Kādi ir jaunie zemnieki? Svarīgi ir turēt savu zemi ciet 0
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodienas jaunais zemnieks vairs nav tāds kā pirms 30 gadiem, kad saimniekošanai lielākoties izvēlējās vienu nozari, tajā ieguldot visus spēkus un naudu. Tagad ir citādi. Jaunie ir elastīgi domāšanā, prot mācīties no savām un citu kļūdām, ātri reaģē, maina darbības jomas un cenšas no minimāla hektāru daudzuma iegūt iespējami kvalitatīvāku produkciju. Taču tas nenozīmē mētāšanos no vienas nozares uz citu, bet gan apzinātu, rūpīgu izsvērtu un skaitļos pamatotu lēmumu.
Labprāt uzņemas atbildību
“Patlaban tendence ir tā, ka jaunieši ir gatavi eksperimentēt, tai pašā laikā ļoti izvērtējot riskus. Daudzi atsakās no lopiem un pāriet uz graudiem vai dārzeņiem vai mājražošanu, pārdomāti izvērtējot, kas būtu labākais ne tikai šodien, bet arī tālākā nākotnē. Ir labi, ka esi pats sev noteicējs, bet mēs apzināmies, ka tas ir arī liels slogs, jo pašam būs jāatbild par visu,” stāsta biedrības “Jauno zemnieku klubs” vadītāja Sandra Eimane. Viņas teiktais sakņojas pašas pieredzē, jo Sandra kopā ar mammu saimnieko Kuldīgas pusē, aprūpējot arī govju ganāmpulku.
Arī Rūdolfs Pulkstenis, JZK vadītājas vietnieks, stāsta, ka savā Madonas novada ģimenes saimniecībā akcentu neliek tikai uz vienu, proti, viņš audzē bioloģiskos graudus, nodarbojas ar mežsaimniecību un apsver pievēršanos arī augļkopībai. Lai būtu dažādība. Ja vienā nozarē kaut kas buksē, otra situāciju līdzsvaros.
Kuras nozares šobrīd ir ienesīgākās? Te jauniešu domas dalās. Sandra uzskata, ka tā ir piena lopkopība – tā kā piens jānodod regulāri, arī ienākumi katru mēnesi būs garantēti. Savukārt Rūdolfs pārliecināts, ka cenas un pieprasījuma dēļ visizdevīgākā šobrīd ir mežizstrāde. Tiesa, tā kā mežsaimniecība ir ciklisks process, agri vai vēlu cenas kritīs un tad bioloģisko graudu audzēšana atkal būs viņa saimniecības velkošā nozare.
Pārceļas un pārmanto
Jaunieši atzīst, ka pēdējie divi kovidsērgas gadi radījuši jaunu vēsmu, kad gados jauni pilsētnieki pārceļas dzīvot uz laukiem. Katram savs stāsts – kāds izmācījies par juristu, cits – par būvnieku, bet tad sapratuši, ka sirdij tuvāka ir dzīve laukos.
Tomēr par stabilu tendenci to vēl nevarot nosaukt, jo attālinātās strādāšanas iespēju dēļ darba joma lielākoties tomēr netiek mainīta. Ja nu vienīgi kāds no ģimenes pievēršas mājražošanai.
Līdz ar to laukos joprojām ierastāka ir vecāku saimniecības pārmantošana. Te jautājums – vai senči jaunajiem traucē vai tomēr ļauj darboties? Jaunieši teic, ka situācijas ir dažādas.
“Svarīgi psiholoģiski apzināties, ka bizness jānošķir no ģimenes, un tas nav vienkārši. Parasti vecāki un vecvecāki jaunajiem palīdz, bet ir gadījumi, kad raksturi neiet kopā, un tad nu darbojas katrs par sevi. Tomēr ir daudz labu piemēru, kad vecāki iedod zināšanas un ļauj jaunajiem gūt savu pieredzi. Ar kluba biedriem bijām saimniecībā, kur jaunais saimnieks līdz nepazīšanai pārbūvējis vecu kūti. Ielicis modernāko slaukšanas robu, tagad roku darbs stipri samazinājies un paliek laiks ģimenei,” teic Sandra.
Mazāk izmaiņu, vairāk skaidrības!
Savukārt taujāti, kāds šobrīd ir lauku jauniešu noskaņojums, abi kluba pārstāvji vienbalsīgi atzīst – entuziasma pietiek, neviens neesot nošļucis, bet gribētos lielāku skaidrību vairākās lietās. Joprojām nav skaidrs, vai un cik jauno zemnieku Eiropā grib redzēt. Bijušas runas par 10% pieaugumu desmit gadu laikā, bet ar kādiem nosacījumiem panākt jauno palikšanu laukos, nav saprotams.
“Cīņas gars un vēlme tikt uz savām kājām ir ļoti liela. Lielākās bažas par tālāko politiku, papīru slogu un nesaprotamiem noteikumiem. Izmaiņu ir daudz un tās notiek pārāk bieži. Piemēram, biogāze. Daudzi piena lopkopji uzbūvēja biogāzes stacijas, infrastruktūru, un viss gāja labi, kamēr dažu indivīdu dēļ spēles noteikumi mainījās. Rezultātā daudzi savas stacijas aizvēra. Tagad uz resursu un elektrības dārdzības fona atkal nāk norādes, ka biogāze būtu jāatjauno. Nevar tā mētāties, ja gribam virzīties uz priekšu pārdomāti,” tā Rūdolfs.
