Arī jaunieši ar speciālām vajadzībām var mācīties ārvalstīs 2
“Vienīgās pārvietošanās problēmas, ar ko saskāros, studējot Oslo, radās, kad mēģināju tikt augšā apsnigušā kalnā,” atceras Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) absolvente Baiba Baikovska.
Kaut ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, viņa nebaidījās piedalīties Eiropas Savienības programmā “Erasmus” un pusgadu studēt Norvēģijā. Baiba uzsver: ir jāspēj uzdrīkstēties un pieteikties dalībai studentu apmaiņas programmā. Ļoti svarīgs ir arī līdzcilvēku atbalsts. Baiba uz Oslo devās kopā ar diviem kursabiedriem. Kad jau otrā dienā pēc ierašanās Norvēģijā Baiba gribējusi doties mājās, tieši viņi atrunājuši. Galvenā problēma, ar ko Baiba saskārās – pārāk zemā gulta, no kuras bijis teju neiespējami piecelties. Bija jāsaņemas un jāiemācās tikt ārā arī no tādas gultas. Tagad viņa atzīst, ka došanās uz Oslo “bija labākais, ko varēju izdarīt”. “Tur man bija vairāk jāpaļaujas uz sevi nekā mājās, vairāk jāspēj izdarīt pašai, tāpēc kļuvu stiprāka,” saka Baiba. Oslo viņa apguva politikas zinātni, bet RSU ieguvusi bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās un maģistra grādu komunikācijas zinātnē.
Arī Latvijas Kristīgās akadēmijas studiju programmas “Bībeles māksla” absolvents Rolands Jentkus studiju laikā iesaistījās studentu apmaiņā. Iedzimta muskuļu vājuma dēļ arī viņš pārvietojas ratiņkrēslā. Puisis kopā ar asistentu devās uz Krētas ortodoksālo akadēmiju, lai mācītos gatavot ikonas grieķu stilā. Izraušanās no ierastās vides palīdzējusi Rolandam atraisīties, gūt pārliecību par sevi.
Taču Baiba un Rolands ir izņēmums. Kaut “Erasmus” un jaunā izglītības programma “Erasmus +” ir gatava sniegt atbalstu arī studentiem un profesionālo skolu audzēkņiem, kuriem ir speciālās vajadzības, finansējot viņu studijas vai praksi citās Eiropas valstīs, pagaidām šādi jaunieši “Erasmus+” sniegtās iespējas tikpat kā neizmanto. Dati liecina, ka laikā no 2010. līdz 2014. gadam studēt vai praktizēties citviet Eiropā ar “Erasmus” atbalstu devušies vien divi studenti un 13 profesionālo izglītības iestāžu audzēkņi. Jāpiebilst, ka arī Eiropā kopumā nav daudz jauniešu ar speciālām vajadzībām, kuri piedalītos apmaiņas programmās, tomēr pēdējos gados tas audzis no 255 šādiem jauniešiem 2010./2011. mācību gadā līdz 388 2012./2013. mācību gadā.
Valsts izglītības attīstības aģentūra nolēmusi popularizēt “Erasmus +” sniegtās iespējas. Aģentūras ES izglītības programmu direktore Ennata Kivriņa uzsver: “”Erasmus+” paredzēts ikvienam, kurš apgūst profesiju vai studē, ne tikai tam, kurš mācās vislabāk vai skrien visātrāk.” Turklāt, lai dotos uz citu valsti, nav jāuzvar kādā konkursā, svarīgi tikai, lai izglītības iestāde, kurā jaunietis mācās, būtu iesaistījusies “Erasmus+” programmā.
E. Kivriņa uzsver: jaunieši ar speciālām vajadzībām no programmas “Erasmus+” var saņemt dāsnāku atbalstu nekā pārējie. Ja nepieciešams, programma apmaksā arī pavadošās personas izdevumus ārvalstīs, rehabilitācijas pakalpojumus, speciālā transporta un papildu aprīkojuma izdevumus. Piemēram, ja studijām vajadzīga grāmata Braila rakstā, students to var pats iegādāties, bet, uzrādot čeku, šo pirkumu kompensēs no programmas līdzekļiem. Jāpiebilst, ka visi “Erasmus+” apmaiņas programmās iesaistītie studenti saņem 400 līdz 500 eiro lielu ikmēneša stipendiju. Trūcīgie, maznodrošinātie, kā arī praktikanti saņem vēl 100 eiro piemaksu. Arī profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem sedz ceļa, apmešanās, valodas apguves un citus izdevumus.
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa bilst, ka, ņemot vērā to, cik maz jauniešu Latvijā ar speciālām vajadzībām vispār dodas studēt, dati par apmaiņas programmās iesaistītajiem vēl izskatās gluži labi. Lielākā daļa bērnu ar īpašām vajadzībām mācās speciālajās skolās, pēc kuru absolvēšanas lielākoties nemaz nav iespējams studēt. Tikai pēdējos gados sākusies īpašo bērnu aktīvāka integrēšana parastajās skolās. Kaut tas ļauj cerēt, ka šādu studentu skaits pieaugs, jāņem vērā gan, ka visbiežāk Latvijā bērniem invaliditāti piešķir psihisku un uzvedības traucējumu dēļ un tieši šādos gadījumos ar mācībām veicas vissliktāk.
Jāpiebilst, ka valsts atvēlējusi finansējumu, lai bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās parastajās skolās, būtu asistents, taču studentiem ar speciālām vajadzībām valsts algots asistents nav paredzēts. “Latvijā ir ļoti daudz stereotipu, un arī tas kavē cilvēku ar speciālām vajadzībām iesaistīšanos dzīvē. Taču ļoti daudz atkarīgs no paša. Ja man pašai liksies, ka es kaut ko nevaru izdarīt, tad to arī nedarīšu, lai kādu atbalstu man arī piedāvātu,” spriež Baiba.
“Erasmus” studentu apvienība Latvijā patlaban īsteno projektu “Mapability”, kura ietvaros tiek noteikts, cik pieejamas ir universitātes cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Secināts, ka 67 procenti no pagaidām aptaujātajām 169 universitātēm. Baiba gan uzsver – svarīga ir ne tikai universitātes, bet vides pieejamība kā tāda. Norvēģijā viņa varējusi iekļūt visur, kur vēlējās. Problēmas, kā jau iepriekš minēts, radās tikai kalnos.
