Vācijā. Gana sarežģīts un mazliet garlaicīgs pasākums, kas prasa disciplīnu.
Vai tagad nav vairāk brīva laika?
Mana laika pavēlnieks ir mani dzīves apstākļi – Ozolu skola ir jāapkurina, tam ir jānopelna nauda. Tur dzīvo arī mana mammīte, kurai drīz būs jau deviņdesmit gadu. Tas viss prasa rūpes un ikdienas uzmanību. Reizēm jau šķiet – kam man to visu vajadzēja, varētu taču sēdēt kaut kur pie Klusā okeāna mazā būdiņā, bet tas brīdis tomēr laikam vēl nav pienācis. (Smejas.)
Tomēr Valkas novads no Rīgas samērā tālu… Mazliet sajūta kā uz salas okeānā.
Kas tad ir Rīga? Šobrīd daudz kas apstājies, nejūtos kaut ko zaudējis. Kas tad te, Latvijā, vispār var būt tālu. Rīdzinieki brauc stundu sastrēgumā, es šajā stundā jau esmu vairāk nekā pusceļā. Šobrīd zeme ap Ozolu skolu, ap Aumeisteriem nav neapdzīvota sala – pateicoties mūsu iniciatīvai, tur jau daži cilvēki iedzīvojušies. Līdz tam tur netālu dzīvoja Māris Mihelsons no “Prāta vētras”, tagad kaimiņos arī komponists un žurnālists Edgars Raginskis. Bet tas nenozīmē, ka neesmu tur pietiekami savrups.
Ozolu skolā tomēr jau esat paguvis uzsākt arī koncertu rīkošanu – tie ir meditatīvi, klusināti notikumi. Pēc “Zodiaka” vēriena Jāņa Lūsēna tas ir mazliet negaidīts pavērsiens.
“Zodiaks” bija kaut kas pilnīgi cits, savā ziņā vienkārši naudas pelnīšanas veids. Manā dzīvē tāda veida kompozīcijas un veids, kā tas tika darīts, ir noiets etaps. Man nepatīk atgriezties pie bijušā. Jūtu, ka reizēm pat grūti ir piedalīties agrāk rakstītās izrādēs. Šobrīd atjaunojumu piedzīvojis arī “Kaupēns” jaunā redakcijā, un būt tur visur klāt – tas prasa zināmu enerģiju, bet man jau gribas iet uz priekšu.
Tāds impulss iešanai uz priekšu nereti ir darbu pasūtījumi, bet “Zvaigznes bērns” esot tapis pēc jūsu paša “iekšēja pasūtījuma”.
Tas izveidojās par sava veida pasūtījumu, jo kļuva par Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītu darbu. Ideja par mūziklu jauniešiem ir manis sen izauklēta doma – par to jau agrāk biju ierunājies gan Liepājas, gan Valmieras teātrī, bet apstākļi īsti nesakrita, tad nu ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu šis bija brīdis, kad ar šo ideju varēja kaut ko iesākt. Protams, tas savā ziņā ir iekšējs pasūtījums pašam sev.
Vailda “Zvaigznes bērns” ir viens no skumjākajiem stāstiem par lepnības postošo varu un piedošanas un mīlestības dziedinošo spēku.
Jā, iespējams, tur ielikta Vailda personīgā traģēdija, kas viņa laikā bija smaga nasta. Bet šis ir arī universāls pieaugšanas stāsts, un domāju, ka mūsdienās pusaudžiem šis laiks it nemaz nav viegls. Valda telefoni, bet vecāki ir tāla, cita paaudze. Iespējams, vieglāk ir lauku bērniem, jo viņiem ir darbs, kaut kāda disciplīna, bet pilsētas bērniem tā trūkst. Katrā ziņā šis vispār ir sarežģīts laiks jebkura cilvēka dzīvē, bet pusaudzim ir ļoti svarīgi tie impulsi, ko viņš saņem gan no vecākiem, gan skolas, gan no kādiem ārējiem, nejaušiem apstākļiem.