Raizes sagādājot arī ES definētais Zaļais kurss, kas līdzās labām lietām tomēr daļēji vērsts uz ražošanas apjomu samazināšanu, līdz ar to izskan ierosinājums šā brīža sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos to uzlikt uz pauzes.
“Būs ierobežojumi dzīvnieku labturības, augu aizsardzības līdzekļu, CO2 izmešu un citās jomās, kas nozīmēs papildu darbu. Tādēļ Eiropas jauno zemnieku vidū pieaug neskaidrība – kas par to maksās? Naudas aploksne ES zemniekiem ir nemainīgi maza. Ja lauksaimniecībai un pārtikas drošībai ES valstīs vidēji tērē 0,3% no IKP, bet aizsardzības budžets ir desmitreiz lielāks, jautājums – kas ir svarīgāks? Protams, aizsardzība ir ārkārtīgi nozīmīga, bet bez pārtikas taču nevaram dzīvot! Uzlikt papildu prasību slogu zemniekiem un likt pašiem par to piemaksāt – tas īsti nav godīgi un ilgtspējīgi,” uzskata jaunieši.
Drošības spilvens
Lai gan sabiedrībā dažkārt izskan viedoklis, ka lauksaimniecību pārāk subsidē, jaunie zemnieki norāda – ja nebūtu tiešmaksājumu, patērētājs nez vai spētu nopirkt laucinieku saražoto.
“Lauksaimniecība ir garš un no naudas plūsmas viedokļa sarežģīts bizness. Rudenī vai pavasarī iesēj sēklu, pēc pusgada novāc un, ja esi palaidis kaut ko garām, kļūdu varēsi labot tikai pēc gada. Viengad var paveikties, cits gads aiziet mīnusos, tādēļ subsīdijas ir kā drošības spilvens, uz kā rēķina vari amortizēt drošības riskus. Bez tā daudzi jaunie vispār nesāktu,” stāsta Rūdolfs. Labā ziņa ir tā, ka JZK sadarbībā ar citām lauksaimnieku organizācijām un Zemkopības ministriju izdevies izveidot jauno zemnieku atbalsta pakāpju gradāciju. Tas nozīmē stabilāku saimniekošanu nākamajiem septiņiem gadiem.
“Iepriekš nevarēja prognozēt, kad būs pieteikšanās, cik liels finansējums utt., bet tagad esam izcīnījuši, ka septiņus gadus starta posmā būs vienāds jauno lauksaimnieku skaits – gandrīz 200 vietu. Tātad var ieplānot trīs gadu studijas un zināt, ka tiksi pie atbalsta. Vēl pieejams arī jauns finanšu instruments, kur var startēt jebkura nozare – līdz 100 000 eiro aizdevums un līdz 40% grants dzēšanai, ja esi spējis sasniegt uzstādītos mērķus. Tāpat ir dažādi atbalsti modernizācijai, LEADER programmas un, protams, arī tiešmaksājumi. Turklāt jaunais zemnieks ar saimniecību līdz 90 hektāriem pirmos piecus gadus saņem papildu 50 eiro par hektāru. Ar nākamo gadu šis slieksnis pacelts līdz 150 ha, bet likme būs ap 30–40 eiro/ha. Tas pienāksies pirmos piecus gadus pēc saimniekošanas sākšanas,” atbalsta veidus uzskaita Rūdolfs.
Jauno zemnieku klubs izveidots pirms 30 gadiem, un mērķi bijuši nemainīgi – apvienot un izglītot jaunos cilvēkus laukos. Lai gan klubā var iestāties no 16 gadu vecuma, savu artavu sniedz arī “vecbiedri”, kas tagad palīdz topošajiem saimniekiem.
Iespēja tikt pie atbalsta
* Ja jaunais zemnieks darbu sāk no nulles vai ar ļoti mazu saimniecību, iespējams saņemt vienreizēju atbalstu 15 000 eiro apjomā, kā arī nozares speciālistu bezmaksas konsultācijas.
* Ja tiek pārņemta vai pārpirkta lielāka saimniecība, ar zināmu apgrozījumu un vērtību, vienreizējais atbalsts var būt arī 40 000 eiro apjomā.
Uzdrīkstēties un nebaidīties!
* Kristers Zajankovskis no Vircavas Jelgavas novadā – šobrīd pārņem vecvecāku saimniecību: “Esmu audzis vidē, kur lauku darbi, saimniekošana un mīlestība pret savu zemi ir ļoti svarīgi. Sava veida azartspēles un adrenalīns – vai vinnē, vai zaudē, bet tik un tā bez tā dzīvot nevaru. Mēs – jaunieši laukos – uzņemamies lielu risku, izaicinājumus, spēju pielāgoties un saglabāt vēsu prātu pat vissarežģītākajos apstākļos. Jaunajiem zemniekiem ļoti svarīgi uzdrīkstēties un nebaidīties no nezināmā. Vislielāko pateicību un cieņu izsaku saviem vecākiem un vecvecākiem par to, ka nevienā brīdī nav zudusi vēlme strādāt laukos. Esmu priecīgs, ka mans viedoklis tiek ņemts vērā un idejas –īstenotas, lai attīstītu un modernizētu saimniecību. Būtiski ir nodarboties ar to, kas pašam patīk, strādāt godīgi, jo tikai tā ir iespēja gūt gandarījuma izjūtu.”