Ir svarīgi šajā visā nepazaudēt kaut kādu vērtību sistēmu, kas diemžēl sākt brukt un jukt – neviens īsti nesaprot, kas ir pareizi un kas nav, pie kā īsti turēties. Reizē mani, protams, uzrunā Vailda mākslinieciskās kvalitātes – no visām pasakām šī man likās skatuvei vispiemērotākā, ar izteiktu caurviju darbību un galveno varoni, kurš transformējas izrādes laikā dažādu apstākļu un notikumu iespaidā. Varbūt tā ir drūma pasaka, bet tajā ir skaisti un gaiši momenti, un mēs uz to skatāmies arī kā uz spēli, kas ļauj paraudzīties no malas uz mums pašiem.
Arvien atgriežaties pie lielas formas darbiem, kas uzrunā jaunāko paaudzi.
Es to nedaru ar domu glābt pasauli un jauniešus. Mani vienkārši šī pasaka uzrunāja ar tās stāstu. Filozofējot un domājot par to, šķiet, ka tagad apkārt ir jaunieši, kuriem tas kaut kādā veidā noderētu. Tas drīzāk atnāca kā māksliniecisks vēstījums, nevis sociāls aspekts. Šoreiz izrādē spēlē arī jaunieši – iespējams, tas palīdzēs tam zālē sēdošajam pusaudzim labāk identificēties ar tiem tēliem, kas ir uz skatuves.
Iestudējumā iesaistījusies arī dziedātāja Annija Putniņa, kura pārzina Brodveja mūzikla žanru. Vai arī jūsu mūzikā un kopējā darba idejā ieskanēsies šī nots?
Faktiski Annijas Putniņas darbošanās šeit ir pamatu pamats – šeit piedalās viņas audzēkņi, viņa ir viens no iestudējuma muzikālajiem stūrakmeņiem. Tomēr katrai nācijai ir sava mentalitāte, tāpat arī mūzikas valoda un tēlu sistēma, ko mēs saprotam, tāpēc brodvejiskā šeit varbūt nebūs tik daudz.
Kā uz viena darba takas satikāties ar dzejnieku, libreta autoru Kārli Vērdiņu?
Šķita, jauniešiem vajag tādu čali, kas drusku jaunāks par mani, kurš laika nogrieznī ir viņiem mazliet tuvāk. Šo to biju lasījis no Vērdiņa, un man tas viss ļoti labi patika. Jāsaka, ka Kārlis strādā ļoti profesionāli – ja arī vajadzēja kādas izmaiņas, nebija nekādas ķīvēšanās. Visu balstījām manā scenārijā, Kārlim uz tā pamata veidojot savu stāstu dzejā.
Šis savādais laiks jums pašam ir radošo procesu veicinošs vai apgrūtinošs?
Domāju, ka liela daļa cilvēku ir ļoti izlaidušies, dzīvodami komfortā, un tagad sūdzas. Citi ātri pārorientējas un fleksibli meklē veidus, kā un ko darīt šajos ierobežotos apstākļos, un es esmu viens no viņiem. Vienmēr atradīšu, ko darīt. Mīļie draugi, ja šeit būtu karš un brauktu tanki, tad jūs tikai sapņotu par to laiku, kad varēja viegli dzīvot, vienkārši uzvelkot masku, vakcinējoties un saprātīgi pakļaujoties kopējai sociālai struktūrai, netēlojot revolucionārus un nedarot muļķības. Tomēr katrs cilvēks ir citāds.
Acīmredzot cilvēki ir arī iekšēji aizvainoti un vīlušies pārvaldes sistēmā, zināmā varas uzurpācijā, un tas laužas uz āru. Pašreizējās neapmierinātības iemesls jau nav vakcinācija, bet acīmredzami kaut kas cits. Te varētu līdzēt laba valdības komunikācija, kas vairotu uzticību. Jebkurā gadījumā mums ir jābūt gudriem un ir jāmāk solidarizēties. Mūsu Latvija ir maza, un šeit solidarizēties ir daudz vieglāk nekā, piemēram, ASV, kur ir cilvēku masa un milzīga teritorija. Domāju, problēmas pašlaik ir tiem, kuri rīko vienu koncertu gadā lielās arēnās. Taču es varu dažādi – rakstīt mūziklu vai sniegt nelielus koncertus.
Gada nogalē apceļojāt dažādas Latvijas vietas pavisam mazā koncertu formātā kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu un Mārtiņu Vilsonu. Droši vien labi sajutāt noskaņojumu dažādās Latvijas pusēs.
Tieši šādas tuvplāna tikšanās ar klausītājiem gan man, gan maniem biedriem ir vistuvākās. Tā ir pilnīgi cita atmosfēra nekā spēlēšana lielā tūkstošvietīgā zālē. Man ārkārtīgi patīk šie mazie formāti. Arī Ozolu skolā tāpēc esam izveidojuši zāli, kur arī varēsim rīkot gan džeza, gan akadēmiskās, gan starpžanru mūzikas koncertus, kas darītu cilvēkiem pieejamāku un tuvāku mākslas un mūzikas pasauli.
Vienu eksperimentālu koncertu ar Mārci Auziņu jau veiksmīgi sarīkojām, un ir skaidrs, ka cilvēkiem šis formāts patīk un interesē. Pēdējās dienās izkristalizējās ideja tur pulcēt arī talantīgus jauniešus izglītojošās mūzikas nometnēs, lai pusaudži iepazītu mūzikas pasauli plašāk, iesaistoties arī ansambļa muzicēšanā, saprotot, ka tikpat būtiska kā spēlēšana ir arī spēja klausīties, sadzirdēt citus.
Tikpat personiska ir arī Aleksandram Čakam veltītā koncertprogramma, kas, neizskanējusi rudenī, nu gaidāma pavasarī?
Kopā ar Zigfrīdu (Muktupāvelu) un Jāni (Strazdiņu) izveidojām tādu vīriešu ansambli, jo, piemēram, Latīņamerikas zemēs ir pašsaprotami, ka sanāk vīri ar ģitārām un dzied kopā. Man likās, Čakam tas varētu būt ļoti piemēroti, tāpat kā zināma sentimenta sajūta. Man tas ir ļoti tuvs projekts, tāpat arī kolēģiem. Tas nav ierastais Čaks ar bārdāmām, krogiem, ielasmeitām un matrožiem.
Drīzāk – Čaks un pilsētas nomale – tur ir kaziņas, smaržo siens, Čaks ir vērotājs, kurš staigā basām kājām pa smiltīm. Programma bez lieliem kaisles uzvirpinājumiem, drīzāk apcerīga un ar nelielu pašironiju. Rudenī paredzētos koncertus nevis atcēlām, bet pārcēlām. Manuprāt, tas ir arī svarīgs kultūrpolitikas jautājums – atbalstīt nevis tos, kas atceļ koncertus un saņem kompensācijas, bet tos, kas pārceļ, un palīdzēt nosegt zaudējumus. Šī nemitīgā atcelšana iedragā apmeklētāju uzticību.
Šis neziņas pilnais laiks ne vienam vien iedragājis veselīgu optimismu. Kā to uzturat jūs pats?
Neviens nezina, kad šis beigsies un kā. Ir skaidrs, ka pasaule caur šo visu mainās. Daudziem tas ir traumatiski, jo pasaule mainās pārāk strauji un daudzi nespēj izsekot līdzi. Reizē tas pierāda mūsu globālo bezspēcību. Gaidām, ka kāds mūsu vietā izlems, izdarīs, būs vainīgs un atbildēs par visu. Bet nevajag gaidīt, vajag iet un darboties tajās iespēju robežās, kādas ir. Es nedzīvoju cerībās un sapņos, ka darīšu kaut ko tikai tad, ja man piešķirs kādu atbalstu.
